Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi Salgales apkārtnē.
Turpinājums,
sākums 13. augusta numurā
Pēriens ar saldu garšu
Mežmalā satikuši govju ganu Ķīšu Andreju, izlielījāmies viņam ar savu piepešo guvumu – vācu karavīram nozagto “Parabellum” pistoli. Andrejs mums parādīja lielisku vietu, kur “rotaļlietu” droši noslēpt, – koka dobumā, tikai mazliet bija jāpakāpjas, lai ērti varētu iebāzt roku pa dzeņa izkalto caurumu. Mājās nākt todien neuzdrīkstējos un visu atlikušo dienas daļu pavadīju mežā pie Andreja. Arī nakti pārgulēju turpat uz siena strēķa. Otrā dienā pret vakaru aizzagos uz mežmalu, lai paskatītos uz mājām. Neredzēju nekā aizdomīga. Māte gāja uz aku pēc ūdens, staigāja uz kūti ar spaiņiem, droši vien baroja lopus. Tad jau saistībā ar pistoli vecākiem nekas ļauns nav nodarīts. Mājas vācieši nav nodedzinājuši!
Krēslā saņēmos ienākt mājas pagalmā. Tad nu māte mani kapāja ar žagaru pa basajiem stilbiem tā, ka asinis izsprāga. Sods par pazušanu no mājām uz vairāk nekā diennakti! Ja māte būtu zinājusi, par ko īsti biju pelnījis pērienu… Sāpes kāju stilbos šķita saldas.
Par mūsu nozagto ieroci vācieši gan bija centušies iztaujāt mājas ļaudis. Tēva nebija mājās (viņš atkal Garozā sargāja tiltu), bet māte nesaprata, ko vācietis grib, un neko atbildēt nespēja. Tā arī tas gadījums ar “Parabeleum” pistoli beidzās. Vēl kādu reizi mežā pie govju gana Andreja ar Oļģertu satikāmies. Pa reizei no pistoles izšāvām. Otru šaut nedrīkstēja. Tad kāds bīstamais dzirdētājs varēja viegli noteikt, kurā virzienā atrodas šāvējs, un mūs notvert. Bet pirmo un vienīgo šāvienu viņš nevarēja būt gaidījis. Vismaz tā mēs, puikas, spriedām.
Par tēva dežūrām, sargājot tiltu, jāpiebilst, ka tās saistās ar kādu gadījumu manā dzīvē. Reiz Muižzemniekos pie manis ciemojās brālēns Gunārs no Iecavas pagasta. Es viņam izrādīju māju. Sevišķi brālēnu interesēja krievu šautene un garš zobens, ko tēvs bija atradis pēc krievu aiziešanas 1941. gadā. Šautene, pieslieta pie baļķa aiz ēvelbeņķa, glabājās darbnīcā. Gunāram ierocis tā iepatikās, ka viņš kādu nakti atbrauca ar velosipēdu, pa kūtsaugšu iekāpa darbnīcā un šaujamo nočiepa. Pagastā par tēva atrasto šauteni zināja, un, kad tās vairs nebija, tēvam varēja sanākt nepatikšanas. Tā viņš iestājās šucmaņos un ik pa laikam pie Garozas sargāja dzelzceļa tiltu.
Kad aizlidoja krievu divplāksnis
Kādu dienu virs mājām un meža vairākus lokus apmeta krievu divplāksnis. Ko tas te bija izlūkojis, sapratām ļoti drīz. Tās bija vācu lielgabalu pozīcijas. No viņpus upes krievi vāciešiem sāka sūtīt atbildes sveicienus. Kauciens, šņāciens, sprādziens! Šāviņi sprāga arī visapkārt mājai, viens pat pagalmā aiz klēts starp sulīgiem ošiem. Kā vēja nesti, mēs sabirām pagrabā. Bet pagrabs bija šādai vajadzībai nesagatavots. Tur vēl no ziemas atradās sapuvušu kartupeļu un biešu atliekas, satrūdējuši dēļi no salauztiem sakņu apcirkņiem un cita zirnekļu tīkliem pārvilkta laužņa. Bet tas netraucēja visiem tur mīļi saspiesties. No tieša trāpījuma gan nebijām pasargāti, jo griesti bija sapuvušu dēļu un salmu pārsegums zem koka skaidu jumta. Būtībā tā bija akmeņiem izmūrēta bedre. Un tomēr pat dažus metrus blakus sprāgstošs šāviņš vai bumba mums te neko nekaitētu. Pie pirmās iespējas, kad šaušana pierima, pagrabu iztīrījām un iekārtojām ar svaigu dēļu soliem, uz kuriem var arī gulēt. Pagrabu tīrot, uz mūra dzegas atradu man atņemtās korķenīcas (rotaļu pistoles – red.) munīcijas kasti. Te to māte toreiz bija noglabājusi! Korķi bija sapelējuši, mitrumā uzburbuši un šaušanai vairs nederīgi. Kas arī ar tādiem tagad vairs niekotos!
Reiz gadījās, ka apšaudes laikā pie mums iebēga kāds vācietis. Mājās bija vecs bandžo. Tēvs jaunībā to bija spēlējis tautas instrumentu orķestrī, un vēlāk es ar to biju pasācis blēņoties. Vācietis strinkšķināja instrumentu un smēja: krievs šauj, bet es spēlēju.
Taču dzīvot Muižzemniekos vairs nebija iespējams. Apšaudes neļāva mums lopus sakopt un govis izslaukt, kur nu vēl darīt kādus lauku darbus. Līdz ko māte uzdrošinājās iet ganībās slaukt, sāka krist šāviņi un nācās slēpties grāvī. Piens izlija… Kādai lielai telei šāviņš nokrita tuvu un lopu nosita. Vācieši to labprāt pieņēma un savārīja mums pazīstamajā gaļas putrā.
Divos gados sadzīvotās mantas izputināšana
Nomocījušies vairākas dienas, bet, redzēdami, ka no apšaudēm miera vairs nebūs, nolēmām doties prom uz Iecavas pievārti – Ruciņiem, kur dzīvoja mātes māsa Berta un Jaņa onkulis. Divos pajūgos sakrāvām pašu nepieciešamāko – apģērbu un produktus. Pārējo mantu “izputinājām” – traukus apraka, mēbeles izmētāja pa krūmiem un nātrām, lopus atlaida no ķēdēm, izlaida no aizgalda, lai iet brīvībā, ēd, ko sameklē, līdz pašus kāds apēdīs. Braucām prom, piesējuši pāris govju ratu pakaļā. Arī vācieši pātagoja savus lielos, kaulainos kleperus, sajūguši lielgabalu ratos ar resnajiem stobriem, un aulekšos laida gar māju uz citu vietu. Viņiem arī mūsu mežmalā bija kļuvis par karstu.
Šodien, domājot par to, ko toreiz karš mums paņēma, joprojām esmu neizpratnē, kā tas viss tik īsā laikā bija radīts. Nupat, tikai 1939. gadā, pārnākot dzīvot uz Muižzemniekiem, visu mantību atvedām divos pajūgos – ar vecātēva zirgiem un ratiem. Bet tagad braucām prom ar diviem pašu zirgiem, divas govis paņēmām līdzi, bet pārējās un lielas teles, aitu baru, kādu padsmitu puscūču māte atlaida brīvē, lai ķer, kam ēst gribas. Lauku šķūnī palika lauksaimniecības mašīnas. Visas, kādas vien nepieciešamas. Protams, ne jaunas. Tās tēvs bija burtiski lūžņos savācis, koka detaļas pats atjaunojis, un mašīnas atkal kalpoja. Kā tas viss bija paspēts, savulaik nepajautāju mātei, un nu jau vairs nav kam jautāt. Varbūt mātei bija iedzimtas dotības lopkopībā, – viņa saprata, ko dzīvnieks prasa bez vārdiem un kas tam nepieciešams. Tēvs savukārt bija tehnisks cilvēks un būtu varējis būt konstruktors. Viņš nešaubījās, ka vairāk var padarīt ar vecu mašīnu, pafunktierējot un šņabi iedzerot, nekā strādājot vaiga sviedros, bet tikai ar rokām. Un tāpēc bija rezultāts – pilna kūts lopu, ik gadu lielo lauku šķūni piekrāva ar labību un kūla veselu dienu.
Desmit kilometru tālāk karu nejuta
Pie Iecavas Ruciņos karu vēl nejuta. Vecā guļbūves lauku māja ar lielo skursteni – kukiņu – vidū sildījās vasaras saulē un mierā, bērzu birzs un vecu ozolu ielenkta. Dārzā strādāja bišu saime, tikai pats bitenieks brālēns Gunārs nebija mājās, jo bija iesaukts vācu armijas pretgaisa aizsardzības izpalīgos. Tante par dēlu raudāja nenorimdamās. Mājā bija elektrība, Rīgas radio raidīja brašas vācu dziesmas un saldus šlāgerus. Pagalmā bija apmetušies kāda vācu vezumnieku vienība. Milzīgi rati tikpat milzīgiem riteņiem, lieli, kaulaini zirgi. Tos karavīri kala, skaļi lamādamies un brutāli lopus sizdami, lai panāktu, ka tie mierīgi tur kāju, kamēr pienaglo pakavu. Pagalmā bija saslietas zaļraibas armijas teltis, kurās kareivji nakšņoja. Vakaros viņi sanāca saimnieka lielajā istabā, kur gaišs un spēlē radio, rakstīja vēstules un klusām sarunājās. Nevarēja noticēt, ka desmit kilometru attālumā varētu krist un sprāgt bumbas.
Pagāja vairākas mierīgas nedēļas. Slaistījos pa pagalmu un birzs malu, kur vācieši sarakuši šauras, dziļas bedres, kur slēpties, ja kristu krievu bumbas. Tagad bedrēs bija sakritušas un nosprāgušas vardes. Riebīgi! Nevarēju iedomāties, ka tādā varētu iekāpt.
Tēvs devās izlūkbraucienā atpakaļ uz Salgali un atgriezies stāstīja, ka, kopš vācu lielgabali aizvesti, Muižzemniekos viss nomierinājies. Viņš bija izbraucis arī Emburgu un ceļu gar Diduļiem līdz Cīruļiem. Gar upes krastu redzējis tikai dažus vāciešus, kas sēdējuši uz ierakumu malas un spēlējuši kārtis. Apturējuši tēvu un pavēlējuši griezties atpakaļ, jo te esot pirmā līnija. Mājas cilvēki pametuši. Pa laukiem klīstot nevienam nepiederoši mājlopi. Uz Emburgas ceļa pie Birznieku mājām krūmu malā stāvot nomaskēts tanks. Tas arī bija viss, ko viņš varēja pateikt. Turpinājās neziņa un gaidīšana. Kas notiks? Par to, ka krievi atnāks, neviens nešaubījās. Jautājums bija, kad un kā tas notiks.
Frontes līnijai abās pusēs
Sākās tas kādu rītu. Šķiet, tas bija 1944. gada 14. septembris. Tīkami vadīju laiku piesaulē birzs malā. Piepeši no dienvidpuses debesīs izdzirdēju lidmašīnu rūkoņu. Savādu, dobju, plašu. Tās lidoja šurp grupās pa trīs, bet grupu bija daudz. Pie dažām mašīnām pamanīju tādus kā uzliesmojumus, kā dzirksteļošanu. Tūlīt arī sāka svilpt un man aiz muguras bērzu stumbros sprāgt. Bez domas kā vēja nesta lapa es iekritu šaurajā, dziļajā bedrē, pilnīgi aizmirsis, ka tās dibens no vienas vietas klāts sapuvušiem varžu līķiem, ko tagad apstrādā kaprači un visādi citādi kukaiņi un tārpi. Tie nu rāpoja man gar pašām acīm un degunu. Kad debesis noskaidrojās un noklusa, bēgu uz istabu pie citiem. Krievu lidmašīnas vairs mieru nedeva. Visu dienu lidinājās pāri un šāva, kā mums likās, uz visu, kas kustējās. Šķita, gaiss sprādzienu pilns. Kādu vācu bruņumašīnu lidmašīnas uzbrukums pārsteidza tieši aiz mūsu malkas šķūnīša uz ganu ceļa. Kareivji sabira rudzu lauka grāvī, bet lidmašīna kapāja uz ceļa pamesto vaļējo braucamo. Kad uzbrucējs aizlidoja, vācieši salēca atkal savā mašīnā un brauca tālāk.
Mēs slēpāmies kukiņā. Vecajam skurstenim bija biezas akmens un ķieģeļu sienas. Pankūkas cepām uz gaišas skalu uguns – tā, lai nebūtu dūmu un krievs nemanītu, ka mājā ir cilvēki. Neuzdrīkstējāmies strādāt laukā vai dārzā. Tikai slepus un skriešus pārcēlām svaigā zālē govs ganību ķēdes mietiņu vai nolikām lopam spaini ar ūdeni. Pieaugušie nolēma, ka tūlīt vakarā jādodas uz drošāku vietu – jābrauc uz mežu. “Izputinājām” arī šīs mājas mantu pa krūmiem un nātrām, lai vāc un ņem, kam vajag, bet vismaz nesadegs, ja degs māja. Onkulis lika ilksīs savu bezgala slinko zirdziņu Miku. Krietnai krēslai iestājoties, devāmies prom. Vienu no pajūgiem kučierēt uzticēja man.
Visās debesmalās liesmoja ugunsgrēki. Ceļi bija pajūgu, cilvēku un noklīdušu lopu pilni. Skanēja satrauktas balsis un sasaukšanās. Pie Grienvaldes dzirnavām, kur pār Iecavas upi ir dēļu seguma tilts bez norobežojošām margām, sākās īsts juceklis. Visi steidzās tikt pāri, bet brauktuve šaura. Bail arī nobraukt sāņus, jo tad ar visu pajūgu var iegāzties upē. Juceklī atpaliku no savējiem, pazaudēju sajēgu, kur viņi aizbrauca. Pilnā balsī kliedzu pēc tēva un skubināju zirgu, bet nebija jau kur drāzties – ceļš pilns pajūgu un lopu, un gājēju. Dažus tomēr izdevās apdzīt, un tad atkal savējos samanīju priekšā.
Krietni rīta pusē piestājām kādās meža mājās. Zirgi bija mazliet jāatpūtina, jo rati smagi piekrauti, bet ceļš smilšains. Saimnieks mūs ielaida lielā, tukšā istabā, kur bija tikai daži soli un krēsli, bet uz grīdas samīdīti salmi. Tomēr labāk nekā zem klajas debess, jo nakts bija krietni pavēsa. Stiepāmies gar zemi uz grīdas salmos mazliet pasnaust, dažas ģimenes te jau krāca. Pēc vairākām stundām ceļu turpinājām.
Pie Dāvjiem tēvs un onkulis nolēma, ka diezgan braukts, jo esam gana dziļi mežos. Par apmešanās vietu izraudzījāmies metrus pārsimt no ceļa retām priedēm apaugušu uzkalniņu blakus sulīgai pļavai. Te, atjūguši zirgus, ķērāmies pie zemnīcas izbūves. To uzbūvējām pamatīgu, baļķu sienām un griestiem. Tāda pat vidēju bumbu izturētu.
Mūsu lopi ganījās tepat blakus pļavā. Pa klajo priežu starpu labi bija redzams ceļš, pa kuru bijām atbraukuši. Rosība uz tā jo dienas, jo kļuva dzīvāka. Šurpu turpu braukāja vācu kara tehnika, pat lielie tanki, soļoja zaldātu kolonnas. Atklājās, ka bijām apmetušies nozīmīga kara ceļa malā. Kaujas lauki laikam bija pievirzījušies pavisam tuvu, jo dzirdami bija ne tikai bumbu sprādzieni, bet pat šauteņu spraksti un ložmetēju kārtas.
Atkal uzlidoja krievu lidmašīnas. Ar bumbām tās ārdīja vāciešus uz netālā ceļa. Bet tad, pamanījuši zem priedēm mūsu vezumus un zirgus ganāmies pļavā, dažas bumbas nometa arī mums. Pa zemnīcas ieeju iesitās spējš gaisa trieciens ar smiltīm un gružiem, jo kādas bumbas sprāga pavisam tuvu. Savainoja vienu no mūsu zirgiem. Lopiņš gulēja, un viņam no sānos šķembas izdurta cauruma sūcās tumšas asinis. Smagi elsa, bolīja acis un galvu no zemes nepacēla. Nāca garām kāds vācu virsnieks. Nogrozīja galvu, nesapratām, ko sacīja. Izvilka no maksts savu pistoli un iešāva savainotajam zirgam ausī. Tas nedaudz noraustījās un pārstāja elst un elpot. Nu arī mums bija palicis tikai viens ratu vilcējs. Sakrāvām mantas, cik varējām, vienos ratos, kaut ko pametām. Bija redzams, ka jābrauc dziļāk mežos, nostāk no ceļiem. Tai pašā vakarā atkal devāmies tālāk. Tagad pa meža takām, stigām, pļavām. Kādā vietā uzgājām veselu bēgļu nometni – daudzas ģimenes. Sacēluši zaru būdas, viņi zem eglēm kurināja mazus ugunskuriņus. Kamēr māte ar Bertas tanti gatavoja vakariņas, arī es no zariem uzbūvēju veselu māju.
Nometnē izplatījās ziņa un sačukstēšanās, ka pie viena no ugunskuriem esot krievu izpletņlēcēji. Mēs ar tēvu gājām lūkot. Patiešām pie netālas ģimenes ugunskura sēdēja vairāki jauni puiši krievu armijas tērpos, automātus noslējuši blakām pie koka stumbra. Viņi runāja latviski. Tie bija pirmie krievu armijas zaldāti, ko nācās redzēt. Stāstīja, ka Bauska esot no vāciešiem atbrīvota, bet karojot kaut kur tepat šaipus Iecavas, raujoties uz Rīgu. Interesējās, vai kur tuvumā neesot manīti vācieši.
Nākamajā rītā braucām vēl dziļāk mežos, jo gribējām atrauties no lielā bēgļu bara. Arī vairākas citas ģimenes posās prom. Kādā klajumā pie lielām mājām mūs sagaidīja vāciešu grupa, tajā skaitā žandarmi vai armijas policija, kam uz krūtīm kā atšķirības zīme karājas bleķa pusmēness. Viņi visiem atņēma lopus, ģimenei atstājot tikai vienu govi, vienu zirgu un dažas aitas. Mums nekā lieka, ko atņemt, vairs nebija.
Beidzot pa kādu stigu iebraucām paugurainā egļu mežā. Zemi te klāja zaļš sūnu paklājs. Nekur apkārtnē nebija ceļu, nemanīja cilvēku. Paejot krietnu gabalu uz vienu pusi, priekšā varēja tā kā jaust klajumu ar palielu koka ēku. Onkulis zināja, ka tā esot Mežinieku skola.
Būvējām atkal pamatīgu zemnīcu. Baļķu sienas, baļķu griesti, zigzagveida ieeja, tā, lai no āra nevar iemest rokas granātu. Mežā atradu kādu radio ierīci, no kuras, izmantojot bateriju un spuldzīti, zemnīcā iekārtoju elektrisko apgaismojumu. Visiem par lielu pārsteigumu atradām, ka kāds zemnieks tuvumā mežā noslēpis pilnu bedri kartupeļu. Te jau bez bēdu varētu dzīvot līdz Ziemsvētkiem! Taču mierīgi dzīvot neļāva utis.
Laikam “sēklu” bijām dabūjuši tai meža mājā pirmajā naktī, kad dažas stundas pagulējām uz grīdas salmos blakus dažām citām bēgļu ģimenēm. Nevarēju paciest, ka man pastāvīgi grauž paduses. Dienas vidū saulītē novilku kreklu, izgriezu ar vīlēm uz āru un lasīju pa vienai ārā, metot smiltīs izkašātā bedrītē. Kur tik daudz zem īkšķa apkausi! Visus septiņus, lielāks vai mazāks, mūs ēda viena utu paaudze un suga, jo zemnīcā uz grīdas gulējām cieši cilvēks pie cilvēka. Grūti bija cīnīties ar kukaiņiem, jo ūdens bija jānes no kādas attālas vietas, lielāku uguni baidījāmies kurt, lai dienā nepamana dūmus, bet naktī gaismu. Govis un zirgus dzirdīt vakaros vedām uz attālu pļavas dīķi. Kādu vakaru mūs ar māti te pārsteidza nomaldījusies un pilnīgi vientuļa lielgabala bumba. Izdzirdis kaucienu, paspēju nokrist pie zemes. Uzsprāga metrus piecdesmit no mums, apšķaidot ar pļavas velēnām un dubļiem, bet citādu ļaunumu nenodarot.
Turpinājums sekos
