Ko mēs darītu, ja realitāte ik dienas nepiedāvātu uzjautrinājumus? Laikam būtu viena vienīga bēdu leja.
Ko mēs darītu, ja realitāte ik dienas nepiedāvātu uzjautrinājumus? Laikam būtu viena vienīga bēdu leja. No Latvijas sadzīviskiem jaunumiem, šķiet, lielākos “cundurus” sastrādājuši Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas bērni, kas nespēja atteikt helikoptera pilota vēlmei tuvumā aplūkot mammas ārpilsētas rezidenci Jūrmalā. Kā lai atsaka labam cilvēkam, ja tik laipni un, jādomā, arī nevainīgi piedāvā pavizināties ar helikopteru. Varbūt pēc kāda laika sadomā to “mantiņu” nopirkt? Un tad jau ne Slīteres tumšie sili, nedz Moricsala vairs nebūs pārāk tāls ekskursiju punkts.
Dievs ar prezidentes bērnu nevainīgajām izpriecām, kaut gan notikušais vedina uz pārdomām par notikušā ētisko pusi. Lai kā negribētos, situācija ir komiska, raugoties tikai virspusēji. Latvijai daudz nopietnākas problēmas sagādājis Latvijas austrumpuses kaimiņš. Proti, Krievija no 1. jūnija slēgusi robežas un pieeju iekšējam tirgum ES dalībvalstīs ražotajiem dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem. Un Latvijai tāpat kā citām ES dalībvalstīm jācieš zaudējumi. Izrādās, attiecīgie Krievijas un Eiropas Komisijas dienesti līdz noteiktam termiņam nav vienojušies par vienotām veterinārajām prasībām dzīvnieku izcelsmes pārtikas produkcijas tirdzniecībā un veterinārā sertifikāta veidlapām. Sarunas bija jābeidz un lēmums jāpieņem līdz 1. maijam. It kā nākot pretī, Krievija šo termiņu pagarināja uz mēnesi. Tagad, izrādās, liktenīgais datums, gluži kā katru gadu ziema, pielavījies negaidot.
Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma tikai tagad, kad mūsu produkcija netiek laista pāri Krievijas robežai, atzīst, ka “Latvijai, sevišķi zivju un piena pārstrādes uzņēmumiem, tas nodarīs zaudējumus, jo tieši šai produkcijai ir vislielākais noieta tirgus Krievijā”. Protams, jauki, ka atzīst vismaz vēlāk nekā nekad. Tikai gandrīz pieciem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas nodarbināti šajos uzņēmumos, no tā vieglāk diezin vai paliek. Var jau mest akmeni Briseles birokrātu dārziņā, ka tie sarunas ar Krieviju nav pabeiguši laikā. Tikai šoreiz ir vēlēšanās pajautāt, ko darījuši mūsmāju birokrāti, kas tagad tādi paši Briseles birokrāti vien ir. Varētu arī vaicāt, cik aktīva eirokomisāru skolas apmeklētāja šajā laikā bijusi Eiropas Komisijas lauksaimniecības komisāra Franča Fišlera Latvijas “ēna” Sandra Kalniete.
Kad ūdens faktiski smeļas jau mutē, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze sagatavojis vēstuli Krievijas lauksaimniecības ministram Aleksejam Gordejevam, ka Latvija garantē savu uzņēmumu produkcijas kvalitāti. Par šo situāciju informēts arī ES veselības un patērētāju aizsardzības komisārs Deivids Berns. Pēdējās dienas drudžainā aktivitāte, mēģinot rast izeju no situācijas, protams, ir apsveicama, tikai vai nav novēlota. Tā vien gribas atgādināt visiem, kas saistīti ar iespējamām izmaiņām likumos, noteikumos, prasībās un nezin vēl kādos dokumentos, revīziju veikt laikus, lai nākamo “pēkšņo ziemu” mēs sagaidītu, uzlikuši ragavām slieces un salāpījuši pērno kažociņu.
Savukārt prezidentes bērniem varētu ieteikt nākamreiz izvēlēties mazāk bīstamu lidojuma galapunktu. Citādi, kas zina, apsardzei pēkšņi atradīsies kāds stingers.
