Kā vakar norunāts, zvanu draugam uz slimnīcu. «Izslēgts vai atrodas ārpus zonas,» skan operatora balss telefonā.
Kā vakar norunāts, zvanu draugam uz slimnīcu. «Izslēgts vai atrodas ārpus zonas,» skan operatora balss telefonā. Cik traģisks ir šo vārdu tulkojums! Pēc stundas uzzinu: no dzīvo sarakstiem izslēgts, atrodas ārpus mūsu ikdienas rūpju zonas, 6. jūnija rītausmā aizgājis ceļinieks, tiltu inženieris Jānis Liniņš…
Paklusēsim, laikabiedri, mums zaudēto vārdos neizteikt.
Mūsu cienījamā ceļinieka lieliem darbiem piepildītais speciālista mūžs arī sākās tā, kā mēs tagad teiktu, – «nevar». Ne ar ziediem jauno speciālistu 1952. gada ziemā sagaidīja numurētajā objektā Kolas pussalā aiz dzeloņstieplēm vadīt tiltu būvi un dzīvot apstākļos, par kuriem saka – nav iespējams. Bet Liniņš spēja. Arī tādos pašos apstākļos Mongolijā. Īsti nespēja Latvijā Šoseju pārvaldes mierīgajā birokrātismā, jo sirds alka pēc īsta darba, pēc ceļa.
Īsts darbs četrdesmit četru gadu garumā sākās Jelgavas ceļu ekspluatācijas rajonā kā galvenajam inženierim. Otrais ceļu rajons gadā padarīja vairāk nekā tagad visa valsts savu ceļu būvē un remontā. Galvenais inženieris grāva mītus, ka ir tādi darbi, kurus prot veikt tikai daži «speci» Latvijā. Jelgavas ceļinieku pustūkstoti lielais pulks apzinājās, ka tam neiespējamu darbu nav. Kur nebija pieredzes, tur uz priekšu rāva entuziasms, galvenā inženiera radošais risks. Melno segumu būvniecībai attīstoties, jelgavniekiem daudz kas bija pirmajiem – asfalta ieklājējs, bituma masveida karsēšana vaļējās bedrēs utt. Bija darbs divās maiņās, bija arī vērienīgi svētki ar teātra izrādēm, kurās darbojās mūsu galvenais inženieris. Jānis Liniņš piedalījās arī dažādu komiteju un komisiju darbā.
Viņš nemitīgi rūpējās par savu darbinieku labklājību – gādāja dzīvokļus, cēla mājas saviem cilvēkiem. Arī jauno darbnīcu celšana par spīti deficītam, limitiem un nepieciešamo materiālu trūkumam ir Jāņa Liniņa iniciatīvas nopelns – vēl viens piemineklis darbīga vadītāja mūžam.
Kad no darba, motorlaivas un vimbu tvarstīšanas uz laiku atrāva neparasti smaga operācija, trīs nedēļas uz dzīvības un nāves sliekšņa būdams, Liniņš neizvēlējās to vieglo un gaišo, mierīgo pasauli, kas rādās reanimācijas laikā nesamaņas vīzijās. Viņu atsauca darbs rajona ceļos, tiltu uzraudzība, tas, ka viņu gaida.
Bet te pēkšņi – izslēgts, izgājis no zonas…? Grūti pie tā pierast. Grūti to pasacīt, bet Jānis Liniņš aizgājis no darba, lai paliktu draugu, darbabiedru atmiņās, ceļos, tiltos, mājās, ko cēlis…
Vilnis Andrejsons, studiju biedrs, draugs, kolēģis
