Jūs, mājdzīvnieku īpašnieki, nemaz nenojaušat, cik laimīgi jūs esat. Iedomājieties šādu skatu: jūs esat izturējuši vēl vienu dienu bezgalīgajā laika plūsmā un ierodaties mājās.
Jūs, mājdzīvnieku īpašnieki, nemaz nenojaušat, cik laimīgi jūs esat. Iedomājieties šādu skatu: jūs esat izturējuši vēl vienu dienu bezgalīgajā laika plūsmā un ierodaties mājās. Kas gan tur jūs sagaida? Nē, tas nav rēķins par elektrību vai izsists logs. Tas ir jūsu mīlulis!
Kādu daļu tad aizņem šīs būtnes ar nenosakāmu kāju skaitu jūsu dzīvē? Lai es labāk varētu atbildēt uz šo jautājumu, sarīkoju nelielu socioloģisko sabiedrības domas pētījumu. Pirmajam augstākminēto jautājumu uzdevu nejaušam garāmgājējam Es. Šī nejaušā Es dzīvē mājdzīvnieks (viens) aizņem nepārvērtējami lielu daļu, jo pašam ir viens tāds, kuram paiet garām nenoglaudot nav iespējams. Ar mājdzīvniekiem viņam saistās arī viens skumjš notikums.
Viņam bija suns Dadzis, bet viņš bija visai vecs un nomira. Neviens nevarēja samazināt viņa ciešanas, bet viņš joprojām pacietīgi gaidīja savu galu. Tagad viņam ir cits suns, tāda lāga dvēsele, kuram patīk skraidīt apkārt, baidīt kaķus un luncināt asti.
Tā kā šis Es nav vienīgais sabiedrības loceklis, devos plašajās Jelgavas ielās uzzināt citu indivīdu domas šajā jomā. Jau visai drīz šajā jautājumā man pavērās interesants skats. Kādēļ gan visiem šīs jaukās radības asociējas ar ko ļoti skumju? Tūdaļ sekos daži šie skumjie gadījumi, turklāt tie nav mākslīgi izsijāti no optimistisko stāstu jūras tā iemesla dēļ, ka tāda nepastāv. Vienīgais jaukais stāstiņš skan šādi. Vēl joprojām dzīvo mazs melns sunītis, kam ir saimnieki. Viņu regulāri izved pastaigāties, viņš ir ļoti jauks, un viņam ir vienkārši varens vārds – Regoss Dantess. Bet tagad – apsolītie skumjie stāstiņi. Stāsts, kas man mazliet atgādina Romeo un Džuljetas skumjo mīlestību, sākas šādi: jaukajai meitenei Kristīnei bija mīļš kanārijputniņu pāris. Bet kādu dienu tēviņš aizlaidās un atstāja mātīti vienu. Viņa tā saskuma, ka rada mierinājumu, tikai metoties drošā nāvē noslīkstot vāzē. Kad Kristīne to uzzināja, viņa to pārdzīvoja tik ļoti, ka salauza vijoli. Savukārt kādai Laurai bērnībā piederējušas zivtiņas. Viņām kādu neizprotamu dabas procesu rezultātā radušies pēcnācēji – mazas zivtiņas. Taču šīs lielās zivis ņēmušas un ēdušas nost savus bērnus. Mazie bērni glābti trīslitru burkā, bet to vecāmamma vienkārši izlējusi dārzā. Kāmis savukārt piederēja Kitijai. Viņš bija ļoti jauks (patiesībā jau visi mājdzīvnieki ir ļoti, ļoti jauki), bet, lai viņš nesmirdētu, viņu katru dienu mazgāja ar «Head
