Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi 90. gados.
Kaut arī tiku laipni aicināts uz Pūres pamatskolas 150 gadu jubilejas svinībām, turp tomēr neaizbraucu. Tam par iemeslu bija kolēģu atvestā vietējās pašvaldības izdotā grāmatiņa “Pūres hronika”. Tajā par laiku, kad es tur strādāju par direktoru, atradu vienu vienīgu rindu – “1976. g. skolai uzcelta piebūve”. Tātad mans deviņu gadu darbs Pūrē, visu celtniecību ieskaitot, nav bijis pat mana vārda pieminēšanas vērts! Piekrītu, ka tas jau izklausās godkārīgi, bet turpat pretīgi bija lasīt, kā par “spraigu un interesantu” skolas dzīvi tika nosaukta padomju laikos nebeidzamā latviešu bērnu stādīšana ierindās, pavēlot viņiem apliecināt, ka par Ļeņina lietu gatavi cīnīties. Protams, pie visa grāmatiņā uzrakstītā un neuzrakstītā vainojama nebija ne Pūres sabiedrība, ne skolotāji, vienīgi rakstu autori un redaktori, tomēr man tas radīja tādu sajūtu, ka uz salidojumu aizbraukt nespēju. Un vēlāk to vairs nespēju vienkārši veselības dēļ. Tolaik no brālēniem un māsīcām dzīvajos biju palicis vecākais – citi tikai jaunāki. Tas nozīmēja, ka arī mans ceļa gals var nebūt vairs tālu.
1998. gada pavasarī es saslimu ar artrītu. Nekas nav sliktāk, kā žēloties un stāstīt par savām slimībām, bet kā lai tās apiet, ja visa tālākā dzīve tagad bija no tām atkarīga. Ko aizdomīgu jau biju jutis agrāk, kad nespēju strauji piecelties no krēsla un iztaisnoties. Bet tad 1998. gada jurģos, kā vecaistēvs reiz ieteica, dārzā bija jāsāk rušināt zeme. Mūsu skolotāju mazdārziņam Ķesterkalnā sarunāju traktoristu, kas strādāja ar kultivatoru. Viņš ar lemešiem gandrīz trāpīja man pa dibenu, jo biju kā sapīts un nespēju veikli palēkt sāņus, kad traktorists vagas galā apgrieza agregātu. Nosūtīja mani uz Stradiņa slimnīcu, kur apārstēja. Tā arī līdz 2000. gada rudens pusei dzīvoju, kā saka, ar Dievu uz pusēm. Iztikt varēja, bet labuma nekāda. Tagad jau tikko vairs spēju paiet. Nevar arī tā vienkārši nomirt, kā iedomājies, bet nepatīkamākais būtu palikt gultā nekustīgam, lai kādam ar mani jānopūlas.
Dzīvokļu privatizācija mūs “salaulāja” astoņus
Satricinājumus un satraukumus atnesa 1999. gada vasara, kad Iecavas internātskolas skolotāju mājā, kur ir astoņi dzīvokļi, notika to privatizācija. Dzīvokļi bija vienīgā taustāmā vērtība, ko varēja iegūt par sertifikātiem. Akciju publiskie piedāvājumi un izsoles, kur arī bija atļauts ieguldīt privatizācijas sertifikātus, neviesa ne mazāko uzticību un interesi.
Dzīvokļu privatizācijas jautājums visumā bija nopietna lieta. Vispirms īrnieki sašķēlās divās nometnēs. Vieni, kam atļāva savus dzīvokļus privatizēt, otri, kam skolas direktore šādu atļauju nedeva. Atteikumu ar pamatojumu, ka skolotājs ir par maz gadu Iecavas internātskolā nostrādājis, saņēma Sarmīte Zvirbule un Sandra Baļčūne. Skolas direktore gribēja noteikt savu kārtību, neņemot vērā, kāds bija valsts likums par dzīvokļu privatizāciju. Sandra un Sarmīte izstaigāja vairākas ministrijas un taisnību panāca, bet skolas priekšniece bija tikai izgāzusies. Var vēl piebilst, ka abām strīdnieku pusēm bija gan atbalstītāji, gan pretinieki arī kolēģu vidū. Kāds uzskatīja, ka Sarmītei un Sandrai “nevar ļaut taisīt biznesu ar skolas dzīvokļiem”, esot arī jāaizstāv skolas intereses, jo skolotājas jau tāpat no savas darbavietas saņemot daudz dažādu labumu. Citi runāja, ka privatizēti varētu būt dzīvokļi, bet ne kāpnes, pagrabi, šķūnīši, kā arī mājai piederīgā zeme un dārziņi. Vēl pagāja gandrīz gads, līdz izdevās atbrīvoties no neprātīgiem uzskatiem un nepiederīgiem cilvēkiem, kas joprojām aizņēma pagrabus un dārzus, kaut gan mājā sen nedzīvoja. Arī tiem atradās aizstāvji un žēlotāji, bet daži izmetamie uz ielas vairs negribēja satikties ar jaunajiem privātīpašniekiem un atņemt labdienu. Galu galā tas viss bija pārdzīvots un lietas nostājās savās vietās. Sarmīti Zvirbuli dzīvokļu īpašnieku sapulce vēl izvēlēja par mājas pārvaldnieci, un viņa šajā amatā darbojās enerģiski un sekmīgi. Pirmajos desmit mēnešos jau saremontēja pagrabu logu šahtas, skursteņu galus, jumtu, kāpņu telpu – izdarīja to, ko internātskola nebija spējusi desmit gados, iekasējot no mums, īrniekiem, īres maksās reālus līdzekļus, bet nedarot neko.
Man visā šajā privatizācijas spēlē nācās būt dažādu rakstu, paziņojumu un uzaicinājumu sagatavotājam un izsūtītājam. Lūkoju dot padomu, kā iekārtot mājas apsaimniekošanas sabiedrības grāmatvedību. Tagad ar mājas kopēju īpašumu astoņu dzīvokļu kaimiņi bijām kā salaulāti. Ar dažiem gan sadzīves kontakti mums bija diezgan ierobežoti. Labāk turējāmies pie principa – laipni sasveicināties ar visiem kaimiņiem, bet neiet aizņemties ne sērkociņus, kur nu vēl sāli. Tad noteikti saglabāsies laba saticība.
Pamācība draudzīgu attiecību saglabāšanā
Teorētiski es ļoti labi sapratu, ka man nav tiesību censties citus cilvēkus un sevišķi viņu uzskatus pārveidot pēc sava prāta un patikšanas. Tie jāpieņem tādi, kādi tie ir. Katrs mēs esam citādāks, un mums ir tiesības tādiem būt, bet man gan ir tiesības viņus par saviem draugiem neuzskatīt. Es jau biju pārliecināts, ka darbabiedri un kaimiņi nav nekāda pastāvīga un paliekoša vērtība, lai arī cik kādā dzīves periodā mums šķituši tuvi, labi un nepieciešami. Tie tomēr ir tikai gadījuma ceļabiedri dzīves vilciena kupejā, bet, kad klāt ir galastacija, mēs no tiem šķiramies un viņus aizmirstam. Tas, kas mums ir dots visam mūžam, ir radi, mūsu tuvinieki, dzimta, kaut arī dzīves ikdienā no viņiem reizumis aizejam krietni tālu un uz ilgāku laiku. Bez tam draudzībai jābūt nesavtīgai. Draudzējoties dod, neko neprasot pretī. Ar draugiem nekad nekārto nopietnus darījumus, ja grib draudzību saglabāt. Tāda ir mana pieredze. Deviņdesmitajos nācās piedzīvot, ka kāds draugs mani trīsreiz paņēma līdzi uz tirgu ar maniem gurķu un sīpolu maisiem, bet ceturto reizi bez brīdinājuma atstāja sēžam dārzā. Es neko viņam nepārmetu, un tikai tāpēc varam būt draugi vēl šodien. Domājot par to, kā pensijas gados veidojas attiecības, nāca atmiņā sen zināmas Raiņa dzejas rindas:
“… Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.”
Iznāca, ka tā no kolēģiem retā klintīs augošā puķe bija viena jaunā skolotāja. Viņa bija pēdējā no draugiem, kas vārstīja Beitiņu dzīvokļa durvis. Jau tas vien bija daudz, ka ienāca dzīvs cilvēks, kam ko vari pateikt, kas tev ko pasaka citādi nekā televizors. Viņa nekad nebija pretencioza, neko nepieprasīja un nepēla, bija mierā vienmēr ar tādu zupu, kāda kuru reizi bija izvirusi mūsu pensionāru pieticīgajā katliņā. Mēs apspriedām problēmas, sākot no skolas nebūšanām līdz visas valsts un pasaules problēmām.
Dzimta atguva savu zemi
Pēc radu daudzu gadu neatlaidīgām un pacietīgām pūlēm atgūta bija arī Līlavu zeme, tikai ne vien agrākajā vietā, bet arī daļēji uz kaimiņu bijušā gruntsgabala. Šajā birokrātiskajā maratonā no Jelgavas uz Bauskas tiesu kā dzīvu vēstures eksponātu pat bija nācies atvest tanti Olgu, kas apliecinātu, ka mana māte Austra Beitiņa ir tā pati Austra Zelmene, Līlavu saimnieka meita, kuras kāzās Olgas tante kā jauna meitene dejojusi. Vēl liktenis toreiz piedāvāja iespēju nopirkt agrāko kaimiņu māju ar trīs hektāriem turpat līdzās atgūtajai zemei. Kopā tātad sanāca 20 hektāri. Tādu izdevību laist garām būtu bijis patiesi grēks. Nopirka to 2000. gadā par pusotru tūkstoti latu. No mājas un kūts maz kas atlicis, tās bija daudz jāremontē, bet simtgadīgie ozoli pagalmā stāvēja majestātiski. Jāremontē un jāpārbūvē, bet tas jau būs nākamās paaudzes darbs, svarīgi, ka iespēja nebija palaista garām.
Automašīnu kļuva vairāk
Kādu laiku es šaubījos, vai te būtu īstā vieta stāstīt, ka 2000. gada 17. septembra rītā izrādījās, ka mūsu radiniecei nozagta automašīna “folksvāģis”. Līdz ar Padomju Savienības sabrukšanu, kad vērās vaļā robežas, lietotas mašīnas nopirkt bija viegli. Tad nu tās pirka, notika daudz avāriju uz Rietumu automašīnām nepiemērotajiem ceļiem un daudz arī zādzību. Kamēr radiniece sēdēja mūsu mājas pagalmā uz malkas un par zaudējumu raudāja, no klučiem tika nocelts un no garāžas pagalmā izstumts mans vecais žigulis. Ievērojot manus padomus, centās atdzīvināt veco auto, kam uz jumta putekļi bija krājušies trīs gadus. Vai viss notiekošais kaut kādā ziņā attiecās arī uz manu biogrāfiju? Šaubas kliedēja vienīgi tas, ka piepeši pielietojumu atrada mana vecā mašīna.
Nozagtais vāģis pēc mēneša atradās, krāsu noķēpāts, norautu spoguli un izņemtu magnetofonu, bet žiguli sakārtoja tā, ka vēl zināmu laiku ar to varēja braukt. Viens secinājums no visa ir nenoliedzams – katrs notikums, arī slikts, nav tikai slikts vien. Tam vienmēr ir vismaz divas puses. Un viss, kas notiek, notiek galu galā uz labu.
No skolotāja izcilību neprasīja
Dažus gadus pēc manis, izvadījusi līdz izlaidumam savu audzināmo klasi, pensijā aizgāja arī sieva. Taču viņas aiziešana palika tikai vēlēšanās. Bija vajadzīga nauda, jo dēls vēl Rīgā mācījās. Ar pensiju vien palīdzēšanai būtu par maz, tādēļ pavisam pamest darbu skolā viņa vēl nevarēja. Nebūtu par to visu sevišķi ko prātot, ja vien Inese nebūtu izcili laba skolotāja. Darba rezultāti bija redzami katrā klasē, ko viņa aizvadījusi tālākās mācību gaitās. Taču viņa pati vairāk ir dabas dots pedagoģisks talants un pavisam maz zinātnieks metodiķis, kas spētu aprakstīt vai vismaz sistemātiski izstāstīt un demonstrēt sava darba sistēmu un paņēmienus. Jaunajām skolotājām un audzinātājām, kā arī vecajām, iesīkstējušajām siekstām, kuru vienīgais nopelns ir daudzie internātskolā nokalpotie gadi, būtu jāsēž dienām viņas stundās, kamēr tās kaut ko ierauga. Taču bija redzams, ka tas nenotiks, ka tas nevienam nav vajadzīgs. Skolas vadība prata tikai skatīties pulksteņos, sekojot, vai skolotājas nostrādā apmaksāto darba laiku, bet neredzēja pat tos, kas slikti strādā. Tas nozīmēja, ka paies vēl ļoti ilgs laiks, kamēr ieraudzīs arī tos, kas ļoti labi strādā. Ja vispār kādreiz ieraudzīs.
Ineses uzkrātā pieredze, pārbaudītie paņēmieni un nostiprinājusies skolotājas darba sistēma nevienu neinteresēja un nevienam nebija vajadzīga. Uzmācās ķecerīga doma – vai vispār izdevīgi un kāda nozīme labi un sevišķi labi strādāt? Tāpat kādas skolotāju sanāksmes beigās, kurā varbūt būs apspriests stāvoklis ar pedikulozi (utīm bērnu matos) vai skolēnu saslimšana ar kašķi, tev kā pateicību par nokalpotajiem gadiem uzdāvinās kafijas dzirnaviņas, kas būs iegādātas par kolēģu saziedotiem latiem, pasniegs grāmatu no skolas ar ierakstītiem pateicības vārdiem, un tas arī būs viss. Ak, vēl ziedi! Un tu būsi pelnītā atpūtā.
Varēju teikt vairāk laba
2000. gada 19. jūnijā es eju uz tirgu un nopērku sarkanu vaska rozi un cukurā apvārtītas želejas konfektes. Mani izdevumi nav pāri puslatam. Es neesmu izšķērdīgs, esmu taupīgs vai pat skops. Bet sakaunējies nopērku vēl sarkanas rozes un šokolādes kasti. Vai tā nevajadzēja visu mūžu? Lai jau svētki reiz atnāk arī mūsu mājā! Es brīnos, vai var būt tā, ka rit jau trīsdesmitais gads kopā ar Inesi. Un es sāku ticēt, ka tikai nepiepildīta un nelaimīga mīlestība spēj būt romantiska un skaista. Par tādu varētu uzrakstīt brīnišķīgu dzeju mūža garumā un sirsnīgi raudāt, raudāt… Bet mūsu gadi, piepildītas mīlestības gadi, ar ko tie bija piepildīti? Mēs izdzīvojām visus laulības dzīves posmus kā izstudē nodaļas mācību grāmatā – cerēšanos, cīņu par drīkstēšanu būt kopā, bērnu dzimšanu un audzināšanu, skološanu un izvadīšanu dzīvē un beidzot divvientulību mūža novakarē. Bet vai ir bijusi vēlēšanās un veltīts gana spēka dzīvi vērst par skaistiem svētkiem? Noteikti par maz, jo Inese teic, ka neko dzīvē neesot redzējusi, un es neticu, ka viņa ar to domā Ēģiptes piramīdas vai Buenosairesu. Mēs vienkārši esam dzīvojuši pārāk racionāli, saprātīgi un taupīgi. Es esmu taupījis pat vārdus, kas man neko nemaksā, tāpēc tos viņai saku tagad. Inese gandrīz vairāk pie manis ir tad, kad strādā skolā, tad viņa droši ka ierodas mājās vismaz pēc pieciem pēcpusdienā. Brīvajās dienās un atvaļinājumu laikā viņa visbiežāk ir prom. Tad es nīkstu dzīvoklī viens pats. Kad Inese atgriežas, es saku: “Es tevi gaidīju. Es gribu, lai tu vienmēr esi pie manis tuvu, tuvu. Man nekad tevis nebūs diezgan. Tu man esi vienīgā.” Un manā pašreizējā veselības stāvoklī tā ir svēta patiesība. Es sievai saku: “Tu esi mana pēdējā un vienīgā cerība. Kas tad mani kops, ja ne tu!” Viņa dīvaini uz mani paskatās un nezina, ticēt teiktajam vai ne. Taču jātic tomēr ir. Un viņa aicina mani pa logu pavērot saulrietu. No viņas istabas tas redzams tālumā aiz internātskolas katlumājas korpusiem un augļu koku lapotnēs ieslēpušos Iecavas ģimenes mājiņu pelēkajiem jumtiem. Debess malā, kur nupat norietējusi saule, noslāņojušās vairākas mākoņu strēles, bet aiz apvāršņa, nupat nogrimusi, saule tās vēl apspīd no apakšas un tonē neiedomājamā krāsu gammā. Inese saka: “Ja kāds mākslinieks tās tā attēlotu gleznā, viņam pārmestu, ka izveidojis ļoti nesaderīgu krāsu salikumu.” Pašā augšējā slānī ir tīrs rītausmas cerību zilums, mazliet zemāk jaušams pusdienas negaisa mākoņu pelēki draudīgais triepums, bet tūlīt zem tā – spožs dienas gaismas zelts, kas tālāk izblāv novakares mierīgi siltā un mīlīgi oranžā starojumā. Bet dabā nav nesaskanīgu krāsu, kā dzīvē nav nesaderīgu notikumu. Tie vienkārši bija, un tiem bija jābūt. Tā ir aizejošās dienas atblāzma, kurā visam ir vieta un jābūt, kā bijis, kur nekas nevar būt nesaskanīgs un pārkrāsojams. Bet, ja paceļ acis uz augšu, pie tumši zilajām, gandrīz melnajām debesīm jau iemirdzējusies pirmā zvaigzne, kur diena jau ir beigusies, izdzisusi pavisam. Es nomutēju Inesi uz pieres un, novēlējis viņai labu nakti, strupi atvados. “Es eju pie miera,” saku un savā istabā ietinos zem segas, un drīz aizmiegu, un sapņoju.
Sapnis aizved aiznākamajā paaudzē
Ceļa saules pusē rindā augošās liepas un ozoli vasaras vējā klusi plaudē lapu delnām, kad pa svaigām akmens šķembām nobērto iebraucamo ceļu, riepām brauktuves segumu sprakšķinot, klusi ripo liela, ziedu vītnēm greznota mašīna, vezdama jauno pāri, kas ir no aiznākamās paaudzes. Mašīna apstājas sarkanās ķieģeļu ēkas galā uz piebraucamā apļa zem simtgadīgajiem ozoliem, kas tagad stāv svinīgā mierā un klusumā, iepletuši zaļos lapu vainagus kā vecā varā kaltus baznīcas kupolus. Sagaidītāju pūlis gandrīz dzirdami noelšas, kad atsprāgst mašīnas durvis un pa tām izlec slaids jauneklis tumšiem, cieši pieglaustiem matiem un mazām, šaurām, gandrīz sarkanām ūsiņām, ieliecas atpakaļ mašīnā un no tās izceļ līgavu, tērptu baltā, šauri sažņaugtā ņieburā, bet tik kuplos un daudzkārtainos svārkos, ka tajos kā tādā pūku mākonī gandrīz pazūd meitenes kājas ar visām kurpītēm. Jauneklis sīkiem, steidzīgiem solīšiem, kas liecina, ka nesamais nav vis tik viegls, savu guvumu nes uz mājas ieeju garām sagaidītāju rindai. Kaut kur tajā stāv mūsu dēls, pusmūža vīrs ar melnu, iesirmu ķīļbārdiņu, un nenoturas, visai skaļi un zobgalīgi nepateicis: “Stingri turi, stingri! Arī jāmīl ar spēku.” Viņš, redzams, atkal ir mazliet greizsirdīgs. Senlaicīgās eņģēs kaltās ozolkoka durvis plaši uz abām pusēm vaļā. Uz akmens kāpnītēm, zem dvieļa noslēpta, sagaida vesela brokastu servīze, ko līgavainis centīgi sabradā kurpju papēžiem, rokās joprojām turēdams dārgo nesumu, ko uz grīdas nolaiž, tikai pārkāpis mājas slieksni. Uz hallē klātajiem galdiem tik daudz spožu trauku un garu glāžu mirdzuma, ka pirmajā brīdī, no malas raugoties, ēdienu tur nesaskatīt. Katrīna smaida tikai lielām, zilām acīm, bet lūpas ir nopietnas. Viņas skatienā nav ne šaubu, ne izbrīna vai pārsteiguma. Tas nav skatiens, ar kādu cilvēks saņemtu laimestu vai apbalvojumu, bet gan pašapzinīgs, ar pašcieņu, ar kādu cilvēks saņem godīgi nopelnīto, kas viņam pienākas un sen jau gaidīts. Līgavas māsa, jau paspējusi apvelties cienījama kundze, nikni nozibsnī savos briļļu stiklos un kaut ko klusi, bet pikti saka savai mātei. Laikam par kaut ko neapmierināta ar saimniecēm. Māte ātri atbild: “Tad ej un saki viņām!” Gara auguma, cik krietni apvītusi, tik smalki saposusies tante gandrīz nedzirdami, bet kategoriski aprāj nemiera cēlāju: “Liecies mierā! Nekas taču nav.”
Kāpēc man vairs mosties? Nu es esmu redzējis, kā dzīvi uzsāk jau aiznākamā paaudze. Ko vēl varu vēlēties ieraudzīt? Rīta blāzma vairs nav man.
Post Scriptum
Tad vēl mana stāsta laimīgās beigas, kas norakstītas no mana kursabiedra Rīgas Skolotāju institūtā Artūra Gobas un ir “proza atskaņās”.
“Bērnu vislielākais slogs ir pedagogi. Kopš seniem laikiem tā bijis, ka viņu profesija ir bērnu dīdīšana un to patstāvības kājām mīdīšana. Nosauc kādreiz tāds zeperis savu skolotāju par vecu kleperi, un tad nu sākas tiesas darbi, gan sēdes, gan vārdi skarbi, gan arī asaru liešanas, vārdu sakot – neizturamas ciešanas. Tā bērna prātā veidojas priekšstats par moku celli vai ko vēl trakāku – par īstu elli, kur izbeidzas visi šīszemes prieki, kur zilās ugunīs cepas grēcinieki. Pār skolotāja galvu degoši lāsti krājas, un miera tam nav ne skolā, ne mājās. Nobeidzis drūmās ikdienas gaitas, viņš tūdaļ savu skolēnu divniekus skaita un gatavs saļimt kritikas vējos, ja draud tam palikšana atpalicējos. Tam direktors draud ar bubuli, un nodaļa solās atņemt rubuli, bet, ja vēl augstāk palūkojas skats, tad tur ir iesēdies ministrs pats, kas neprot ne lāga smīnēt, ne smaidīt, un kādu tad žēlastību tur vispār var gaidīt.
Un tad šis nabaga pedagogs, bērnu mūža vislielākais slogs, klāj gudru rakstu sējumus priekšā un skatās, un pēta, kas tur iekšā. Viņš Ļipeckas pieredzi mācās no galvas, lai vecajām metodēm pajūk spalvas, viņš Tjumeņas burtnīcas grafē un taisa, līdz beidzot visu vienā rasolā maisa. Un vēl – lai laikmetīgāku panāktu fonu, viņš mācās rīkoties ar magnetofonu. Tad beidzot atklātu stundu sataisa un visus gandrīz vai mēmus pataisa. Tad viņu no augšas ievēro, avīzēs slavē, gan fotografē, gan ģipsī gravē, visās sanāksmēs prezidijā sēdina un lepnos rautos par brīvu ēdina. Bet skolotājs gudro, rokas klēpī salicis, cik viņam gadu līdz pensijai palicis.”
Laimīgas beigas.
