Ar mājinieku uzvaru otrdienas vakarā Vidzemes Ledus hallē noslēdzās Latvijas virslīgas čempionāta pusfināls starp «Zemgale/LLU» un «Kurbads» komandām. Pirmajā spēlē izbraukumā mūsējiem 2:4, otrajā turpat Ogrē – 3:1, trešajā jau mājas hallē – 1:4, ceturtajā vēlreiz savu līdzjutēju priekšā – 4:3 un sērijā līdz trim uzvarām neizšķirts. Izšķirošajā piektajā mačā tomēr jau trīs reizes čempionāta finālā spēlējušais «Kurbads» ar 3:1 nopelnīja arī ceturto iespēju cīnīties par zeltu. Pretiniekos būs liepājniekus tāpat tikai piecu spēļu seriālā pieveikušie «Mogo» hokejisti, bet jelgavniekiem kā regulārā turnīra trešajai labākajai komandai bronza jau rokā.
«Ja pirms sezonas mēs sacītu, ka būsim trešajā vietā, dažs labs pasmietos, taču tagad jāteic, ka savā ziņā apsteidzām laiku. Sezonas gaitā nopelnījām citu komandu respektu, un ar tādu pusfinālā pret mums cīņā devās arī «Kurbads»,» atzīst «Zemgale/LLU» galvenais treneris Haralds Vasiļjevs.
– Mēdz teikt, ka izslēgšanas turnīrā spēlē «cita komanda». Kā tas bija jelgavnieku un «Kurbada» gadījumā? Līdzīgs spēku samērs pēc uzvarētām un zaudētām spēlēm redzams arī regulārā turnīra tabulā.
Cita komanda? Es tā neteiktu. Komanda viena un tā pati. Sastāvā varbūt nelielas izmaiņas – kāds aizgājis, kāds pienācis. Katrā ziņā ik spēlē kā regulārajā turnīrā, tā izslēgšanas kārtā esam gājuši ar pilnu jaudu.
– Pusfināla spēlēs līdzjutējiem brīžam gluži pamatoti likās, ka mūsu puišiem pietiek meistarības un cīņas gribas, lai uzvarētu, bet nākamajā mačā jau viss izvērtās citādi. Kāds no komandas spēlētājiem, meklēdams atbildi, sprieda, ka uzvarējušie varbūt mazliet atslābst, bet zaudējušie sasparojas.
Tas droši vien teikts pēcspēles emociju iespaidā un nebūs īsti pareizi. Kļūmi attiecīgajā spēles situācijā var radīt meistarības trūkums vai kādi citi apstākļi, bet noskaņojums un attieksme jāveido un jāpierāda treniņos. Mūsu komandā visi vēlējāmies pierādīt, ka varam un gribam.
– Pēdējā spēle galvenā tiesneša Eduarda Odiņa vadībā aizritēja ar tikai dažiem noraidījumiem, toties pirmajos mačos no malas izskatījās, ka pretinieka veiksmei palaikam piepalīdz arī arbitri. Varbūt tikai tā šķiet, bet daudzos sporta veidos viņi «nemanāmi» sliecas uz favorīta pusi, kamēr «uzlēcošajām zvaigznēm» savs statuss jānopelna.
Negribu teikt, ka tiesnešiem ir savi favorīti, drīzāk jau savs redzējums uz spēli, kuras temps ir ļoti audzis, līdz ar to katru momentu arvien sarežģītāk novērtēt. Atklāta dūru vicināšana, kurai abi spēlētāji ir gatavi, patiesībā ir nieks pret nesportisku rīcību spēles gaitā, kāda gadās visās līgās. Tomēr hokejs ir un būs «ķermeniska» spēle ar fizisku kontaktu, spēka paņēmieniem, un nedomāju, ka pēdējā mačā to bija mazāk. Bet tiesnešu profesionalitāte lai paliek viņu pašu ziņā – lai skatās «pleiofus» un pasaules čempionāta spēles, tas nāks tikai plusā.
– Kā vērtējat komandas izaugsmi sezonas gaitā? Kā to ietekmēja sastāva izmaiņas – vairāku spēlētāju aiziešana, citu atnākšana, traumas?
Izmaiņas, bez šaubām, traucēja plānveidīgi gatavoties un izveidot optimālo sastāvu. Ja nebūtu pāris spēlētāju aizgājuši, viss izskatītos citādi. Robus mēģinājām aizpildīt ar «viesstrādniekiem» un kopumā noturējāmies cienīgi. «Mogo» savstarpējās spēlēs apsteidzām, ar «Kurbadu» bija negatīva bilance, ar «Liepāju» mēģinājām punktus dalīt. Ik pa brīdim savu lomu nospēlē nianses, taču nebūtu arī brīnums, ja «Liepāja» ar «Zemgali» tiktos finālā.
– Tāda spēlētāju pāriešana no vienas komandas uz otru sezonas gaitā ir normāla parādība?
Jautājums ir par to, kā gribam līgu attīstīt, – vai par katru cenu savākt vienkopus labākos spēlētājus, vai arī veidot komandas, ļaujot tajās celt meistarību un attīstīties arī jaunajiem. Pēc nolikuma pārejas bija iespējamas līdz 15. februārim. Protams, katrs hokejists grib zināt savu likteni, un ir viņam arī jādod iespējas, ja attiecīgajā komandā kādu apstākļu dēļ neizdodas iekļauties. Taču, ja tajā esi vajadzīgs, tad sezonas vidū pateikt, ka aizej, nav korekti ne pret klubu, ne saviem kolēģiem.
– Izslēgšanas turnīrs galā, medaļas nopelnītas, vai redzat jau rudeni ar jauniem uzdevumiem?
Redzam, un ar kluba vadību arī uzdevumus esam apsprieduši. Nākamajā gadā gribētos gan saglabāt komandas kodolu, gan iepludināt tajā arī «jaunas asinis». Šogad priecēja Eduards Hugo Jansons, Reiņa Švēdenberga un Riharda Paškauska ienākšana, bet, lai šo procesu attīstītu, svarīgi izveidot U18 komandu, kas spēlētu pirmajā līgā. Šosezon mums tādas komandas nav, līdz ar to vairāki perspektīvi hokejisti ir aizgājuši no Jelgavas. Taču bez rezervēm nevaram dzīvot, tāpēc ir jau konkrētas domas par sadarbību ar vidusskolu, treniņu savietošanu ar sporta stundām. Tā kā – tos, kas aizgājuši, laipni lūdzam atgriezties!
