Augsto kalnu un alu zemē Slovākijā aktīvā atpūtā var doties arī ģimenes ar bērniem
Lūst vai plīst, šovasar noteikti jābrauc uz kalniem! Atkal jāpiedzīvo ilgā ceļa nogurums, muskuļu sāpes, apbrīnojamā klusuma, augstuma, brīvības un miera dimensija, kas atjauno un tikai kalniem raksturīgā veidā uzlādē kārtējam darba cēlienam, vairākus mēnešus pirms brauciena uz Augstajiem Tatriem ilgojāmies kopā ar vīru. Tikai viena nianse – kā būtu, ja šoreiz mums pievienotos sešus un deviņus gadus vecie bērni? Vai viņi varētu izturēt daudzās stundas automašīnā? Vai mazajām kājām pietiktu spēka kāpt? Vai viņi vispār spētu novērtēt Latvijai netipisko dabas krāšņumu? «Jā!» aiz prieka plaukstas sizdamas, solīja atvases. Atlika meklēt vienkāršākus kalnu pastaigu maršrutus, bērniem piemērotas izklaides un riskēt.Lietusgāze un nebeidzamie ceļa remonti«Ceļamies! Jādodas!» pirms pulksten četriem no rīta saudzīgi modinu atvases. Visas mantas jau saliktas automašīnā. Atliek sasviest spilvenus un pledus ērtākai gulēšanai, pa ķērienam iespiest rotaļlietas laika īsināšanai un ripināt Lietuvas virzienā. Lai arī iestrēgstam pie vairākiem luksoforiem, kas regulē vienvirziena satiksmi uz remontējamā ceļa Šauļu apkārtnē, Lietuvu izbraucam paredzētajās četrās stundās. Uz poļu robežas pabrokastojam, samainām valūtu un dodamies tālāk zemē, kur mīl krāsas, modernas sakrālās celtnes un kukurūzu. Skatus lielākoties baudām pa automašīnas logu un kājas izstaipām tikai dažas reizes degvielas uzpildes stacijās. Mūsu mērķis ātrāk nokļūt un atrast naktsmājas Opoles pilsētas apkārtnē Polijas dienvidos, jo gribam bērniem parādīt internetā atrasto Juras laikmeta parku.Rēķinām, ka ap pulksten 19 varētu nonākt galā, taču plānus pēkšņi izmaina viens nieka nepareizs pagrieziens Varšavā, kas pa ātrgaitas šoseju ved mūs Gdaņskas virzienā bez ātrām iespējām apgriezties un atrast īsto ceļu. Bremzē arī spēcīgs lietus, svētdienas pēcpusdienā virzoties ārā no Polijas galvaspilsētas. Redzamība teju nekāda. Gandrīz labi, ka sastrēgums, jo ātrāk braukt būtu bīstami. Brīžam pat šķiet, ka mašīna peld, tāpēc stājam malā, mēģinot sazvanīt vairākus viesu namus. Kad ar pāris saimniekiem vienoties neizdodas, jo viņi mums atbild tikai poļu valodā, gandrīz zaudējam cerības. Taču drīz mums paveicas. Lai arī lauzītā, tomēr saprotamā angļu valodā naktsmājas par aptuveni septiņiem latiem no cilvēka apsola laipna meitene Doroteja pašos Kolonovskos, kur atrodas dinozauru parks. Taču arī senatnīgajā mājā meža ielokā, kuras saimnieki paralēli lauksaimniecībai un zirgkopībai nodarbojas arī ar senatnīgu lietu kolekcionēšanu un viesu izmitināšanu, nokļūstam tikai līdz ar tumsiņu. Mums par nepatīkamu pārsteigumu visa līdz šim ātri izbraucamā četru joslu šoseja Čestohovas virzienā visā garumā tiek remontēta. Nogurumu kompensē viesu nama saimnieku pagatavotā zāļu tēja, kūka un ļoti laipnā uzņemšana.Milzu dinozauru pasaulēPirmajā mirklī šķiet dīvaini, ka Juras laikmeta parks uzbūvēts nelielā miestā. Taču viss kļūst skaidrs, kad uzzinām – tur bijusi māla ieguves vieta, pirms strādnieki pamanījuši senas fosilijas no laika, kad dzīvojuši dino un citādi zauri, kas nu rekonstruēti dabiskajā lielumā un izvietoti pa visu plašo parka teritoriju. Esam ieradušies pirmdienas rītā. Apmācies, nedaudz līņā. Tāpēc nepērkam ģimenes biļeti, kas par aptuveni 30 latiem ļautu baudīt visas parka iespējas, piemēram, pludmali un bērnu atrakciju parku akmens laikmeta stilā. Maksājot atsevišķi par pastaigu parkā un iespaidīgu desmit minūšu 5D filmiņu par senajiem radījumiem, kurā izkrata un vēl apšļaksta ar ūdeni, mums sanāk lētāk. Rotaļu laukums 1751 metra augstumā Visa Augsto Tatru piekāje, šķiet, «elpo» no tūrisma. Ziemā tur pulcējas slēpotāji, bet pārējā laikā tādi kā mēs, kuriem patīk pastaigas kalnos. Tāpēc, lai arī cilvēku ļoti daudz, nav grūti atrast mājvietu. Augšistabu ar virtuvīti un dušu Stara Lesnā mums ierāda par deviņiem eiro no pieaugušā un pieciem eiro no bērna.Kalnos dodamies jau nākamajā rītā. Izvēlamies visvienkāršāko, pieejamāko, bet gana iespaidīgo, kas pirms vairākiem gadiem arī man lika iemīlēties kalna milzīgajos «zaļajos» akmeņos. Pacēlājs mūs uzved uz 1751 metru augsto Skalnate Pleso, kur nedaudz augšup un tad pa kalna malu vijas skaista taka mākoņos. Pa to var virzīties tik tālu, cik grib, jo atpakaļ nākšana ir pa to pašu ceļu. Pārsteidz bērni. Viņi ne tikai sparīgi kāpj, bet brīžiem pat aulekšo, apjūsmodami Slovākijas milzu kupraini. Atvasēm pietiek arī spēka rotaļu laukumam augstajā vietā, tāpēc ar vīru patikā nopūšamies, ka cerības attaisnojušās. Turpmākās dienas bērni kopā ar mums ar tikpat lielu azartu izbauda Dobšinskas ledus alu par Slovākijas paradīzi dēvētajā Demakovā, peldi termālo minerālo ūdeņu baseinā Vrbovā, kur 36 vai 28 grādos var veldzēt locekļus pēc kalnu pastaigu noguruma, un Lāču dienas tūristu iecienītajā Hrebeņokā, kur no Stari Smokovecas var uzbraukt ar kalnu vilcieniņu. Tur brīvdienu garumā bērniem tika piedāvātas dažādas sportiskas aktivitātes, notika koncerti un tikšanās ar pasaku varoņiem. Iespaidiem bagāti varam braukt mājās. Tas netiešā veidā notiek svētceļojuma gaisotnē, jo simtiem poļu, skaļai mūzikai un lūgšanām skanot, kājām dodas uz savu vietējo «aglonu» – Čestohovu.
