Šogad 20. martā apritēja 80 gadu, kopš Latvijas iekšlietu ministrs izdeva pavēli par aizsargu klaušu (t. i., piespiedu) dienesta izveidošanu.
Šogad 20. martā apritēja 80 gadu, kopš Latvijas iekšlietu ministrs izdeva pavēli par aizsargu klaušu (t. i., piespiedu) dienesta izveidošanu. Mums vairāk pierasts ir cits vārdu virknējums – Latvijas Aizsargu organizācija –, taču par brīvprātīgajiem aizsargiem varam runāt tikai kopš 20. gadu sākuma. Vēlāk izveidojās un pilnveidojās leģendām apvītais valstiski sabiedriskais dienests, kura nosaukumā iekļāvās arī vārds «organizācija».
Ka radās aizsargi
Valsts proklamēšanas brīdī Latvijas teritorija atradās tai naidīgu varu pārvaldē. Ne lieliniekiem, ne vācu okupācijas varai nebija izdevīga Latvijas neatkarības nostiprināšanās. Vācieši un lielinieki gan ar bruņotu, gan citāda veida pretdarbību centās nepieļaut dzīves normalizēšanos viņiem nepakļautajā Latvijas daļā. Lai spētu nodrošināt valsts pastāvēšanu, viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija kārtības un drošības nodrošināšana pagastos un pilsētas, kas vismaz formāli atradās valdības pārvaldē. Tā īstenošanai Pagaidu valdība uzsāka valstij nepieciešamo iestāžu tīkla izveidi. Kara laika mainīgo varu apstākļos plauka noziedzība, bruņota laupīšana gan kā nelikumīgas armijas rekvizīcijas, gan kā krimālnoziedznieku grupu uzbrukumi bija parasta lieta.
Pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada maijā pilnvērtīgu darbību varēja atsākt ministrijas. Iekšlietu resors uzsāka tik nepieciešamos darbus kārtības un drošības ieviešanai atbrīvotajā valsts teritorijā. Tomēr tikai pēc Bermonta sakāves Pagaidu valdība varēja rīkoties, būdama droša, ka to no aizmugures neapdraudēs vācu bruņotie spēki. Lai nodrošinātu teritoriju pārvaldi, tika veidotas pašvaldības un policijas iestādes, taču to no vienas puses ierobežoja līdzekļu trūkums, no otras puses – katastrofāli trūka atbilstošu cilvēku. Papildu grūtības radīja iekšējās apsardzības koncepcijas trūkums, kas izpaudās likumdošanas un dažādu normatīvo aktu trūkumā un nesaskaņotībā.
Lai nodrošinātu iedzīvotājus pret noziedzību, 1919. gada 20. martā Pagaidu valdība izdeva «Noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos». Lai gan liela daļa Latvijas atradās ienaidnieka varā, Grobiņas un Aizputes pagastā aprīlī uzsāka organizēt aizsargu nodaļas – vietējos mantīgos iedzīvotājus piespiedu kārtā iesaistīja patrulēšanā un svarīgu objektu apsardzībā. Tomēr darbs aizmugures dienestā mobilizētajiem un armijā neiesauktajiem iedzīvotājiem – aizsargiem – īsti nesekmējās. 1919. gada 13. septembrī apstiprināja «Noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos». Tajos aplūkoti arī nodaļu iekšējās struktūras, disciplīnas un sardzes reglamentācijas jautājumi. Būtiskas izmaiņas ieviesa 1920. gada 30. martā apstiprinātā iekšlietu ministra instrukcija apriņķu priekšniekiem un aizsargu nodaļām pagastos. Tā no jauna paredzēja, ka līdztekus policijai nodibināmas aizsargu nodaļas un to sastāvs komplektējams no 18 līdz 60 gadu veciem vietējiem iedzīvotājiem. Tas nozīmēja, ka aizsargu nodaļās tika iesaistīti visi attiecīgā vecuma pagastu iedzīvotāji, nevis tikai mantīgie.
Par pirmo aizsargu nodaļas vadītāju iecēla atvaļinātu kapteini Jāni Bērziņu, kas bija atvaļināts virsnieks, zināmā mērā avantūristiska rakstura persona. 1919. gada 9. septembrī J.Bērziņa dzīvoklī nezināmas personas uzspridzināja granātu, bet viņš pats guva ievainojumus rokā. Nodaļas priekšnieks uzskatīja, ka tas bijis komunistu roku darbs. 1920. gadā J.Bērziņš tika apcietināts par dienesta stāvokļa izmantošanu iedzīvošanās nolūkos, kā arī par valsts naudas zagšanu, izmantojot fiktīvas kvītis.
Tiešo aizsargu organizatoru darbu vajadzēja veikt nodaļas instruktoriem un viņu palīgiem, kas ieņēma sevišķu uzdevumu ierēdņu amatus. Bija apgabalu un apriņķu instruktori. Viņu galvenais pienākums bija aizsargu militārā apmācība. Pirmos instruktorus sāka iecelt 1919. gada oktobrī. Rudenī šajos amatos pabija 38 personas. Pirmo aizsargu instruktoru kontingents bija veidots ļoti neveiksmīgi. Visi viņi atradās amatos neilgu laiku. 10 tika atlaisti par dzeršanu, daži nelikumīgi izdarītu rekvizīciju dēļ. Viens izrādījās nespējīgs pildīt dienesta pienākumus minimālās izglītības dēļ, cits neprata latviski, bet štābkapteinis Nikolajs Terehs tika apcietināts par laupīšanu. Zināma kārtība instruktoru darbā tika ieviesta 1920. gadā, kad tika nomainīti gandrīz visi līdzšinējie instruktori.
Par pirmo aizsargu – klaušinieku – darbību ir saglabājušās daudzas liecības. Viņu veiktais darbs bija svarīgs, lai gan periodiskās un monotonās sardzes krustcelēs un pie tiltiem, mežu «ķemmēšanas» varbūt arī nešķita varonības un pašaizliedzības pārpilnas. Zināšanu un ieroču trūkums tika aizvietots ar masveidību, varēja apgalvot, ka gandrīz katrā mājā bija kāds aizsargs. Līdz ar to dažādu ļaundaru darbība bija krietni apgrūtināta, bet pilsoņu drošības sajūta ievērojami palielinājās. Jāatzīmē arī, ka atsevišķās vietās aizsargi iesaistījās karadarbībā ar bermontiešiem.
Brīvprātīgais aizsargu dienests 20.–30. gados
20. gadu sākumā tika sakārtota iekšlietu resora darbība. Pamazām tika izskausta arī sazēlusī noziedzība. Un gluži loģiski – radās jautājums par aizsargu klaušu dienesta atcelšanu. Lielā mērā pateicoties daudzu bruņotu bandu pastāvēšanai, tika nolemts nelikvidēt dienestu pilnībā. Tika izdoti jauni noteikumi, un saskaņā ar tiem par aizsargiem kļuva tikai brīvprātīgie. Dienesta vadība joprojām atradās Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Apriņķos augstāko aizsargu varu īstenoja policijas ierēdņi, taču pagastos izveidojušās aizsargu nodaļas jau atradās brīvprātīgo aizsargu rokās. Jautājums par turpmāko aizsargu kā plaša, masveidīga un bruņota spēka likteni nezaudēja savu aktualitāti līdz pat 1934. gada 15. maija apvērsumam.
Tikai pēc K.Ulmaņa apvērsuma apstākļi mainījās – aizsargi kļuva par jaunā režīma favorītiem. 1936. gadā beidzot tika izdots likums par Aizsargu organizāciju, tas juridiski noformēja visu līdzšinējo organizācijas darbību.
Ar ko nodarbojās aizsargi? Ja vēl 20. gados uz šo jautājumu varēja atbildēt viennozīmīgi – dažādi sekmēja policijas darbību –, tad 30. gados likumpārkāpumu izskaušana tika atbīdīta otrajā plānā. Arvien vairāk organizācija sāka orientēties uz militāro sagatavošanos, cenšoties uzņemties rezerves armijas funkcijas. Uzskatāms piemērs tam bija jauno, eksteritoriālo vienību – aviācijas (ar apmēram 30 lidaparātiem), dzelzceļu pulku, jūras vienību (ar lielu skaitu dažādu peldlīdzekļu) – rašanās. 1930. gada 16. Jelgavas aizsargu pulks pat iegādājās tanketi. 30. gados ļoti liela uzmanība tika pievērsta arī kultūras un izglītības darbam, iesaistot tajā galvenokārt aizsardzes. Jaunatne – vēlākie jaunsargi – pastiprināti nodarbojās ar sportu.
Neapšaubāmi jāatzīst, ka šajās jomās aizsargu ieguldījums bija nenovērtējams. Pateicoties aizsargu darbībai, nostiprinājās drošība lauku pagastos, vīriešiem pēc dienesta armijā tika radītas iespējas atsvaidzināt militārās zināšanas, intensīva kultūras darba rezultātā daudzos pagastos vienīgie kori un bibliotēkas bija aizsargu utt. Pie tam visu šo darbu veica brīvprātīgi pilsoņi, kas par to nesaņēma nekādu samaksu. Valsts izdevumi organizācijas uzturēšanā bija niecīgi. Par šādu dienestu lietderību liecināja arī fakts, ka līdzīgas organizācijas pastāvēja daudzās Eiropas valstīs. Visuzskatāmākais piemērs bija somu aizsargu korpuss, kas deva nenovērtējamu ieguldījumu, atbalstot Somijas armiju Ziemas karā.
Tomēr līdzās visiem pozitīvajiem aizsargu ieguldījumiem valsts attīstībā, jāatzīmē arī tas, ka aizsargi bija galvenais spēks demokrātijas iznīcināšanā valstī. Jau 15. maija naktī un vēl vairāk nākamajās dienās aizsargi piedalījās objektu apsardzībā, patrulēšanā, apcietināšanās un kratīšanās. Tieši balstoties uz entuziasma pilnajiem aizsargu tūkstošiem, K.Ulmanī nostiprinājās pārliecība par apvērsuma atbalstu sabiedrībā. Jau no pašiem pirmsākumiem aizsargi pamatā bija lauku organizācija, tās dalībnieki – galvenokārt lauku īpašnieki. Politiski asajos un nesaudzīgajos 20.–30. gados pretrunas starp lauku īpašniekiem – lielā mērā arī Zemnieku savienības atbalstītājiem un pilsētu proletāriešiem – sociāldemokrātu elektorātu – bija ievērojami saasinājušās. Pirmie kreisos dēvēja par valsts grāvējiem, bet «sociķu» acīs aizsargi labākajā gadījumā bija pilsonisko partiju armija. Negatīvo attieksmi pret parlamentārismu pastiprināja arī acīmredzamā neskaitāmo valdību nespēja atrisināt aizsargu tiesiskās pastāvēšanas jautājumus, bieži vien viņu pašaizliedzīgās darbības nepietiekamā novērtēšana. 15. maijs parādīja, ka liela daļa Latvijas sabiedrības, ieskaitot lielākās organizācijas dalībniekus, nenovērtēja demokrātijas priekšrocības.
Visu Latvijas neatkarīgās valsts attīstības gaitu pārtrauca 1940. gads. Padomju okupācijas iestādes 60 000 cilvēku lielo Aizsargu organizāciju likvidēja nekavējoties. Visu autoritārā režīma laiku aizsargi bija mācīti paklausīt.Paklausot pavēlēm, viņi nodeva ieročus. Nākamajos mēnešos viens pēc otra rosīgākie aizsargi tika apcietināti, līdz 1941. gada 14. jūnijā tika apcietināts vai deportēts ievērojams skaits bijušo Aizsargu organizācijas dalībnieku.
