Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi 80. gados un atmodas laikā.
Vienpadsmit darba gados Iecavas internātskolā pie tā laika dīvainībām un ačgārnībām pieradu. Tās vairs tā nedūrās acīs un pat sevišķi netraucēja un nekaitināja. Drīzāk es tās apzinīgi ar zināmu uzjautrinājumu un azartu kolekcionēju – tā, kā dažs krāj, piemēram, pastmarkas vai sērkociņu kastīšu etiķetes.
Silts ūdens tikai skolotāju istabā
Pirmo ačgārnību jau saskatīju pašā skolas ēku izvietojumā. Proti, vienā Skolas ielas pusē bija skola, bet otrā – internāts. Salīdzinājumam var minēt, ka Kandavā (tāpat arī Pūrē) abas šīs ēkas bija savienotas pat ar stikla gaiteni. Vēl pie ačgārnībām var minēt to, ka skolai un internātam vienā pusē bija uzcelta katlumāja, bet kurināmā noliktava jeb malkas šķūnis atradās ēkas pretējā pusē. Tā malku un citu kurināmo nevarēja tik vienkārši dabūt kurtuvē. Bērnus, kad viņi nāca no skolas, nelaida internātā pa taisno, bet bija jāiet apkārt sētas pusē un tad tikai iekšā. Skolas priekšā asfaltētajā laukumā bija vairākas dziļas bedres, kas radušās, iegrimstot kanalizācijas aku vākiem. Skolas rietumu galā atradās meliorācijas aka – pavisam bez vāka. Kādus gadus skolā biju arodbiedrības priekšnieks un darba drošības inspektors. Tad panācu, ka šīs bedres vismaz piekrāva ar veciem ķieģeļiem.
Jau pieminēju, ka skolotāju istabā bija vienīgais siltā ūdens krāns skolā. Skolotāji mazgāja rokas siltā ūdenī, toties bērniem bija pieejams tikai aukstā ūdens krāns, arī internāta grīdas viņi mazgāja ar aukstu ūdeni. Sporta laukumā celiņa apmaļu nostiprināšanai bija sadzītas dzelzs tapas, sals tās katru gadu cēla ārā. Viens no maniem skolēniem – Aigars Zeņkovs – reiz, piedaloties rotaļā, ar celi uzkrita tādai tapai. Tā viņš sadragāja skriemeli un kliboja vairākus mēnešus.
Pat tāds sīkums kā plāksnīte ar ēkas numuru bija piestiprināta ne tajā mājas stūrī, kas atrodas pret vārtiem, bet tālākajā. Lai varētu nolasīt numuru, bija jānoiet vārtiem garām un tad jāatgriežas. Mūsu dzīvokļa mazajā virtuvē durvis vērās uz telpas vidu. Durvis, protams, sen bija izceltas un sacirstas malkā, bet eņģes stenderēs bija palikušas kā celtnieku nesaprāta liecinieces. Arī krāsns durtiņas istabas stūrī vērās tā, lai malka būtu jāceļ tām pāri un tad sānis krāsnī iekšā. Tā celtnieks var iespītēt vairākām paaudzēm, sagādājot cilvēkiem sīkas, niezīgas neērtības.
Tvaikoņa kurinātājs turēja temperatūru “uz grāda”
Dīvaina bija internātskolas apkalpojamās teritorijas ģeogrāfija. Manā klasē, piemēram, bija skolēni no Ventspils, Rīgas, Siguldas, Stučkas (tagad Aizkraukle), Biržu rajona Lietuvā. Nebija vien grūti audzināmo no Valkas, Valmieras un Rēzeknes. Bet skolas bēdīgais tehniskais stāvoklis parādīja, kādas sekas ir, ja skolas vadība ļauj vienīgi sociālistiskajai valstij rūpēties par skolas remontu un uzturēšanu. Tā vietā, manuprāt, vajadzēja staigāt pie apkārtnes kolhozu vadītājiem un ubagot krāsu bundžiņas, cauruļu galus un citus celtniecības materiālus.
Iecavas internātskolā vēl dzīvi bija nostāsti par to, kā aukstajās ziemās skola tika slēgta un kā klasēs un dzīvokļos sasaldami plīsuši radiatori, kā skolotāji šajā laikā apmeklējuši bērnus mājās. Par to nebrīnos, jo arī laikā, kad mēs Iecavas internātskolas skolotāju mājā sākām dzīvot, kurinātāji nekurināja, bet gan gruzdināja. Piespiedu vilkmes iekārtas bija nolietojušās un nedarbojās, bet kurinātāji neprata un negribēja strādāt. Tolaik atcerējos Pūres pamatskolas kurinātāju Randohu, kas brīvvalsts laikos bija kurinājis tvaikoni. Viņš teica: “Es tev noturēšu katlā temperatūru uz grādu. Tādā kurtuvē ogles mest ar sauju, ne ar lāpstu…”
Kaut gan skola atradās fiziskā pussabrukumā, tas vadību netraucēja apaļās jubilejās rīkot salidojumus, kad zālē saradās ap piecdesmit bijušo absolventu. Tur vadība sniedza ziņojumus par aizvadītajos gados komunistiskajā audzināšanā paveikto, bet koncertā uzstājās kādreizējais skolnieks operdziedātājs Vilis Uļanskis.
Savs laiks gurķiem un bitēm
Es centos stingri nodalīt skolas darba un savu personīgo laiku. Darba grafiks bija sarēķināts uz minūti, pārējais laiks bija mans, un tajā es pūlējos atslēgties un par skolu nedomāt. Mums bija, ar ko nodarboties, – vispirms dzīvokļa remonts, dārzs, dzimtas saieta nams pie Lielupes un māte (viņa mūs joprojām prata turēt kopā kā vienu ģimeni).
Tūlīt pēc pārnākšanas uz Iecavu sāku nodarboties ar bitēm. Sākums bija dāvinājumā no Kārļa onkuļa saņemtā saime viņa paša stiprā no pamatīgiem dēļiem būvētā stropā. Pēc tam noķēru vēl un vēl pa spietam, tā ka pa reizei bija divas, trīs un pat četras saimes. Ne sevišķi veicās ar medus ražu, bet galvenais prieks bija pati nodarbošanās. Mana drava atradās Salgales pagasta Kraujās pie māsas Maijas un viņas vīra Arvīda. Vecumā, kļūstot nespēcīgai, tur arī dzīvoja mūsu māte.
Pēc pāris gadiem Iecavā sadūšojāmies Ķesterkalnā ņemt dārzu. Auga labi, jo Inese bija dūšīga ravētāja. Es gan vairāk rūpējos par agrotehniku un izpildes kvalitāti. Izauga pašiem savi kartupeļi, pupiņas, gurķi. Bet nozīmīgāka par izaudzēto ražu bija vieta, kur sauļoties un būt tuvu zemei. Vēl pēc kāda laika uzbūvējām plēves siltumnīcu, sākumā mazu, tad lielāku un audzējām tomātus, gurķus, salātus.
Kopā ar dēlu barikādēs
Pienāca barikāžu laiks, tautas sapulces Rīgā, Daugavas krastmalā, un “Baltijas ceļš”. Bija laime redzēt milzīgo tautas pacilātības un vienotības garu. Mēs ar Kasparu stāvējām simtu tūkstošu cilvēku sapulcē Daugavmalā, sēdējām pie ugunskura Zaķusalā barikāžu laikā un pie Misas tilta ieslēdzāmies “Baltijas ceļā”. 1991. gadā Rīgā redzējām betona blokiem un traktoriem aizsprostotās Rīgas ielas un ejas, ugunskurus ielās un laukumos. Redzējām cilvēkus, kas bija gatavi kailām rokām stāties pretī tankiem un automātiem.
Pienāca 1991. gada valsts neatkarības atjaunošanas vasara. Televīzija un radio raidīja vecās brīvās Latvijas dziesmas un mūziku. Māte atkal ar asarām acīs klausījās savas jaunības skaņas. Tās viņai lika atcerēties senos gadus, kas bija vadīti Līlavās, kad priekšā vēl viss mūžs un cerību pilna bija sirds, kad dzimām mēs, bērni, kad jauns bija vīrs un pati. Tagad no savas paaudzes viņas bija palikušas vienīgās ar tanti Olgu, kas jau sen dzīvoja Jelgavā mazā būdelē Zvaigžņu ielā. Memmes, kā mēs māti saucām, spēki jo gadi bija gājuši mazumā – kā sīka, irdena smilts izbirst pa pirkstu starpām. Vienmēr māte mūs bija sagaidījusi ar kafiju un labāko cienastu, kas nu kuru reizi bija mājās. Tagad viņa vairs virtuvē iznākt nespēja. Viņas istabā uzstādījām televizoru – tā, lai to varētu ieslēgt, no gultas nepieceļoties. Vēl 1991. gada pavasarī kādā reizē, kad atkal biju Kraujās, māte man deva naudu – bija saņēmusi pensiju. Bet es atteicos ņemt. Visu viņa gribēja atdot bērniem, pašai neko nevajadzēja. Savas sāpes, vienīgi tās viņa paturēja un maz sūdzējās par nespēku. Es viņai toreiz aizliedzu došanas prieku. Varbūt tā darīt nevajadzēja… Vēl Jāņu vakarā, kad atkal visi sēdējām pie uguns zālājā, māte tomēr iznāca līdz dārza durvīm, bet ārā – nespēja. Jūlijā, bet sevišķi augustā dzīvības liesmiņa sīka, līdz 21. augustā galīgi izdzisa. Glabājām Annas dienā blakus viņas mātei Annai Kranču kapos Bauskas novada Mežotnes pagastā. Guldījām jaunības un cerību zemē, Mežotnes zemē, kur bija aizritējusi viņas bērnība un cerību pilnā jaunība. Salgales zeme viņai bija tikai kara, posta, nabadzības, izmisīga darba un rūgtu rūpju mala. Tēlnieks Bērtulis Buls izkala akmeni trim kapu kopiņām ar uzrakstu “Dodot gūtais neatņemams”. Vien vēlāk sākām īsti saprast, ka tikai ar mātes aiziešanu mūžībā daudz kas dzīvē bija mainījies.
60 gados – pensijā
Izvadīšana pensijā tomēr paliek izvadīšana. Tāda vai citāda, ir atšķirība, bet arī liela līdzība. Tikai skumjas izraisa kā viena, tā otra. Bija skolotājs un cilvēks, bet vairs it kā nav. Skolēni līdz šim nāca un lūdza, un prasīja padomu, atļauju, klases atslēgas un ko citu, un pastāvīgi klauvēja pie durvīm. Nu vairs nevienam neko nevajadzēs, neviens nenāks, neviens neklauvēs. Jāsamierinās bija arī ar patiesību, ka cilvēka vērtība nav vis tā, ko viņš ir jau izdarījis, bet gan tā, ko viņš vēl izdarīs.
Īsti gonga sitienam bija jābūt 1992. gada 2. aprīlī – manā sešdesmit gadu dzimšanas dienā. Bet tā man vēl bija parasta darba diena pie audzināmās klases. Biju bērnu priekšā, kad klasē ienāca Nellija Empele un Anita Ozola – manas bijušās Šķibes skolnieces. Kādu dienu vēlāk darbabiedri mani sveica mūzikas kabinetā, kur uz tāfeles bija uzrakstīti apsveikuma vārdi krāsainiem krītiņiem zīmētu puķīšu ietvarā. Pie tām es stāvēju trīcošu bārdu, un kolēģi, sastājušies rindā, pa kārtai sniedza man puķes. No darbabiedriem uzdāvināja kafijas dzirnaviņas, bet skolas vadība – grāmatu ar ierakstītiem pateicības un apsveikuma vārdiem. Klāts bija galds, kur varēja uzkost un šo to iedzert. Ģimenes saiets notika mūsu Iecavas mazajā dzīvoklītī, kur ieradās visi, kas vien bija domājami.
Vēl neoficiāli gadu nostrādāju pa sestdienām un trešdienām, palīdzēdams izlaist klasi, ko bijām audzinājuši kopā ar Zigrīdu Zviedri. Šīs klases izlaidumā gan no skolas atvadījos pavisam un galīgi. Lai izmaiņas būtu krasāk izjūtamas, nākamo gadu pirmos septembrus parasti sagaidīju, Ķesterkalna dārzā rokot kartupeļus.
Bez darbiņa nevarēju ilgu mūžu nodzīvot Krītot “dzelzs priekškaram”, agrākajai Padomju Savienības robežai, Latvijā tika ievestas Rietumos vācu valodā izdotas grāmatas. Sākumā manai vācu romānu tulkošanai nebija mērķis tulkojumus publicēt. Vispirms es rūpējos par sevis kā pensionāra nodarbošanos. Vienmēr dzīvē jāatrod ass, ap ko griezties. Pensijā jāiet tikai tad, kad darbs sāk nopietni traucēt īsto nodarbošanos. Ja tādas nav, cilvēks, aizgājis pensijā, jūtas zaudējis visu un iet bojā. Tādu skumju gadījumu bijis diezgan. Es biju izdomājis uzlabot vācu valodas prasmi. Turklāt tulkojot rādīju sievai tos daiļdarbu fragmentus, kur saskatīju paralēles ar mūsu dzīvi. Mērķis tulkot, lai tulkojumu izdotu, izauga tikai darbošanās gaitā.
Beidzot augstskolu, valodu biju krietni labi pratis, jo visus gadus, sākot no pamatskolas otrās klases vācu okupācijas laikā līdz pēdējam gadam augstskolā, to biju mācījies – brīžiem nopietnāk, brīžiem paviršāk, atkarībā no tā, kādi bijuši skolotāji. Visu darba mūžu man nevajadzēja vācu valodu, izņemot kādu pusgadu, kad Salgales skolā to biju mācījis, citu skolotāju aizvietodams. Visu darba mūžu man parasti vajadzēja krāsas, cementu, ķieģeļus, caurules, malku, ogles un nezin ko vēl, tikai ne vācu valodu, ko biju krietni piemirsis.
Skolotāja Mārīte Zepa mani apgādāja ar lasāmvielu vācu valodā – romāniem, ko bija ieguvusi no vācu skolotājiem kā humāno palīdzību. Lasīju. Bet noķēru sevi pie paviršības, ka daudz ko lasot uzminu, nojaušu un lasu tik tālāk. Piespiedu sevi precīzi pierakstīt latviski izlasīto tekstu. Tas prasīja pamatīgi līdz vārdam saprast izlasīto un tāpēc ieskatīties vārdnīcā. Vēl vairāk – nācās krietni papūlēties, pilnveidojot savu prasmi darināt veiklu un nepārprotamu latvisku teikumu un iemācīties izdarīt mērķtiecīgu un trāpīgu vārdu izvēli. Tā reiz radās doma pārtulkot vērtīgu un nopietnu literāru darbu – Zinneves Hristensenas romānu “Lindemaņa meitas”. Es it kā izjutu savu sūtību. Ja man izdotos šo grāmatu ievest latviešu literatūrā, es ko nopietnu būtu izdarījis mūža beigās. Tā nebija jaunrade, jo romāna miesa un asinis ir autora radīti, bet mana daiļrade gan bija romāna ietērpu darināt latviešu valodā. Nopietni, bez izejamo dienu režīmā strādāju vairāk nekā gadu, līdz darbs bija galā. Tad tulkojums krietnu laiku nogulēja mājās plauktā, līdz tika nogādāts izdevējai Mairitai Solimas kundzei. Vēl dažus mēnešus darbojos, tekstu labodams un uzlabodams, līdz tas uz vēl krietnu laiku iegula izdevniecības atvilktnēs. Dienas gaismu grāmata ieraudzīja 1999. gada jūlijā. Tā bija mana liela uzvara svešā lauciņā – tulkošanā. Šajā laikā pārtulkoju vēl Jona Knitela romānu “Terēze Etjenne”. Varbūt arī tas kādreiz pieredzēs dienas gaismu.
Uz Pūri tomēr neaizbraucu
1997. gada vasarā pie manis Iecavā ieradās delegācija no Pūres pamatskolas. Bijusī direktore, pašreizējā direktore un divas skolotājas. Lūdza uz skolas 150 gadu jubilejas svinībām. Centos viņām mazliet parādīt Iecavu – siltumnīcas, kādu paraugsētu, Iecavas pils atliekas un baronu kapus. Viņas man atveda varbūt arī sakarā ar skolas jubileju izdotu brošūru – vēsturisku izziņu krājumu par Pūres pagastu. Nodaļā par Pūres skolu biju nepatīkami pārsteigts, ka tikai brošūriņas beigās sarakstā “Pūres hronika” par laiku, kad es tur strādāju par direktoru, atradu vienu vienīgu rindu – “1976. g. skolai uzcelta piebūve”. Pārējā tekstā ne rindas, ne vārda par šo pārbūvi – rekonstrukciju, kuras rezultātā parastā, var teikt, pat prastā un primitīvā, lauku skoliņa kļuva par mūsdienīgi moderna tehniska līmeņa skolas kompleksu. Mans uzvārds grāmatiņā varbūt kā pārpratums bija iesprucis tikai parakstā zem kādas izlaiduma fotogrāfijas. Mans priekštecis Niedrājs nebija minēts pat vienu reizi. Izcelts bija vienīgi skolas direktors no 1958. gada un 60. gadu sākumā Indulis Kampars, kas vēlāk kļuva par Tukuma rajona Izglītības nodaļas vadītāju.
Bērtulis Buls (1923–2005)
Tēlnieks. Politiski represēts, 1949. gadā apcietināts par dienestu latviešu leģionā, notiesāts uz 25 gadiem, sodu izcietis spaidu darbos Kazahstānā. Liberalizējoties politiskajam režīmam Padomju Savienībā, 1956. gadā amnestēts un atgriezies dzimtajās mājās Latgalē. Pēc gadu ilgas sagrautās veselības uzlabošanas 1957. gadā pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kur sācis strādāt, no 1967. līdz 1987. gadam mākslinieks noformētājs Rīgas elektrorūpnīcā. Pēc aiziešanas pensijā tēlniecība kļuvusi par viņa galveno nodarbošanos. Taču kā tēlnieks sāka darboties 1957. gadā, kad iesaistījās tēlniecības studijā, kur mācījās pie tēlniekiem Līzes Dzeguzes un Harija Fišera. Pamazām interese par mākslu pāraugusi par mūža aizraušanos un radošo piepildījumu. Par tēlniecības darbiem izstādēs saņēmis laureāta diplomus, goda rakstus un medaļas. Veidojis skulptūras un ciļņus, kas atspoguļo lauku ļaužu darba gaitas, atmiņās no bērnības saglabātās cilvēku sejas un raksturus. Devis lielu ieguldījumu Latgales kultūras darbinieku piemiņas iemūžināšanā, veidojot piemiņas vietu un kapu pieminekļus. Pirmie darbi šajā virzienā bija tautas dziesminiekam Antonam Jūrdžam 1963. gadā un Pēterim Miglinīkam 1971. gadā kaltie pieminekļi Desetnīku kapos.
Turpinājums sekos
