Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi Salgales apkārtnē.
Sākums 13. augusta numurā
Frontes līnijas abās pusēs
Tante Berta caurām dienām raudāja par dēlu Gunāru, kas bija iesaukts pie vāciešiem Rīgā pretgaisa aizsardzības izpalīgos. Onkulis pukstēja, pukstēja, līdz vairs neizturēja, visas mantas no ratiem izkrāva zem egles un savu slinko zirdziņu Miku lika ilksīs. Abi brauca uz Rīgu – varbūt izdodas jaunekli no Rīgas atvest šeit uz mežu! Dēlu tiešām Rīgā viņi bija sameklējuši, bet nebija uzdrošinājušies vest līdzi. Tā jau būtu dezertēšana, bet vācu žandarmu tad bija pilni ceļi. Tā vien divatā viņi vakarā atgriezās mūsu nometnē mežā. Bet Gunārs vēlāk kopā ar vāciešiem aizgāja uz Kurzemi. Tur gan viņš dezertēja un visu ziemu slēpās pie kāda saimnieka. Tikai pēc kapitulācijas atgriezās mājās un drīz tika iesaukts krievu armijā, kur vēl nodienēja sešus gadus. Brīvībā viņš nokļuva vien 1951. gadā, kad es jau biju gandrīz beidzis vidusskolu.
Krievu atnākšanas dienā, kas varēja būt ap 13. oktobri, vācieši tomēr mūs atrada un pavēlēja doties prom. Gausi un negribīgi vācām mantas vezumos. Zaldāti bija steidzīgi un klāt nestāvēja, tikai gribēja vēl līdzi aizvest mūsu aitu, jau aiz ķēdes rāva to prom. Es metos aitai ap kaklu un, rādīdams uz tās resno vēderu, vācietim saucu: “Kinder, kinder!” Tad arī vācietis saviebās, atmeta man aitas ķēdi un aizgāja. Zirgus tā arī nesajūdzām. Pēc kādas stundas jau parādījās pirmie krievi – netīri, mežonīgi un nikni –, taču ne uz mums šāva, ne ko teica vai prasīja. Sapratām, ka nu fronte mums pāri. Tātad jābrauc mājās.
Mīnu lauka mācība
Ceļā mājup bija ne mazums piedzīvojumu un pārdzīvojumu, un redzējumu, kaut arī tas vilkās tikai nepilnu dienu. Vispirms vērojama bija vieta un apvidus, kur kaujas bija notikušas to nedēļu laikā, kuras mēs bijām pavadījuši mežā. Līkloču ierakumi te bija sarakti vairākās kārtās un cits par citu dziļāki un stāvāki. Dažviet pat izbūvēti pārsegumi ar šaujamlogiem. Viss piemētāts ar kara materiāliem – kastes, kaudzēm izšautu un neizšautu šauteņu patronas, nesprāguši lielgabalu šāviņi un mīnas ar spārniņiem, rokas granātas. Viss man bija jāpaspēj aplūkot un izlodāt, kamēr mūsu pajūgi ar lopiem lēnā gaitā aizvirzījās garām. Kādā krustojumā bija izspridzināta milzīga bedre, lai traucētu kara mašīnu pārvietošanos. Smiltis no bedres sprādziens bija izklīdinājis visapkārt pa lauku. Pa tām nācās braukt bedrei apkārt. Mēs ar tēvu gājām blakus pajūgam, māsas sēdēja vezumā uz drēbju saiņiem, bet māte nāca nopakaļus, skubinādama ratu pakaļā piesieto govi. Onkuļa rati gāja pa priekšu, bet aiz mums vēl vairāki svešu ļaužu pajūgi. Pēkšņs sprādziens man aiz muguras, karsta gaisa trieciens pa pakausi un muguru mani nosita rāpus, tikvien paspēju redzēt, ka garām, pus pa zemi ripojot, pus lidojot, aiztraucas kaut kāda metāla stīpa. Pirmajā brīdī nesapratu, kas noticis. Bumba vispirms kauca un tad tikai sprāga. To es biju dzirdējis daudzreiz. Bet tā pēkšņi? Tūlīt aiz mūsu ratiem sekojošais pajūgs ar ratu priekšriteni vai zirgs ar pakaļkāju bija uzminis mīnai. Sprādziens zirgam bija norāvis pakaļkājas, ratu priekša saārdīta skalos, un visas vezuma mantas izsvaidītas labu gabalu atpakaļ. Saimnieks, kas gāja ratiem blakus, nebija cietis. Labi, ka uz mantām vezumā neviens nebija sēdējis. Tā bojā gāja tikai zirgs un rati. Mēs turpinājām vien ceļu tālāk, jo bijām jau bīstamajam smiltājam pāri, bet visi, kas bija sekojuši uzsprāgušajam pajūgam, grieza atpakaļ, baidīdamies uzbraukt citām mīnām, kādas tur noteikti vēl varēja atrasties. No šī brīža es vairs sāņus no ceļa nost nekādas ekskursijas taisīt neuzdrošinājos. Gāju tikai pa ceļu, kur jau citi kāju spēruši un braukuši. Mežos daudzviet ceļmalas koki spridzinot bija sagāzti uz brauktuves, lai tā ceļu aizsprostotu. Nācās braukt apkārt šiem sagāzumiem pa mežu. Bet tur atkal varēja būt mīnas…
Iecavā vecais tilts pār upi bija nopostīts, dažus desmitus metru lejāk zemu pār straumi krievi bija uztaisījuši koka tiltu. Nokalnē, kur pienāk Jelgavas ceļš, sarakti ierakumi. Tagad pavirši aizbērti tikai ceļa platumā, lai iespējams pārbraukt.
Pa gabalu jau izskatījās, ka Ruciņi braši stāv. Iekšā gan izrādījās citādi. Saimnieku galā abām istabām izplēstas grīdas un pa visu platību izrakta milzīga bedre. Onkuļa galā bumbas saārdīta starpsiena. Bet sienas un jumts mājai vismaz bija. Nekas nebija dedzis arī no saimniecības ēkām, taču sapostīts viss iespējamais. Tāds bija pamests karalauks. Visi priekšmeti salauzti – skapji, gultas, galdi. Jādomā, ka pie karošanas pieder tīša mantu iznīcināšana. Visur piedirsts – kur vien skaties, čupa. Vācieši neko nebija gribējuši atstāt krieviem vai krievi centušies zemi atbrīvot arī no mantām? Nesaprotams ir cilvēks, kas ar ieroci rokā iet nāvē un citu nāvēt.
Ierakumos Ruciņu dārzā atradu grāmatas, arī Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”. Tātad te bija karojuši arī latvieši. Grāmatai nebija sākuma lapu, bet vēlāk to izlasīja visi mani skolas draugi.
Lauku šķūņa galā gulēja nogalināts zirgs. Suņi, ieskaitot onkuļa raibo Dadzi, tā vēderā jau bija izgrauzuši caurumu. Vilna sunim bija apkaltusi ar maitas sulu, un viņš netika laists cilvēku tuvumā. Zem ozoliem, kā daudz kur citur, bija bumbu bedres. No vienas, pavirši aizbērtas, rēgojās cilvēka roka. Onkulis steidzīgi paņēma lāpstu un aizbēra rūpīgāk, kamēr sievas nav pamanījušas.
Mātes drosme un uzņēmība
Māte bija visdrosmīgākā – nākamajā dienā viņai sajūdza zirgu, lai brauc izlūkot Muižzemniekus. Atgriezusies viņa raudādama stāstīja, ka māju vairs nav, viss ir nodedzināts, palikusi tikai pļavmalā pirtiņa.
Brauciens uz Salgali izvērtās diezgan sarežģīts. Pa Emburgas ceļu gāja krievu armija – zaldātu kolonnas, pajūgi, kara tehnika, pilns ceļš –, tā ka mums uz tā vietas vairs neatlika. Gājām un vadījām savu pajūgu blakus ceļam pa lauku. Krievi nepavisam neatgādināja uzvarētājus, drīzāk gan uzvarētos – noguruši un nosvīduši, noputējuši netīri un neskuvušies.
No Muižzemniekiem bija palikuši tikai mājas pamati ar diviem skursteņiem un maizes krāsni. Krūmos atradām trauku skapīti un galdu, ko tēvs pats kādreiz taisījis. Lauku šķūņa vietā – kaudzīte sadegušu lauksaimniecības mašīnu lūžņu. No apraktajiem traukiem tikai daļa nesaplēstu un vēl lietojamu.
Ceļmalā pret Runčiem zem kokiem vācieši bija izbūvējuši pamatīgas zemnīcas, tām bija pat logi. Vienā iekārtojāmies paši, otrā ievedām lopus – zirgu, govi un aitas. Mantas salikām pie zemnīcas ieejas zem koka. No tām katru nakti kaut ko nozaga. Žēl bija kāda pussalauzta velosipēda, ko, cerēdami saremontēt, bijām pacēluši kaut kur ceļmalā.
Olģertu satiku, bet viņš vairs draudzīgs ar mani nelikās. Teica, ka tās pistoles, ko manā klātbūtnē Muižzemniekos vācietim bija nozadzis, viņam vairs neesot. Oļģerts rādīja krievu “sarkano zvaigzni” – lielu dzelzi, ko pat aiz bikšu jostas nepaslēpsi. Radās aizdomas, ka viņš arī to pamesto velosipēdu no mūsu zemnīcas bija aizstiepis.
Pēdējie kopīgie Ziemassvētki
1945. gada rudenī skolā mācīties neatsāku. Nebija ne drēbju, ne apavu. Skolasbiedrus nākam no skolas gan satiku bieži. Skolā pirmais darbs bijis pa krūmiem, dārzu un zemnīcām salasīt un sanest atpakaļ klasēs solus un galdus. Visur pie skolas saraktas zemnīcas. Tās zēni ārdot nost un berot ciet bedres. Vienā tādā saimniecības ēkas austrumu galā aprakuši arī lielgabalu bumbas un mīnas. Runāja, ka skolā vairs neesot veco skolotāju Jezeriha, Kalniņas un Jēkabsones.
Vecāki bija ļoti nobažījušies, kas notiks tālāk. Vai komunisti ļaus dzīvot, sevišķi tēvam. Taču viņi atrada kādas cerīgas pazīmes un ar tām sevi mierināja. Tēvs bija pagastā izraudzīts par vienu no desmitniekiem – tādu kā pilnvarotu personu desmit lauku saimniecību pārraudzīšanai. Neviens no pagasta varas vīriem, arī čekisti un komunisti pagaidām neko nejautāja par tēva dežūrām vācu laikā, Garozā sargājot tiltu. Tā radās cerības, ka viņu liks mierā.
Iestājoties aukstam laikam, pārcēlāmies uz saimnieku pamestajām lauku mājām Kaspariem, kas atradās apmēram kilometru no nodegušajiem Muižzemniekiem. Iekārtojāmies divās vēl pilnībā neizbūvētajās istabiņās mājas dienvidaustrumu stūrī, kur vēl pēdējo reizi visi pieci kopā sagaidījām Ziemsvētkus un Jaungadu. Drūma dunoņa rietumu pusē klusā laikā ļāva nomanīt Ziemsvētku kaujas pie Džūkstes.
Drīz izrādījās, ka cerības uz to, ka komunisti un čekisti tēvam liks mieru, bija veltas un mierinājumi bez pamata. 1945. gada 13. janvāra agrā rītā, ar šautenēm bruņoti, ieradās pagasta aktīvisti un iznīcinātāji Mākulis, Nasikailovs Nikolajs un kāds Antons, kura uzvārdu nezinājām. Viņi tēvu aizveda. Sākumā uz Iecavas Kurveniekiem. Vispirms tur dažas dienas pratināja, galvenokārt interesējoties par grupas darbību izpletņlēcēju gūstīšanā 1941. gada vasarā. Vakaros tēvu vēl atlaida uz Ruciņiem pārgulēt. Mēs ar māti un māsām arī tur aizbraucām, lai tiktos ar tēvu. Čekisti esot laipni un pieklājīgi, gan jau nekas ļauns nebūšot, visu noskaidrošot un laidīšot mājās. Rokraksts gan čekistam esot neiedomājami neglīts un nesalasāms.
Kādu rītu Ruciņos kā parasti atvadījāmies no tēva, un nevienam no mums prātā nenāca, ka atvadāmies uz mūžību. Sākās mūsu dzīve bez tēva pasaulē, kur visu nopostījis karš.
Māte viena izmisīgi mūs vilka pa dzīvi kā nabaga kaķēnus, lai kaut nenosalstam un nenomirstam badā. Kasparos mums bija palikusi govs, zirgs ar ratiem, kāda aita un daži grozi kartupeļu. Vairāk no ražas rudenī nebija ko savākt – lauki nomīdīti, sarakti bedrēs, sabraukti un bumbu sprādzienu izspārdīti. Māja bija liela, bet neizbūvēta, tikai vēl pāris istabu mājas otrā galā, kurās, no kādām Lielupes malas mājām pārnākusi, bija iemitinājusies gara salīkusi sieva Barānova. Garā un salīkušā auguma dēļ tēvs viņu bija iedēvējis par Līko. Mājas vidusdaļā nebija ne grīdu, ne griestu. Līkā sieva te bija iemanījusies pat ugunskuru kurināt, tā ka dūmi un dzirksteles gāja augšā līdz dēlīšu jumtam. Te viņa ne tikai vārīja ēdienu, bet arī dzina kandžu. Par to varēja vairāk nopirkt nekā par krievu rubļiem (kaut nebija jau arī to). Līkā sieva nupat bija paglabājusi dēlu. Viņš, Lielupes pļavās ganīdams govi, bija atradis nesprāgušu, bet no drošinātāja noņemtu prettanku granātu, ar to rotaļājies, līdz tā sprāgusi. Māte dēlu bija salasījusi palagā. Raudādama viņa visu to stāstīja mūsu mātei. Katrai bija savas bēdas, un tajās varēja dalīties.
Vēders tāds, ka plīst, bet ēst gribas
Pavasarī pārcēlāmies uz rakstnieka Arnolda Apses vecāku mājām Avotniekiem – no Muižzemniekiem pāri strautam ziemeļu nogāzē. Tur mūs ielaida virtuvē ar vienu logu un lielu maizes krāsni, nokvēpušām sienām un izdrupušu apmetumu. Uz krāsns ar laiku saviesās milzums prusaku, līdz uzradās kāds vīrs, kas tā kā ar krītiņiem savilka dažādas strīpas uz sienām, un visi kukaiņi iznīka. Divas gultas ar salmu maisiem matraču vietā, galds un trauku skapītis bija visas mūsu mēbeles. Skapja vietā kalpoja durvīs sadzīta naglu rinda. Uz tās bija sakārtas visas mūsu drēbes – kara laikā pa mežu līdzi izvazātās, pusnovalkātās skrandas. Mājas saimnieks rakstnieks Arnolds Apse bija iesaukts vācu armijā un kopā ar to aizgājis uz rietumiem, bet mājā saimniekoja viņa sieva Lidija ar dēliem Jāni un Imantu un meitu Maiju, te dzīvoja arī Arnolda Apses vecāki. Karā bija nodedzis lauku šķūnis un kūts. Palikusi vien dzīvojamā māja un malkas šķūnītis, ko, apkrautu ar mēslu ķīpām, lai siltāk, saimnieki izmantoja par kūtiņu. Mums lopus nācās iekārtot nodegušās kūts mūros, pārsedzot tos ar dažiem baļķiem, žagariem un salmiem. Sniegs lopiem uz muguras tomēr nekrita, bet lietus gan lija salmu griestiem cauri.
Šajā mājā nodzīvojām vairākus gadus, un te notika daudz kas ne visai priecīgs, bet tomēr man nozīmīgs. Vispirms pavasarī nācās izjust, kas ir bads. Agrāk ziemā mātei bija palaimējies kaut kur salasīt spaiņa galu sasalušu kartupeļu. Ja tos nomazgātus, bet neatkusušus lika uz karstas plīts, tie kūstot sacepa plācenītī, kas garšoja gandrīz kā šodienas čipsi, tikai bez paprikas vai bekona garšas. Ēdām gardu muti. Mātei patiesi nebija vairs ar ko mūs ēdināt. Viņa vārīja spaiņa grāpi ar pienu balinātas putras, kurā ierīvēja kādu kartupeli un iekūla retu miltu kunkuli. Šo grāpi mēs ar māsām izstrēbām līdz dibenam, vēderi bija, ka plīst, bet joprojām nežēlīgi gribējās ēst. Cik pavasarī sētmalē un dārzā nāca kas paaudzies, tik putrai nāca klāt biezumu, sākot no nātrēm un jauno bietīšu lapām līdz jaunajiem kartupeļiem.
No rakstnieka mājām uz skolu
No Avotniekiem 1945. gada rudenī atsāku iet skolā. Bija jauni skolotāji – Pēteris Brencis, Zelma Ruicēna, gadu vēlāk ieradās Elza Sirmgalve un Gaida Zorģe. Pirmā paliela auguma, gaišu seju, bet tumšiem matiem, otra nedaudz mazāka, apaļīga šaurajā jaciņā, sarkanu, porainu seju. Uz skolu bieži vien negāju, jo bija jāpalīdz mātei darbos. Mācīties biju iemanījies ne tik daudz ar iegaumēšanu, cik ar izpratni, spriešanu un izdomāšanu. Piemēram, nekad netērēju laiku, lai iemācītos visu reizrēķinu, jo zibenīgi spēju galvā aprēķināt, ka 6×7 ir dubultots 3×7 utt. Tā vairāk saimniekoju mājās un uz skolu aizgāju tikai paskatīties un paklausīties, ko šie tagad “ņem”, un nopelnīt atzīmes. Mazliet nepatīkamāk bija ar priekšmetiem, kur daudz jāiegaumē, – sevišķi vēsturi, bet ģeogrāfijā apguvu, ka, atbildot uzdoto, lieliski var lasīt karti.
Rakstnieka māte bija ļoti gaišs cilvēks un mani labi ieredzēja. Viņa atļāva rakņāties dēla atstātajā bibliotēkā un ņemt grāmatas lasīšanai. Te sākās manas pirmās literatūras studijas, kaut gan arī agrākajos gados skolā pie pārziņa Jezeriha skapjiem es allaž biju klāt, kad viņš tos slēdza vaļā mainīt skolēniem grāmatas – “Jaunības tekas”, “Mazās jaunības tekas”, grāmatas ar Kārļa Ulmaņa draudzīgā aicinājuma ielīmēm. Tagad no Arnolda Apses plauktiem manās rokās nonāca Virzas “Straumēni”, Blaumanis, Lācis, Dziļums, pat Šekspīrs u.c. Skolotāja Zorģe slavēja manus sacerējumus, kaut rokraksts man bija briesmīgs, un uzdāvināja Upīša triloģiju “Robežnieki”, iedeva izlasīt “Zaļo zemi”, ko izņēmu cauri divas reizes.
ANO prognozē, ka šogad sakarā ar pandēmijas krīzi bada cietēju skaits pasaulē ievērojami palielināsies un sasniegs 265 miljonus (2019. gadā bija 135 miljoni 55 valstīs). Badu saista ar militāriem konfliktiem un dabas apstākļiem Āfrikā un citās jaunattīstības zemēs. Kara un pēckara staļiniskā terora apstākļos tas piedzīvots arī Latvijā. Pēc tam, kad 1945. gada 13. janvāra rītā čekisti apcietināja Voldemāru Beitiņu, viņa ģimene palika bez iztikas līdzekļiem. Austra Beitiņa, tolaik 35 gadus veca, palika viena ar trim bērniem.
Viļņa Beitiņa jaunākā māsa Maija no 1945. gada atceras, ka viņa kā piecgadīgs meitēns bieži vien bijusi mājās kopā ar rakstnieka Arnolda Apses māti Jūliju. Tā viņai lasījusi pasakas un cienājusi ar priekšauta kabatā noglabātām maizes garoziņām (Jūlija Apse ar vedeklu savai ģimenei cepa maizi). Tas bijis lielākais gardums. Dažkārt izdevies nozagt krūzīti piena, kas izslaukts no pašu govs. Zagt nācās tāpēc, ka viss piens bija jānodod valstij. Slaukšanas reizēs stāvēja uzraugs, kas to kontrolēja.
Izsalkuma sajūta Maijai bija visus pirmos pēckara un kolektivizācijas gadus.
Turpinājums sekos
