Savam tēvam Kārlim Bercam 3. februārī atzīmējām 75. dzimšanas dienu.
Savam tēvam Kārlim Bercam 3. februārī atzīmējām 75. dzimšanas dienu.
Vēlējām labu veselību un vēl daudzus dzīves gadus, lai mūsu tuvumā paliktu vērtīgs stāstnieks, aizgājušo gadu aculiecinieks, kurš labprāt dalās savās atmiņās par jaunības notikumiem un sastaptajiem cilvēkiem.
Kādu vakaru, kā tas bieži notiek, abi pārcilājam Zaļenieku cilvēku dāvinātās fotogrāfijas un aizmirsto lietu kopsakarā pārspriedām vienu ļoti smagu mūsdienu problēmu – degvielas dārdzību. Žēl zemnieka, jo visi apstākļi padara viņa saimniekošanu par neiespējamu.
Kāds varētu būt alternatīvais risinājums degvielas trūkuma gadījumā?
Vai zirgs?
Latgalē vēl joprojām daudzās saimniecības nodarbina zirgu, jo tam «degviela» izaug uz lauka.
Agrāk saimniekiem bija vismaz divi zirgi un četras govis. To uzturēšanai un pašu iztikšanai kā minimumu iedalīja 15 hektāru zemes. Labākie darba zirgi tika iepirkti Lietuvā. Jārēķinās ar to, ka zirgs labi jābaro. Lai sešos no rīta tiktu uz lauka, vismaz četros dzīvnieku jau vajadzēja sākt ēdināt. Ap astoņiem no rīta un launagreizē ap pieciem zirgiem galvā uzkāra tarbu ar auzām. Pusdienās tos baroja no pulksten 12 līdz 14.30. Tādēļ ar diviem zirgiem dienā varēja apart augstākais hektāru zemes.
Laukstrādniekam darbs pie zirga arkla vai ecēšām bija smags fiziskā rūdījuma pārbaudījums. Darbarīki ik pa laikam bija jānotīra no zāļu kumšķiem, tādēļ tos vajadzēja neskaitāmas reizes pārcilāt. Arklu cilāja arī katru reizi, kad bija jāmaina aršanas virziens. To vajadzēja arī ar pienācīgu spēku spiest zemē, lai iegūtu taisnu vagu un pietiekami dziļu griezumu.
Zirgu un strādnieku daudzums noteica saimniecību lielumu.
Bet gāzģenerators?
Kad Latvijā sākās traktoru ēra, lauku darbi veicās vieglāk un ātrāk. Pirmos traktorus iegādājās turīgākie saimnieki. Sākoties Otrajam pasaules karam, Latvijā izjuta degvielas trūkumu. Tādēļ automašīnu benzīnam klāt pievienoja spirtu, radot jaunu degvielu– latolu.
Alternatīvu meklējumos saimnieki iepirka gāzģeneratorus. Tos uzstādīja gan traktoriem, gan automašīnām. Smagnējās iekārtas bija neērtas, to attīstītā jauda – maza. Ģeneratoru nevarēja uzstādīt dīzeļtraktoriem (bet mūsdienās tik tādi vien ir). Gāzes ģeneratori tika kurināti ar smalki sastrādātu malciņu – 5 x 4 centimetri. To darbināšanai vajadzēja daudz laika. Cita lieta, ja ģeneratoru izmantoja stacionārām iekārtām – dzirnavām vai zāģētavām. Jēkabnieku pagasta Krābantos gāzes ģenerators darbināja milzu viencilindra dzinēju. Tā krāsnī varēja ievietot parasta garuma malkas klučus – vislabāk apses. Bērzs nederēja, jo radīja darvu. Spararats šai konstrukcijai bija divu stāvu augstumā. Ar gāzes ģeneratoru tika darbināta zāģētava un divi rupjā maluma miltu un putraimu «gaņģi». Krābants nepārdzīvoja degvielas trūkumu. Viņa pakalpojumi bija lēti, visiem pieejami. Turpat līdzās ar izdzīvošanu cīnījās veikalnieks Āboliņš. Viņš savas dzirnavas darbināja ar petrolejas motoru. Tolaik petroleja bija ļoti dārga, tādēļ arī Āboliņa pakalpojumi maksāja daudz.
Krābanta dzinējs radīja dobju, tālu un retu skaņu, Āboliņa motors – sīku un biežu. Ļaudis klausījās abu konkurentu radītajos trokšņos un «uzskaitīja» viņu peļņu: Āboliņa motoram – santīms, santīms, santīms, Krābanta dzinējam – lats. Neviens nebija pārsteigts, ka Āboliņš bankrotēja.
Varbūt rapša degviela?
Atliek cerēt, ka zemnieka vienīgais glābiņš būs daudz aprakstītā rapša degviela. Kaut tā būtu!
