Paši Sēlijas iedzīvotāji par savu pusi saka: “Sēlija mums asociējas ar dažādās pasakās izmantoto aizmigušas princeses tēlu, kura pēdējos gados pamazām tiek modināta. Mostas ne vien pati princese, bet arī viņas karaļvalsts iemītnieki, pamazām apjaušot, kāda bagātība viņiem pieder – Sēlijas daba, vēsture un kultūras vērtības.”
Pirmā pieturvieta ir Bārbeles sēravots, kas izplūst no seklas karsta kritenes, šeit attīstījās viena no pirmajām Latvijas kūrvietām. Avota ūdeņu dziedinošais spēks bija zināms jau Kurzemes hercogistes laikā – 17. gadsimta vidū. 20. gadsimta 20. gados te darbojās kūrvieta, kur ārstējas reimatisma slimnieki. Pēc peldēm tie pastaigājas parkā un lustējas deju laukumā. Kūrvietas noriets seko pēc Otrā pasaules kara, un no tās ir saglabājušies krūmos ieauguši ēku pamati. Apmeklētāji no laipas var pasmelt ūdeni, kas tagad ir maz mineralizēts.
Raiņa mammas dzimtās vietas
Tālāk piestājam pie Bārbeles baznīcas, kura celta 1789. gadā un pārbūvēta 1822. gadā. Interesants stāsts ir par baznīcas kapos apglabāto vietējo zemnieku delegātu Krievijas cara Aleksandra II kronēšanas svinībās M.Odiņu, kas tika nospiests pūlī. Kapos pie baznīcas viņam uzsliets viens no interesantākajiem kapu pieminekļiem Latvijā. Bārbeles puse ievērojama arī ar to, ka šeit dzimusi un bērnību, jaunību pavadījusi Raiņa mamma Dārta. 1853. gadā Bārbeles evaņģēliski luteriskajā baznīcā uzsaukti dzejnieka vecāki – māte, bārbeliete Dārta Grikovska, un tēvs, stelpietis Krists Pliekšāns. Kapos pie Bārbeles dievnama var atrast Dārtas dzimtas piederīgo apbedījumus. Taču turpat netālu, Vecumnieku novada Stelpes pagastā, lauku miera ieskauta, aizvien stāv “Pliekšānu māju” klētiņa, kas piedzīvojusi Raiņa vecvecāku ikdienas gaitas un dzejnieka tēva bērnību, savukārt Stelpes pagasta Ķēkutu kapi ir dzejnieka senču atdusas vieta.
Pa ceļam uz Valli uzmanību piesaista lidmašīna. Tā, var teikt, ir zēnu skolas “Saknes un spārni” vizītkarte. Skolai ir divi profili – aviācija un ornitoloģija. Skaista, gaumīga skola ar dvēseli. Skola, kurā bērniem ir pienākumi. Skola, kurā bērni jūtas kā mājās. Kurā skolā gan vēl lidinās kanārijputniņi, pa grīdu čāpo bruņurupuči, bet pagalmā ar cālēniem spēlējas sanbernārs? Un kurā skolā vēl skolēni dienu sāk ar lūgšanu izcili skaistā kapelā? Skolu izveidojusi Kalna svētību kopiena un priesteris Andrejs Mediņš.
Braucot tālāk, jau pa gabalu mūs sveicina Valles baznīca – vecākā luterāņu baznīca Vecumnieku novadā, celta par pēdējā Kurzemes hercoga Pētera līdzekļiem ap 1781. gadu. Savulaik Valles draudzes mācītājs ir bijis Georgs Mancelis – vācu tautības latviešu literāts un valodnieks.
“Nekur dabas kuplums nebija tik zaļš kā Vallē, Nekur debesis tik augstas un zilas kā Vallē, Nekur gaiss tik dzidrs kā šeit.” (A.Amtmanis-Briedītis) Tepat, baznīcas piekājē, redzam skaistas, sakoptas mājas – Zvanītāju Bukas. To dzīvojamā ēka celta 20. gadsimta 20. gados. Par Zvanītāju Bukām saimniecība nosaukta tādēļ, ka visi Amtmaņi, kas šeit dzīvojuši vairākās paaudzēs, strādājuši par zvaniķiem Valles baznīcā, bet mājas pagalmā no meža bieži ienākuši stirnu buciņi. Šeit dzīvojis aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis un viņa brālis – arī aktieris un režisors – Teodors Amtmanis. 70. gados aktrise Lidija Freimane iestājās par ēkas atjaunošanu un muzeja izveidi. Muzejs atklāts 1985. gada 5. augustā. Tajā izveidota pastāvīgā ekspozīcija, kā arī skatāmas dažādas izstādes.
Dienvidsusējas līkumos
Kad ieraugām Dienvidsusējas līkumus, zinām, ka tūlīt jau būs Zilās dāmas mājvieta – Ērbērģes muiža. Pārbraucam pāri Marijas tiltam, ko barons Hāns savai sievai Marijai uzdāvināja dzimšanas dienā. Un, ak! Plašs, ieapaļš piebraucamais ceļš, balta ēka, bet tās priekšā milzīgs ozols. Kā vēlāk uzzinām, ozolam ir 350 gadu un tā apkārtmērs ir 5,16 metri. Lai arī koši baltajā Ērberģes muižas ēkā jau vairākus gadu desmitus ir skola, tomēr apkārtne ar sakopto parku, bijušo klēti, veļas māju un pagrabiem vēl atsauc atmiņā tos laikus, kad tur saimniekoja baroni fon Hāni. Interesants stāsts ir par barona Hāna dāvanu baronesei Marijai viņas dzimšanas dienā. Proti, reiz viņš uzdāvināja baronesei zirgu, un uzdevums bija izdomāt tam vārdu. Baronese zirgu nosauca vārdā, kādu bieži lietoja zemnieki, – par Čortu jeb Vellu, kā viņi mēdza lamāt muižkungus. “Kad baronese Marija vienu dienu gājusi garām ratnīcai, tad tieši tajā brīdī viens zirgu puisis ir dzirdījis zirgu. Kā tas zirgs liecies un pastūmis ar purnu uz priekšu to spaini, tā tas apgāzies. Un puisis teica: “Ak tu čorts tāds!” Baronesei ļoti iepaticies šis vārds – čorts. Līdz ar to zirgs pēc tam nodzīvoja 27 gadus.”
Ja muižas kalpotāji atceras baronus ar labu vārdu, tad pašiem kungiem savā starpā gan tik gludi nav gājis – nelaimīga mīlestība pret zemākas kārtas puisi vienu no Hānu dzimtas pārstāvēm ir padarījusi nemirstīgu. Par to liecina norāde – Zilās dāmas taka. Runa ir par barona Hāna māsu – arī vārdā Marija, kura bija iemīlējusies staļļa puisī, un tas nepavisam neesot paticis muižkungam. Viņš nevarēja pieļaut, ka māsa apprecas ar zemākas kārtas cilvēku. Barona māsa muižas kamīnzālē izdarīja pašnāvību – iedzēra indi, jo nevarēja pārdzīvot, ka viņas brālis neļauj tikties ar puisi, kuru bija iemīlējusi.
Zilā dāma vēl arvien klīstot, vēl arvien esot redzama īpaši pusdienlaikā. Bet tādi īpaši gadījumi esot piektdienās, 13. datumā, pilnmēnesī, kad Zilā dāma arvien staigājot pa kamīnzāli vai pa visu muižu un nošķaudot “apčī”, kas ir dzirdams.
Lai nu ar spokiem būtu kā būdams, bet īstu, dzīvu un karstasinīgu baronu Hānu te gan var satikt, pat aprunāties, uzdancot un spēles uzspēlēt. Arī kādu pašdarinātu mēriņu iemest.
Dodamies tālāk ceļā un nolemjam apskatīt arī Neretu, izbraucot pa pilsētas galveno ielu nelielu loku, uzmetot aci Neretas evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Šis dievnams ir viens no vecākajiem Zemgalē, tā pamatus 1584. gadā lika grāfs Vilhelms fon Eferns. Ēka celta manierisma stilā ar ievirzi uz vēlīno gotiku. Lai arī ārēji it kā vienkārša, iekšā tā slēpj īstas bagātības, piemēram, 16.–17. gadsimta skaistos, oriģinālos kroņlukturus.
Skaists skats uz Dienvidsusēju paveras pie Neretas HES, kurš agrākajās Neretas ūdensdzirnavās uzbūvēts 1949. gadā.
Pilkalnes Mona Liza
Griežam uz Lietuvas pusi un braucam lūkot Pilkalnes muižu. Sena un unikāla graudu žāvēšanas krāsns jeb plauktu graudu kalte, 18. gadsimtā celts stallis un kalpu māja ir apskatāmas Neretas novada Pilkalnes muižā. Šajā vietā savulaik valdījuši lietuvieši. Tas arī ir viens no skaidrojumiem, kāpēc Neretas novada Pilskalnes pagastā atrodas Pilkalne, vārdam ir lietuviešu valodas izcelsme. Kad šeit atnāca dzīvot Tomsonu ģimene, teju no drupām viņi atjaunoja senās ēkas un vēl aizvien to dara, un nu te brauc tie, kam patīk senas saimniecības lietas aplūkot un stāstus par tām paklausīties. Kā arī tie, kuriem garšo jēra gaļas zupa, jo saimniecībā tiek audzētas aitas. Saimniekam dikti patīk pajokot, un košs stāsts Valdim Tomsonam ir par Monu Lizu, jo klēts pagrabā skatu piesaista šis slavenais Leonardo da Vinči darbs. Uz viesu jautājošo skatienu saimnieks, nopietnu seju savilcis, stāsta, ka, lūk, tāpēc, ka šis šedevrs ir tik pasaulslavens, tā oriģinālu ir bīstami rādīt lielām tūristu grupām Luvrā, tāpēc tur esot kopija, bet oriģināls tiek slēpts šajā nomaļajā Latvijas vietā Pilkalnes pagrabā. Gadās, ka stāstu daži pieņem par baltu patiesību un ar bijību uzlūko Polijā darināto Džokondas kopiju.
Stāstus noklausījušies, zupu paēduši, pašceptu maizīti piekoduši, braucam ciemos uz “Mūsmājām”. Gleznotājs un rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš savas bērnības četrus gadus, kurus pavadījis viensētā “Riekstiņi”, nav varējis aizmirst visu mūžu un mums par prieku iemūžinājis “Baltajā grāmatā”. Sajūta kā atgriežoties 19. gadsimtā, šķiet, ka pavērsies durvis un izskries mazais Janka. ““Mūsmājas!” Es čukstēju un laidos skriešus, paturēdams brīnišķīgo sētu joprojām acīs. Nekur, nekur citur saule tā neapspīdēja jumtus, sienas, logu slēģus. Kam vēl pasaulē bij mājas galā tādi koki un kur citur tik augsta akas vinda?”
Ceļš, kurš no mūsmājām ved pasaulē, ir kā sastinguši jūras viļņi – augšā pakalnā, lejā no pakalna… nebeidzama pakalnu virtene. Pašā Salates krastā ir arī mājas “Liepiņas”, kur Janka dzīvo “Zaļās grāmatas” laikā. Arī pati māja zaļa, ar pirtiņu Salates krastā. Un tik skaisti mākoņi kā Sēlijā tiešām nekur citur nav.
