1. maijs man kā eirooptimistei likās saulains un skaists. Kamēr nebiju atstājusi sava dzīvokļa rāmo ietvaru….
1. maijs man kā eirooptimistei likās saulains un skaists. Kamēr nebiju atstājusi sava dzīvokļa rāmo ietvaru…
Nolēmu aizbraukt paciemoties uz laukiem, tātad vajadzēja pabūt autopieturā un Jelgavas autoostā. Mana jaukā noskaņojuma saulainās debesis ātri vien apmācās. Sapratu, ka piederu Latvijas minoritātei, kuras tiesības netiek ņemtas vērā. Nesmēķētājiem (arī man) ārpus dzīvokļa neatliek nekas cits, kā vienīgi bēguļot, bezcerīgi meklējot pīpmaņu neapdraudētu stūrīti. Ja arī cilvēks ar cigareti atrodas drošā attālumā, tomēr vējš allaž parūpējas, lai arī tu, nesmēķētāj, gluži par velti dabūtu izbaudīt tabakas dūmu smārdu.
Tā es saulainā svētku dienā nokritu no eiroeiforijas rozā mākonīša uz Jelgavas autoostas izdrupušā asfalta, un man sāka likties, ka Jelgavā nekādas Eiropas nav un nevar būt. Māņi vien! Tāpat kā līdz 2004. gada 1. maijam, tie paši ļaudis, pārsvarā pīpmaņi, apdūmo savu neatkarību, šad tad apspļaudīdami asfaltu, bet autoostas teritorijā izvietotās pagalam sarūsējušās atkritumu kastītes ik pa brīdim lietpratīgi pārlūko divi trīs netīri cilvēki. Ievēroju, ka sieviete, kas ieskatījās urnā, nebūt vēl nebija tik veca un nevarīga, lai iztikas līdzekļus iegūt nevarētu cilvēcīgāk, kaut vai ar slotu un lupatu kaut ko tīrot un sakopjot (arī autoostas teritoriju). Kamēr tā prātoju, sieviete iebāza smirdīgajā urnā roku un no turienes izvilka nobrūnējušu banānu mizu. Man par izbrīnu, viņa tomēr kaut ko no tās noplēsa un iebāza mutē. Ik pa brīdim kā svarīgās darīšanās garām aizstaigāja kāds sirms, bet vēl spēcīgs vīrs, jauna sieviete un viņas vecumam atbilstošs vīrietis. Kopā ar viņiem turējās divi pusaudži. Tikko aizgājuši uz vienu pusi, viņi nāca atpakaļ. Tikai tad redzēju, ka jaunākajam vīrietim rokā bija dzeltena metāla vīriešu pulkstenis, kuru viņš centās piedāvāt garāmgājējiem. Bizness diez kā neveicās, jo pēc pusstundas pulkstenis arvien vēl bija turpat.
Tādi svētku dienai neatbilstoši vērojumi, optimismu neveicinošas izjūtas…
Ko varētu darīt? Varbūt sākt ar reklāmām? Kāpēc “Izvēlies drošu seksu” neaizvietot ar atgādinājumu “Cienīsim nesmēķētāju minoritātes tiesības”? Seksu katrs izvēlēsies pats atbilstoši savai gaumei un iespējām. Sabiedrība gadu tūkstošiem bez reklāmas zinājusi, kad un kas tai darāms. Varbūt noderētu kāds pašvaldības lēmums, lai parūpētos par nesmēķētāju labsajūtu sabiedriskās vietās, par kādām uzskatāmas arī auto pieturas un stacijas? Savukārt autoostas apkārtnes izdrupušais asfalts prasīt prasās pēc līdzena bruģa klājuma. Varbūt palīgdarbus šajā procesā varētu uzņemties atkritumu urnu revidētāji? Kaut vai savācot tukšās plastmasas pudeles, kas lieliski noderot moderno bruģakmeņu izgatavošanai…
Ak, Jelgavas Eiropa, kā gribētos tevi redzēt labāku! Bez milzu naudas, bet ar labu gribu, ar mērķtiecīgu rīcību taču arī var kaut ko izdarīt.
