Jelgavas pievārtē Līvbērzes pagasta nomalē ir tāda vieta Cimāles. Vasarās autobuss tur nekursē. Ziemā, kad skolas bērnus ved uz skolu, divas reizes dienā ir iespēja ar sabiedrisko transportu nokļūt pilsētā.
Jelgavas pievārtē Līvbērzes pagasta nomalē ir tāda vieta Cimāles. Vasarās autobuss tur nekursē. Ziemā, kad skolas bērnus ved uz skolu, divas reizes dienā ir iespēja ar sabiedrisko transportu nokļūt pilsētā. Tas arī viss. Vietējiem, protams, katrā mājā pa braucamrīkam. Šī vieta sevī slēpj sešas dažādi koptas un uzturētas privātās mājas un vienu astoņu dzīvokļu namu (privatizētu), kas kādreiz celts kolhoza “Vārpa” govju fermas slaucēju vajadzībām.
Kā stāsta vietējie iedzīvotāji, tradīcijām bagāta šī vieta vairs neesot. Agrāk upmalā kaimiņi svinējuši Jāņus līdz pat rītam. Tagad ne. Stabilākās darba iespējas vietējiem vīriem – Kaigu purvs.
Man nevajag! Es visu zinu
“Ziņas” Cimālēs ieradās laikā, kad suņi, apnikuši no dīkstāves, pamatīgi rēja, rādīdami savus zobus un raksturu. Suņus var saprast – svešinieku apriešanai tur tiešām maz. Nevarētu teikt, ka arī cilvēki visos namos mūs sagaidītu vienlīdz pretimnākoši. Vēlāk gan izrādījās, ka tas, kas nemīl presi, nemīl arī kaimiņus.
Mazliet pārsteidzoši bija, kad ilggadējā cimāliete Helēna Laurinavičus, atvērusi durvis, atgaiņājās: “Nē, nē! Man nevajag, es visu zinu!” Kā izrādījās, arī tik vientuļā nostūrī Jehovas liecinieki ierodas, lai “ķemmētu” sev piekritējus. Kad Helēnas kundze noskaidroja, ka neesam visizredzētākie no izredzētajiem, bet gan pārstāvam “Zemgales Ziņas”, viss mainījās. “Ak, jūs no “Ziņām”? Tur taču mana mazmeitiņa Inna strādā. Nāciet istabā!” priecīgā atvērtībā aicināja kundze. Helēna Laurinavičus ir baltkrieviete, viņas aizsaulē aizgājušais vīrs – lietuvietis, bet bērni visi esot latvieši, kaut arī vārdi trim dēliem ir internacionāli – Voiceks, Jānis, Igors. No 1963. gada līdz kolhoza izputēšanai slauktas govis vietējā fermā. Valstisko pārmaiņu laiks Helēnas kundzes personiskajā dzīvē nav bijis viegls. Viņa aizgāja pensijā, aizvadīja aizsaulē vīru…
Tagad pierasts pie jaunā dzīves ritma. Ir tikai viens kreņķis – mājas kanalizācija katastrofālā stāvoklī. Pensionāre rausta plecus: “Bet ko padarīsi? Dzīvokļi privatizēti. Pagasts neko te nedarīs bez maksas.”
Jelgavā viņai arī esot īpašums – puse nelielas mājeles –, bet dzīvot pilsētā viņa nevēlas. Te ir ābeles, zemīte, no pagasta nomāta, cits gaiss. Pie vecāsmātes dzīvo mazmeita Viktorija. Ziemā autobuss viņu aizved līdz Tušķu pamatskolai un atved mājās. Viktorija ir tā, kas īsina vecāsmātes dienas.
Ar riteni pāri lidlaukam
Gāršenieku mājās mūs sagaidīja saimniece Skaidrīte Briģe, viņas mazdēliņš Roberts un mājas apsardze Hēra. Skaidrītes kundze Gāršeniekos izaugusi. Par spilgtākajām bērnības atmiņām viņa atzīst, ka tās ir šīs mājas celtniecība un zāģētu dēļu smarža.
Kad pirms aptuveni piecpadsmit gadiem vecāki atstājuši šo sauli un pašu celto namu, Skaidrīte izvēlējusies pārcelties uz dzīvi šeit un atstāt dzīvokli Jelgavā. Sākumā bijuši lieli plāni. Sākts ar četriem hektāriem zemes, divām govīm, cūkām un piecdesmit vistām. Bet ar cūkkopību bijis pavisam lustīgi. “Pirku tirgū sivēnu, bet nopirku nekastrētu kuili. Nevarēju saprast, kāpēc pārdevējs to sivēnu maisā bāž ar pakaļu pa priekšu. Parasti taču dara otrādi.” Līdz ar kuiļa ienākšanu Gāršenieku kūtī, bijis darbs arī cūkai. Tā kļuvusi par sivēnmāti. Mazu laiciņu kūti greznojis pat zirgs. Taču Briģiem ar saimniekošanu visai labi neesot gājis. “Pašiem nebija tehnikas. Zemes apstrādāšana maksāja. Vīrs visu mūžu bijis pilsētnieks. Tagad palicis vairs tikai piecpadsmit vistu.”
Kādreiz Skaidrīte Briģe strādājusi par saimniecības daļas vadītāju bērnudārzā “Kamolītis”, aizgājusi no darba, lai saimniekotu laukos. “Kad sapratām, ka jēgas nav un tikām vaļā no lopiem un iznomājām zemi, gāju uz to pašu darbavietu, lūdzos, lai dod darbu. Tā nu tagad sešus gadus strādāju par auklīti tai pašā “Kamolītī”. Vasarā uz darbu braucu ar riteni. Pāri lidlaukam līdz pilsētai ir tikai seši kilometri. Rudenī – ar autobusu vai pielāgojos vīra darba laikam un kāpju mašīnā.”
Skaidrītes kundzei šeit dzīvot patīk. “Te ir laba nomale. Un man te patīk. Grūti? Bet kad tad ir bijis viegli? Agrāk vienkārši bija citas grūtības. Tad, piemēram, nevarēja mašīnu nopirkt. Vajadzēja visu mūžu krāt un stāvēt rindā. Tapetes bija jāmeklē pa īpašiem “avotiem”. Atceros, dabūjām tādas – ar ceriņiem – un bijām laimīgi. Tagad pērc tapetes, kādas gribi, iegādājies mašīnu, remontē māju – viss ir. Lai nesaka, ka tad, ja visa ģimene strādā, nevar dzīvot. Man ir labs ledusskapis, veļas mašīna. Agrāk veļa bija jāmuļļā ar rokām.”
Skaidrītes kundzei ir mazliet skumji, ka vecāki nesagaidīja šos laikus. Viņa ir pārliecināta, ka vecākiem patiktu.
Dālijas nepalīdz
Dravnieku māju pagalmā rosījās jauni ļaudis. Visjaunākā – Evelinda – vēl nav divus gadus veca. Ozolu ģimene šajā vietā dzīvo gadu. Līga Ozola ar lauku dzīvi īsti uz “tu” nav. Līgai ir pamatskolas izglītība. Mācījusies arī Jelgavas licejā par saimniecības vadītāju, bet šī skola nav patikusi, tāpēc pamesta. Tagad viņa domā, ka zināšanas būtu noderējušas, bet atgriezties nevēloties. Saimniecībai piederošie deviņi hektāri zemes pagaidām nav apkopti. Ne Līga, ne Jānis īsti nezina, ko ar to iesākt. Pārdot? Lietot? Līga pirms Evelindas piedzimšanas strādājusi veikalā. Guntis – Aucē uz traktora.
Ne jau pa asfaltētu ceļu mēs turp aizbraucām. Mazliet īpatna norobežošanās – tāds varētu būt šīs vietas raksturojums. Iespējams, tās ir tikai maldīgas asociācijas. Varbūt tāpēc, ka braucām garām pamestiem, nekoptiem laukiem. Varbūt tikai tāpēc? Un nelīdz ne dālijas Briģu dārzā, ne puķu podi viņu kaimiņu pagalmā.
