Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi Salgales apkārtnē.
Turpinājums,
sākums 13. augusta numurā
Mūsu ģimenes jaunajā dzīvesvietā Salgales pagasta Muižzemniekos bija vēl viena plaša neapkurināma istaba, ko varēja izmantot kā klēti vai pieliekamo. Pati dzīvojamā māja bija zema, veca guļbūve diviem skursteņiem un divām ieejām austrumu pusē no pagalma. Gar rietumu pusi pāris desmit metru attālumā aiz mājas logiem, zediņu sētu no dārza nožogots, veda lauku ceļš uz Stepēm, Rausējiem un Avotniekiem. Otrpus pagalmam stipra guļbūves klēts divām durvīm, diviem nodalījumiem, tātad diviem saimniekiem, un ratnīca, pretī malkas šķūnis un aka, bet pa kreisi zemē iemūrēts pagrabs ar baļķu un dēļu pārsedzi un dēlīšu jumtiņu. Tālāk aiz sētas abpus lopu pagalmam divas kūtis no laukakmeņiem mūrētiem augstiem pamatiem un ar siena gubeņiem katrā galā. Metrus simt no ēkām lejup pa ganu ceļu pļavā pie dīķa, apauguša kupliem vītoliem, stāvēja veca guļbūves pirtiņa. Tikpat tālu uz pretējo pusi pāri atmatai gandrīz mežmalā slējās liels lauku šķūnis diviem vārtūžiem. Pret vienu no tiem stāvēja kuļamdampis, bet šķūnī zem jumta – kuļmašīna. Redzams, pagājušajā rudenī te bijusi pēdējā kulšanas talka apkārtnē.
Tagad mājā bez mums bija vēl divas ģimenes – Lielauži un Liepas. Abās bērni. Lielaužiem – zēni Ivars, Jānis un Māris, Liepām – Imants, Alberts un Mirdza. Visi bija par mani jaunāki, tā ka uz draugiem un kopējām darīšanām bija mazas izredzes. Ja nu vienīgi Ivars bija daudzmaz pieņemama vecuma, bet pārējie pārāk sīki un nenoslaucītām padegunēm. Tomēr pirmām kārtām viņiem gribēju nodemonstrēt savu vecātēva dāvināto pistoIi. Taču interesi, kur nu vēl uzticību, mana pistole viņos neviesa. Viņi drošības labad turējās pa gabalu. Cerēju, ka viens šāviens gaisā ja nu neliks gluži kā zaldātiem nostāties manā priekšā ierindā, tad vismaz ziņkārība pievilinās sastāties ap mani, lai redzētu, ko es ar to daru. Rezultāts bija pretējs gaidītajam. Visi pajuka kā zvirbuļu bars un iekliegušies sabēga mājā.
Palicis viens bez padoma, devos pie šķūņa apskatīt dampi. O, tā tik bija mašīna! Uzkāpu uz kurinātāja – mašīnista – platformas, kur vēl nekad nebiju atradies. Pamēģināju pagrozīt stūri, ieskatījos lielajās instrumentu kastēs. Nekas daudz tur ko redzēt nebija – tikai milzīgais domkrats, ko man nebūtu pa spēkam pacelt, un daža sarūsējusi uzgriežņu atslēga. Regulatora bumbas, kam jāatrodas augšā pie tvaika mašīnas, noņemtas. Krāsns kurtuve tukša un auksta. Durvis varēja atvērt un redzēt, uz kādām restēm bija dedzināta malka, kur uguns un karstums gājis katlā pa resnām caurulēm. Uzrāpies uz katla pie eļļainās tvaikmašīnas, mēģināju pagriezt spararatu. Tas mazliet padevās tikai tad, kad uzkāros ar visu savu svaru. Māte sauca mājās un rāja mani, kāpēc es ar savu šaudīšanos biedējot kaimiņu bērnus. Turpmāk mājas pagalmā šaut bija pilnīgi noliegts. Bet šaujamo korķu man vēl tikko aizsākta kaste!
“Kara zirga” mācība
Zemes ceļš, kas gāja gar mājām, bija divas krietni padziļas ratu riteņu iespiestas sliedes. Citur dziļāk, citur seklāk – atkarībā no tā, cik kurā vietā zeme bijusi mīksta. Starp sliedēm zirga kāju izmīdīts un pakavu izkapāts celiņš. Dažas reizes dienā pa to aizbrauca kāds kaimiņu pajūgs. Uz strauta pusi mazliet lejpus mājām bija mālaina nokalne. Te arī sliedes veidojās padziļas, bet jau nokaltušas un cietas. Ceļa grāvī bija rakti māli mūrēšanai, palikusi bedre, tās malās jau ziedēja māllēpes. Te vienā no ratu sliedēm “iedēstīju” ik pa gabaliņam dažus korķus ar sprāgstvielu uz augšu. Pats noslēpos dārza stūrī ķiršu biežņā un gaidīju, kas notiks, kad kāds brauks. Brauca pajūgs, un korķi sprāga, zirgs satrūcies metās skriešus, bet, jo ātrāk skrēja, jo korķi straujāk cits pēc cita sprāga zem riteņiem. Varbūt kaimiņš tēvam bija sūdzējies, jo vecāki man korķu kasti atņēma un kaut kur noslēpa. Nu mans varenais šaujamais bija pagalam!
Skolas sākums ar dievkalpojumu
1940. gada pavasarī jau diezgan pārliecinoši varēju izlasīt jebkuru man doto tekstu, tādēļ vecāki nolēma mani aizvest uz Salgales skolu. Skolas māja vien jau šķita liela, skaista un bijību iedvesoša. Jauna, skaista skolotāja Jēkabsone noklausījās, kā lasu palielu prāviem burtiem grāmatā iespiestu tekstu. Būdama apmierināta ar manu prasmi, viņa ierakstīja mani skolēnu sarakstā.
Pirms mācībām visus skolēnus sasēdināja pajūgos un aizveda uz Salgales baznīcu, kur bija dievkalpojums. Skolas pārzinis Jezerihs, cienījama izskata kungs, tajā brīnišķīgi (tā atzina māte) spēlēja vijoli. Es gan vairāk apbrīnoju, cik dīvaini viņš spēlējot locījās. Tā manas skolas gaitas bija sākušās.
Kad tā paša 1940. gada rudenī atgriezos skolā, lielajā klasē (pavisam skolā bija divas mācību telpas) kaktā, kur pavasarī vēl stāvēja ērģeles, uz kurām pēc skolas pārziņa lasītiem dievvārdiem bija spēlētas garīgas dziesmas, tagad bija iekārtots sarkanais stūrītis ar košām piecstaru zvaigznēm un sudrabotiem sirpjiem un āmuriem.
10 hektāru “mūža lietošanā”
Muižzemniekos tēvam mūža lietošanā, kā toreiz meloja komunisti, no tās pašas Muižzemnieku zemes iemērīja desmit hektāru. Tā vecāki vērta plašumā saimniecību – gādāja lauksaimniecības inventāru, audzēja lopus. Kara sākums ar vāciešu atnākšana 1941. gada vasarā šo darbu nepārtrauca. Mājas īpašnieks zemi tāpat atstāja tēvam lietošanā, pat vēl piemērīja klāt un pie tam par simbolisku zemes renti – dažiem maisiem lielu zirņu, kādi tēvam lieliski padevās.
Skolā man bija radies daudz jaunu draugu, mana pasaule paplašinājās. Nākot no skolas, arvien garākas vērtās manas ekskursijas, nevis dodoties caur Kasparu mežu taisni uz mājām, bet izmetot līkumu vismaz gar Stabu krogu. Kādā 1941. gada novembra rītā, kad jau bija sakritis slapjš sniegs, tēvs, izvadot mani uz skolu (mātes nebija mājās), paziņoja, ka šodien atvedīšot man mazu māsiņu. Todien mana mājās nākšana sevišķi ieilga. Ierados tikai krietni vēlā pēcpusdienā un vēl ilgi nespēju saņemties ieiet istabā. Staigāju ap lauku šķūni un vēroju, kādas tumšas pēdas paliek slapjajā sniegā. Nespēju izdomāt, kas man būtu jāsaka, pirmoreiz dzīvē satiekoties ar māsu Maiju.
Puiku draudzība saglabājās
1941. gada vasarā tēvs bija iesaistījies pagasta vīru grupā, ar kuriem kopā gāja ķert tā saucamos izpletņu lēcējus, kas nebija nekas cits kā no aizbēgušās krievu armijas noklīdušie zaldāti, kādi tovasar “izšokļāja” labības laukus, cenzdamies aiziet uz austrumiem pie savējiem. Tvarstītāju grupu vadīja Zosēnu saimnieks Rozens Bernhards. Tajā aktīvi darbojās Bērziņu saimnieks Bērziņš Arvīds, Liekne Ādolfs, Brūveru – Brūvers Jānis, Meiju – Meija Jānis, Punku – Lielauza Jānis, Lāmu – Putraims Voldemārs, Stepu – Liepa Artūrs, Stirnu Čukatu – Pūķis Alberts, Beitiņu – Videnieks Vilis, Runču – Kalniņš Arvīds, Puriņu – Bembers, Baču – Liekne Juris un toreiz Stabu krogā dzīvojošais manas tantes Bertas vīra pusbrālis Breikšs Vilis. Vēlāk Rozens un mūsu attālais radinieks Breikšs nokļuva vācu armijā un piedalījās Ļeņingradas aplenkšanā, kur pazaudēja abas rokas.
Tēvam darbam vācieši iedeva vanģinieku, badā novārdzinātu, padzīvojušu klusu krievu. Tas drīz atkopās un labi strādāja. No liepu mizām viņš prata pīt skaistas vīzes.
Es visu 1941. gada lauku darbu sezonu nostaigāju grožiem rokā aiz ecēšām vai blakus mēslu vezumam vai uz siena vai labības vezuma vizinājos starp pļavu vai tīrumu un šķūni. Nav tāda tīruma Muižzemnieku laukos, ko es daudzkārt nebūtu loku lokiem un krustu šķērsu nostaigājis. Brīvu man deva tikai pusdienas laiku – pāris stundas, kad ar draugiem kaimiņu zēniem peldējāmies un sauļojāmies grantsbedrēs, kā saucām veco grants karjerus Rausēju laukmalā aiz strauta. Te sapulcējāmies draugi – Ozoliņš Imants, no tuvākajiem kaimiņiem Ķīšiem Kailkšteins Andrejs un arī vēlākais vidusskolas biedrs Grīnfelds Laimonis, no Rausējiem māju saimnieka radinieks Nilss Students, kas ziemās mācījās Rīgā un gudrības ziņā bija mūsu vidū pārākais ar savām ģeogrāfijas un vācu valodas zināšanām.
Pa māju mājām vīri bija pasākuši brūvēt šņabi – no bietēm, melases, graudiem, kartupeļiem un vēl nez kā. Destilējamais aparāts ceļoja no mājas uz māju, kā kur nāca norūgusi brāga. Aiz mūsu mājas alkšņiem un kārkliem aizaugusi ieplaka bija tecināšanas vieta. Tur pie tēva arī pulcējās vīri, sēdēja uz malkas klucīšiem, kurināja uguni zem brāgas katla un garšoja no caurulītes gala pilošo smirdīgo šķidrumu, bet, cik atceros, nepiedzērās. Ja nu vienīgi reiz tēva brālis Kārļa onkulis bija satrakojies – tā kāvies, ka šķūnītim atlauzis vairākus dēļus. Vīri runāja par to, kas pašlaik notiek pasaulē un ka kādreiz viņi par to grāmatās lasīs. Inteliģents tēva viesis bija jau pieminētais Rozens, kas prata gleznot un runāja Friča Bārdas dzeju.
Karā bojāgājušais arī mūsu ģimenē
Kad karš jau gāja uz beigu pusi, manīju, ka mātei ar tēvu radās nesaskaņas. Māte tēvam pārmeta, ko gan viņš domā, ja tagad, kad redzams, ka krievi nāk atpakaļ, viņai uzkraus vēl vienu mazu bērniņu… Kādu rītu abi saposušies aizbrauca uz Jelgavu, līdzi paņemot speķi, sviestu un citas pārtikas lietas. Tām bija vērtība, nevis vācu markām, par kurām nevarēja pat uz kartītēm neko nopirkt. Vēlākā pēcpusdienā viņi atgriezās mājās, jo zirgs tēvam bija jauns un slaidu riksi, rati ar atsperu sēdekli kā retam apkārtnē. Bet vēlāk sapratu, ka arī no mūsu ģimenes karā bija bojāgājušais.
Līdz 1944. gada vasarai mēs neko lielu no kara vēl nebijām redzējuši. Ja nu vienīgi kāda apciemojuma laikā pie vectēva Līlavās Malvīne mums bija rādījusi lauka vidū pretī Pļavniekiem izspertu milzīgu bumbas bedri. Tā bija dziļāka par manu augumu. Gan jau kāds lidotājs bumbu bija netīšām “pazaudējis”. Vācu tanku bijām redzējuši iepriekšējā vasarā. Tas atbrauca no Rausēju puses un, pabraucis garām mūsu mājām, nogriezās uz lauka Runču virzienā. Bet, pamanījis, ka nokļuvis nupat sadīgušā rudzu tīrumā, pakāpināja atpakaļ un pa ganībām aizbrauca uz priežu puduri pret Runčiem.
Lielāki ceļi no mums bija tālu. Emburgas–Iecavas ceļš gan bija kāda kilometra attālumā, bet aiz meža, un kustību uz tā mēs nemanījām.
Mēs sējām un pļāvām, un kūlām pa veselai dienai tāpat kā Līlavās. Klētī apcirkņus piebēra līdz griestiem. Graudu maisus vīri nesa uz klētsaugšas un pa speciāli iekārtotu piltuvi no turienes bēra uz leju apcirkņos. Uz šo talku ieradās Bertas tante un Jaņa onkulis, un Gunārs. Viņi mūs apciemoja arī Ziemsvētkos, kad dedzām gaišu eglīti, un atveda man Gunāra apvalkātus mētelīšus un uzvalciņus, no kuriem viņš bija izaudzis, bet drēbe vēl labu labā nēsāšanai. Kā es tos nevarēju ciest! Māte tad tantei rādīja savu kūts bagātību – govis, aitas, sivēnus un vaislas cūkumātes. Stāstīja, kāds kurai bijis metiens.
Vācu valdība gan bija noteikusi visu nodot viņu vajadzībām. Sviesta centrifūgu galvas un radioaparāti bija atņemti. Visas nobarotās cūkas un piens jānodod. Tad jau no pienotavas deva atpakaļ kilogramu sviesta katram cilvēkam normu mēnesī, bet cūkas nedrīkstēja paši sev kaut. Tēvam bija veca krievu šautene. Ar to lieta tika nokārtota bez nodevīgās un tālu dzirdamās kviekšanas. Grūtāk bija ar svilināšanu. Bet varēja jau izlīdzēties ar plūkšanu. Vārošu ūdeni sivēnam virsū, un sari nost.
Tēvs neuzdrošinājās neatdot krievu gūstekni
1944. gada vasara bija pilnā jaukumā, silta, saulaina un zaļa, kad, labi ieklausoties, kaut kur austrumu pamalē varēja manīt tā kā dunoņu. Tie varēja būt arī pērkona dārdi. Ļaudis gan runāja, ka krievi nāk atpakaļ, esot jau Latvijā. Kādu dienu, tas varēja būt 28. jūlijā, ziemeļrietumu pamalē parādījās divi dūmu stabi. Drīz arī dabūjām zināt, ka vācieši dedzina Jelgavu, degot arī tepat koka tilts pār Lielupi pie Staļģenes. Tiltus taču noposta, lai traucētu ienaidniekam uzbrukt! Tātad krievi ir tepat viņpus upes, bet gaidījām un klausījāmies no pretējās puses – no austrumiem. Tikai vēlāk uzzinājām par krievu iebrukumu ar tankiem no Lietuvas caur Tērveti, Jelgavu, Tukumu līdz pat jūrai.
Vēl pagāja dažas labas mierīgas dienas, kurās nekas sevišķs nenotika. Tikai šausminājāmies, ka aiz Lielupes ir krievi, dienas trīs vērojām degošās Jelgavas dūmus. Saimniecības darbi bija pierimuši, tēvs bieži nebija mājās. Viņš Garozā par samaksu sargāja no partizāniem tiltu pār Velna grāvi. Vaņģinieku vācieši bija pieprasījuši atpakaļ – tēvs viņu bija aizvedis uz Jelgavu un nodevis gūstekņu nometnē. Žēl bija prātīgā, klusā krieva, bet pretoties vācu varai tēvs neuzdrošinājās.
Kādu dienu saradās vācu kareivji. Ar zirgiem viņi atveda īsus, resnus stobrus uz lieliem riteņiem, uz lauka mežmalā pret Pūķiem saraka paplatas, bet ne visai dziļas bedres, kurās uzstādīja savus ieročus un apkrāva tos ar svaigi sacirstām meijām. Karavīri nāca pie mums uz mājām, bija laipni, priecīgi, gribēja runāties, bet neviens valodu nepratām. Dāvināja mums burciņas ar kaut kādu saldu sīrupu, ko laikam sauca par mākslīgo medu. Dažu vakaru atnesa pa pusspainim biezputras. Tā bija svaiga, savircota un garšoja ļoti labi. Bet izēst mēs tik daudz nespējām, vasaras siltajā laikā otrā dienā tā jau putoja. Tāpēc jau viņi to mums nesa, ka paši nepaspēja apēst.
Pistole darbojās lieliski
Kādu dienu dzirdējām skaļu vāciešu sakliegšanos un redzējām viņu rosīšanos. Apvītušās meijas viņi pameta nost no saviem stobriem un šāva no visiem reizē. Troksnis bija satricinošs, bet zinājām, ka tas mūs neapdraud, tāpēc drīz pieradām un neko lielu par to vairs nebēdājām. Šaušana sāka atkārtoties vairākas reizes dienā, sevišķi rīta pusē. Bet citādi dienas ritēja mierīgi.
Kaut kā pie manis todien bija atnācis skolas biedrs Oļģerts. Viņš bija pāris gadus vecāks, un sevišķi draugos nebijām, bet šodien bija iedomājies pienākt. Es viņam izrādīju, kādas alas man saraktas gubenī svaigi savestajā sienā, tad sēdējām turpat uz strēķa un kaut ko murmuļojām. Apklust mums lika tas, ko pa puspavērto durvju spraugu pamanījām ārā pie akas. Vācietis, izģērbies līdz jostas vietai kails, siksnas un svārkus pakāris uz sētas, smēla no akas ūdeni, ziepējās, skuvās, mazgājās, slaucījās, apskatīja spogulī savus sarkanos matus un papliķēja vasaras raibumiem nosētos vaigus, un, kaut ko iedomājies, devās uz māju. Laikam bija no tiem, kas apmetušies pie kaimiņa izbrīvētā istabā. Mēs ar Oļģertu neko nebijām norunājuši. Ne vārda neteicis, viņš zibenīgi nošļūca no strēķa un pāris sekundēs ar dažiem lēcieniem bija pie akas, izrāva no maksts, kas siksnā karājās uz sētas, pistoli un ar to tikpat veikli bija atpakaļ šķūnī augšā uz siena. Man tikko sirds paspēja salekties. “Laižamies!” viņš nošņācās, un mēs metāmies pa kūtsaugšu uz pretējā gala siena šķūni, tad ārā pa ģēveļgalā atlauzta dēļa spraugu un lejā iekritām nātrās pāri galvai. No tām tūlīt rudzu laukā un pieliekušies skrējām uz mežu. Tikai nokļuvuši biezā eglīšu jaunaudzē, apstājāmies atvilkt elpu. Man sirds sitās, grasīdamās izlēkt pa muti ārā. Aplūkojām guvumu. “Parabellum”! Maza, smaga! Melna metāla ar brūniem plastmasas uzliktnīšiem spalam. Izņēmām aptveri un izspiedām patronas saujā. Īsas, resnas, sarkani spīdīgas. Pārbaudījām, kā darbojas sitējmehānisms. Lieliski. Ar asu metālisku klikšķi. Vien izšaut neuzdrīkstējāmies, bet nolēmām, ka jāsameklē mežā Ķīšu Andrejs, kas te katru dienu gana govis.
Turpinājums sekos
