Gudrība un pieredze nāk ar laiku. Daudzām, arī dzīves, skolām cauri jāiet, līdz izmācās. Saka, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Gudrība un pieredze nāk ar laiku. Daudzām, arī dzīves, skolām cauri jāiet, līdz izmācās. Saka, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Bet tas, kas atmiņā saglabājies, līdzi nes arī nozīmi – pozitīvu vai negatīvu. Mūsu laucinieku atmiņā apvienošanās līdzi velk garu nepatikas asti: savulaik apvienoties kolhozos un sovhozos vīrus un sievas dzina ar plinti rokās. No tā – arī grūtā zemnieku vienošana mūsdienās. Taču viensētnieki mācās, vāc dzīvesgudrību kripatiņu pa kripatiņai, līdz saprot, ka viens – tas nav nekas. Visspilgtāk tas bija jūtams rajona Zemnieku apvienības gada konferencē. Desmit vienošanas gados ir izveidojusies gudra un stabila rajona zemnieku organizācija, kas prot strādāt, prasīt un par savām interesēm pastāvēt. Ir prieks, kad redzi kādu augam un prātā ņemamies.
Visai nopietni gadskārtējai konferencei bija gatavojušies rajona Zemnieku apvienības biedri. Beidzot uz kopīgām aktivitātēm viņi piedabūjuši arī kaimiņus – Bauskas un Dobeles rajona zemniekus. Mūsējie aicināja arī viņu aktīvistus darba grupās, kas izvērtēja līdz šim padarīto katrā lauksaimniekošanas nozarē un «izbīdīja» galvenās problēmas, kas traucējušas strādāt graudu un cukurbiešu audzētājiem, piena un gaļas ražotājiem.
Kamēr atbrauks ministrs
Tā kā zemnieku sapulcē savu klātbūtni bija pieteicis zemkopības ministrs Aigars Kalvītis, darba grupas bija izlasījušas arī pašus svarīgākos jautājumus. Ministra atbildes uz tiem varēja būt kā meti zemnieku nākotnes projektā. Nudien katrs no sapulcē sēdošajiem cerēja, ka ministrs iezīmēs latviešu zemnieka nākotni, nevis eiropeiska kalpotāja ceļu. Taču ministra atbildes vēl bija jāgaida, un zemnieki tikmēr paši vien sprieda par nozīmīgāko.
Rajona Zemnieku apvienības priekšsēdētājs Modris Jansons ar prieku atzina, ka mūsu zemnieku apvienība pēc desmit darba gadiem ir atzīstama par kolektīvu ar saviem uzņēmumiem, tradīcijām, problēmām un izaugsmes iespējām. Un tas rada stabilitātes apziņu.
Kopdarbība četros veidos
– Mums pārmet, ka esam organizācija uz māla kājām, – teica Modris Jansons, – bet tā nav tiesa, pagastos veidojas savas organizācijas. Mēs darbojamies kopīgi ražošanā, sabiedriskajā darbā, pārstāvniecībā. Labi panākumi ir kooperatīvajai sabiedrībai «Tupenis», vēl tikai punkts jāpieliek savas krājaizdevu sabiedrības izveidē. Cik spēdams, strādā mašīnu rings Platones pagastā. Apvienībai ir trīs veikali, no tiem
viens – Rīgā. Aktīvi un aizrautīgi darbojas zemnieču klubs «Draudzenes», jauniešu «Asni», lauku tūrisma piekopēji. Mūsu zemnieki var lepoties ar stingro stāju kontrabandas gaļas ceļa aizšķērsošanā pie Meitenes robežpārejas punkta Elejā pērnvasar, priecājamies par produktīvo sadarbību ar diviem latviešu profesoriem no Kanādas un par viņu pūliņiem ieskaidrot mūsu lauksaimniekiem apvienošanās nepieciešamību.
Organizēsim reģionālu apvienību
Ar tādu ideju klajā nāca Zemnieku apvienības direktore Rita Čigāne, un šī nebija pirmā reize. Rita patiesībā ir viena no pašiem pirmajiem zemnieku apvienošanas idejas autoriem.
– Ja mūsu būtu vairāk, tad tik nabagi gan mēs neizskatītos, – sacīja apvienības direktore.– Nu iedomājieties – vienā organizācijā Bauskas, Dobeles un Jelgavas rajona zemnieki. Mēs būtu stipri! Panāktu, ka mūs ievēro. Darām pietiekami daudz, lai valsts mūs atbalstītu.
Atkāpties tālāk par kūti nevar
Talsu rajona zemnieka Pētera Kalniņa (viena no kandidātiem uz Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētāja amatu) apgalvojums «Atkāpties nevaru – aiz manis ir kūts» patiesībā raksturo visu zemnieku reālo situāciju. Lai darītu ko darīdams, zemnieks ir spiests gādāt par to, kas mīt kūtī, kas izaug tīrumā. Attīstīties viņš var tikai tad, ja normāli samaksā par kvalitatīvu galaproduktu.
Līdzšinējā prakse, kad pārstrādātājs ar zemnieku var nenorēķināties pat gadu, nudien ir cūcība. Bet, kā sacīja rajona Lauksaimniecības departamenta direktors Edmunds Pipers, arī departamenta pūliņi parādu piedziņā caur tiesu panākumiem vainagojas visai gausi. Un tomēr šogad tiesā pret «Daugavpils dzirnavnieku» ir vinnējušas jau divas mūsu rajona zemnieku saimniecības. Dzīvo un ceri, kur atkāpties nav…
Eiropa atzīst, jāatzīst arī pašiem
– Kad mūsu delegācija Briselē, gatavojoties risināt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, tikusi līdz lauksaimniecībai, tur skaidri un gaiši esot noprasīts – ar kuru sabiedrisko organizāciju jūs konsultējāties?– stāstīja Pēteris Kalniņš.
Nav gan laikam zināms, ko šie tur teikuši, taču viens gan esot skaidrs – Zemkopības ministrijā atzīstot vienīgi Zemnieku saeimu. Bet Zemnieku federācija pieprasa vienādas tiesības visām sabiedriskajām organizācijām, jo tieši tās aptver visplašākos lauksaimnieku slāņus.
– Mums ir jāapvieno visi Latvijas zemnieki, tad būsim spēks, – sacīja Pēteris Kalniņš. – Zemniekus saeima varbūt paliks kā tāda bagāto grupa, Beļavnieka asociācija pastāvēs, kamēr būs paju sabiedrības. Bet mēs būsim, kamēr būs zemnieks. Mūsu pienākums ir aiziet uz Eiropu un palikt zemniekam, ne apkalpotājam.
Tad pienāca ministrs un teica
Sagaidījuši ministru Aigaru Kalvīti, Zemnieku apvienības darba grupu «runasvīri» stāstīja par katras nozares problēmām un lietām, ko risināt varētu ar ministra un ministrijas speciālistu atbalstu. Tā Jolanta Knope no piensaimniekiem skaidroja netaisnību subsīdiju sadalē. Tās saņem tie, kas izmanto banku kredītus. Zemnieki, kas iztiek vienīgi ar savu naudu, paliek tukšā. Jolanta Knope izteica arī visu zemnieku prasību publicēt subsīdiju saņēmēju vārdus un summas.
– Tā ir valsts nauda, un mums ir tiesības zināt, kā to izmanto,– sacīja piensaimniece.
Aigars Kalvītis, atzinis, ka sociālā taisnīguma laukos patiešām nav, skaidroja, ka rajonos uzzināt subsidēto sarakstus nav problēma, bet publicēt tomēr nebūšot labi – tā esot konfidenciāla informācija. Bet kritiku subsīdiju lietās varot sūtīt, varbūt tā kaut ko grozīs. Ministrs arī atzina krīzi piensaimniecībā («krīze pēc krīzes Krievijā») – galvenajiem piena produktiem salīdzinājumā ar 1997. gadu cenas kritušās pat par 40 procentiem.
Savukārt uz graudu audzētāju prasību intervences cenu noteikt jau pavasarī ne zemāku par 80 latiem un iedarbināt to tad, kad iepirkuma cenas ir zem intervencē noteiktās, ministrs atbildēja, ka zemniekiem acīmredzot nav skaidrs, kas ir intervence. Pirmām kārtām jāpanāk, lai labību pēc novākšanas pārstrādātāji nopērk, nevis pieņem glabāšanā. (Pēc pašreizējām miltu un maizes cenām ir skaidrs – pārstrādātājs var maksāt arī 80 latu par tonnu.) Tikai pēc tam var gaidīt, lai no tirgus tiktu izņemta pārprodukcija. Taču jābūt uzmanīgiem – 1998. gadā ministrija bijusi spiesta samaksāt 600 000 latu par kļūdām labības iepirkšanā.
– Līdz šim šantāžas runga pārstrādātāju rokās bija licences graudu importam labības novākšanas laikā, – teica ministrs, bet 1999. gads bija pirmais, kad graudus pārtikai Latvijā neieveda. Pēdējā licence izdota 1999. gada jūnijā «Jelgavas dzirnavniekam» ievest rudzus.
Zemnieku sašutumu par degvielas kontrabandu un samazināto degvielas akcīzes nodokļa kompensāciju izteica graudu audzētājs Jānis Vīgants.
– Akcīzes nodokļa kompensācija ir valdības labās gribas izpausme,– sacīja Aigars Kalvītis, – neviens likums to neliek darīt. Taisnība, tagad kompensēs akcīzi tikai 80 litriem dīzeļdegvielas uz hektāru (bija 120 l/ha), bet tas saistīts ar valsts nabadzību. Šā gada budžetā kompensācija vispār nebija paredzēta, mēs to izcīnījām. Degvielas kontrabanda? 75 procentus no visas akcīzes nodokļa summas ir samaksājušas četras lielās kompānijas – «Statoil», «Shell», «Neste» un «Hydro», kas darbojas tikai lielākajās pilsētās. Domāju, ka vairāk komentāru nevajag.
Kad saruna iegriezās cukura daļā, mierīgais tonis pārgāja kašķīgākā. Ministrs, atzinis, ka cukura nozare ir slima, dabūja zināt, ka visa ministrija ir tāda un Jelgavas Cukurfabriku grib novest pie tā paša gala, kur nonāca Jēkabpils ražotne. Jelgavas noliktavās nav kur likt 30 000 tonnu cukura, un ir skaidrs, ka nākamajā sezonā nevajadzēs vairāk par 450 000 tonnām biešu, lai saražotu 60 000 tonnu cukura. Kopējo iekšējo patēriņu neviens nevar noteikt, ministrija operē tikai ar tiem skaitļiem, ko dod ražotājs. Ir skaidrs, ka liela tiesa salduma ieceļo pāri robežai un tā vedēji ir pietiekami bagāti, lai netiktu aizturēti…
Saruna ar ministru turpinājās, diemžēl iniciatīvu savās rokās bija pārņēmuši Dobeles un Bauskas zemnieki, kam – lai viņi man piedod – vēl ir klaigāšanas laiks. Mūsējie to pārslimoja organizācijas veidošanās sākuma gados. Taču arī ministrs nebija vārdos izvēlīgs («dažs zemnieku projekts vienkārši ir *marasms!»). Nosaukts par zemnieku ienaidnieku (vai vismaz to, kas stāv ienaidnieka pusē), ne sveiki nepateicis, ministrs aizbrauca mājās. Kājās cēlās arī kaimiņu ļaudis.
Dabū pērienu ne par ko
Mūsējie, atstāti paši vien, noklausījās speciālista skaidrojumu par SAPARD līdzekļiem. Pēc tam nosprieda, ka rajona Zemnieku apvienības vadīšanai izveidos padomi, kurā no katra pagasta būs pa pārstāvim, padome ievēlēs valdi, bet valde – priekšsēdētāju.
Savukārt biedrunaudās katrs varēs maksāt, cik var, bet ne mazāk par latu mēnesī. Gandarīti par padarīto un priecīgi par uzzināto, uz mājām aizbrauca arī mūsu zemnieki, taču pērienu dabūjusi Zemnieku apvienības direktore Rita Čigāne – no zemkopības ministra palīdzes Vinetas Sprigastes. Ierēdne bijusi traki dusmīga par aplam sagatavoto sapulci un nepārdomātiem jautājumiem ministra kungam, stāsta direktore. Turpmāk ministra atbildes varēšot saņemt tikai uz iepriekš ministrijā iesūtītiem jautājumiem…
Nu lai kungs piedod līdz marasmam novestajiem lauciniekiem!
* Marasms (grieķiski «marasmos» nespēks, panīkums), kā zināms, ir organisma panīkšana, kas saistīta ar ārkārtēju novājēšanu, spēka zudumu un gandrīz pilnīgu psihiskās darbības izbeigšanos…
