Recenzējot šo koncertu, ir jādomā, kam visvairāk piemīt aizrautīgums, degsme un kūsājošs dzīvesprieks.
Recenzējot šo koncertu, ir jādomā, kam visvairāk piemīt aizrautīgums, degsme un kūsājošs dzīvesprieks. Vai tikai jaunībai vien? Manuprāt, pieminētās īpašības vislabāk raksturo klavieru duetu Noru Noviku un Rafi Haradžanjanu – mūziķus, kas apveltīti ar visaugstāko spēles meistarību un ilggadēju pieredzi. Jelgavas muzejā sniegtā koncerta divas daļas aizritēja nemanot.
Pirmā daļa iezīmējās ar klasiski romantisko repertuāru – šķelmīgi graciozā Jozefa Haidna divdaļīgā sonāte «Maestro e scolare» («Skolotājs un skolnieks») apbūra ar dzidru, skaistu toni, žilbinošām pasāžām un 18. gadsimta mūzikai raksturīgiem izrotājumiem, ar saskanīgu ansambļa spēli. Cildena patosa caurstrāvotas bija Fēliksa Mendelszona «Dziesmas bez vārdiem», īpaši La mažora miniatūra, saistot ar smalku frāzējumu skaudri smeldzīgā noskaņā. Šim opusam ir arī cits nosaukums – «Pavasara dziesma».
Ievērojot Jelgavas muzeja iespējas, programma skanēja četrrocīgi, bet arī tajā ietvertie skaņdarbi ir klavierēm četrrocīgi (Mendelszona skaņdarbu notis iegūtas pavisam nesen Vācijā). Žorža Bizē vārds saistīts, protams, ar pasaulslaveno operu «Karmena». Koncertā iepazinām sešas miniatūras no Bizē cikla «Bērnu ainas». Šķiet, ka spilgti bija visi darbiņi – sokratiski aizvirpuļoja «Vilciņš», franču tautas dziesmai līdzinājās «Šūpļa dziesma lellei» – ar vijīgu plastiku un daiļu melodiju. Savukārt kaut ko no zēnu kora un marša intonācijām, kas radniecīgas «Karmenai» pirmajā cēlienā, saklausīju miniatūrā «Trompete un bungas».
Varētu jautāt, kam adresēts šis koncerts. Pirmām kārtām jau bērniem un jauniešiem, jo muzejs sadarbojas ar Spīdolas ģimnāziju. Klausītāju vidū šoreiz gan vairāk bija pieaugušo, bet, kā trāpīgi teica R.Haradžanjans, varbūt tā atceramies bērnību, klausoties šo koncertu. Franča Šūberta komponista spalvai pieder valši, lendleri un, protams, arī marši. Ar spriegāku un ne tik spriegu lirisku tēlu miju, dažkārt izvēršoties plašākā sadzīves ainā (Maršs Mi bemol mažorā). Protams, ka viens no galvenajiem N.Novikas un R.Haradžanjana radošās darbības uzdevumiem ir pieredzes nodošana jaunajai maiņai, un tā otrajā daļā Franča Šūberta Polonēze, Rondo un Maršs izskanēja topošo mūziķu, starptautiskā konkursa laureātu Karīnas Ļebedevas un Ruslana Perežilo priekšnesumā. Spraigi, dinamiski, krāsaini, ar labu ansambļa izjūtu. Šūberta Polonēzes ritmiski asais, vērienīgais sniegums – no galvas!
Savas vietas ieņem N.Novika un R.Haradžanjans, rādot krāsu spilgtumu, fantāzijas virpuļus Romualda Kalsona četrās daļās no cikla «Mozaīka». Visas bagātās mākslinieciskās darbības laikā abi mūziķi bijuši aktīvi, nenogurstoši laikmetīgās mūzikas popularizētāji. Tā Romualda Kalsona krāsu buķeti nomaina džeziskie ritmi un sadzīves intonācijas Vladimira Sapožņikova miniatūrā «Pa Ņevas prospektu karietē» ar iezīmīgu zirga pakavu intonāciju (zīmuļa piesitieni uz klavieru vāka). Bet varbūt tas ir laika ritējuma simbols? Šis darbs veltīts Sanktpēterburgas trīssimtgadei. Izteiksmes vienkāršība un balansēšana uz labas gaumes robežas, emocionalitāte – šīs īpašības šoreiz saista, kad klausos Valērija Gavriļina mūziku (šoreiz četras miniatūras). Kad skanēja slavenā Tarantella, iztēlē redzēju ainu no V.Gavriļina baleta «Aņuta», kuru savulaik spoži dejoja primabalerīna Inese Dumpe. Muzejā koncerta gaisotnē labi iederējās arī Ķīnas porcelāna izstāde.
