Pagājušonedēļ kādā diskusijā nācās dzirdēt viena Kurzemes mazpilsētas laikraksta vadītāju šķendējamies par memorandu, ko Preses izdevēju asociācija noslēgusi ar apvienību «Par labu Latviju». Mērķi, tostarp samazinātās PVN likmes saglabāšana presei un reklāmu izskaušana pašvaldību izdevumos, cēli, taču viņa bija sašutusi par iespējamo ēnu, ko draudzība ar vienu ne pārāk populāru politisko spēku varētu mest uz laikrakstu un žurnālu redakcijām. Īpaši jau šajā jutīgajā laikā, kad ikviena vēlēšanu kandidāta vārda parādīšanās avīzes slejās tiek uztverta ar aizdomām. Taču stāsts ir par ko citu. Vēl nesen Jelgavas pilī bija diskusija par sabiedrības spēju ietekmēt procesus, un tajā gan Jelgavas uzņēmēji, gan nozaru organizāciju pārstāvji sūkstījās, ka lemšanas procesā viņi tiek uzklausīti, taču teju visi priekšlikumi apzināti vai ne tiekot atstāti uz papīra, lielā daļā nokaujot vēlmi turpmāk tērēt laiku neauglīgām sarunām. Par to jādomā, lasot, kādām tik organizācijām dažas partijas gatavas solīties. Jau minētā apvienība vienojusies ar Pensionāru federāciju, Kredītņēmēju asociāciju, Biomasas asociāciju, Tūrisma aģentu un operatoru asociāciju, Viesnīcu un restorānu, kā arī ar Veselības aprūpes darba devēju asociāciju. Savukārt ZZS vakar noslēgusi vienošanos ar Latvijas Lauku sieviešu apvienību, bet zemkopības ministrs Jānis Dūklavs pirms dažām dienām parakstījis memorandu ar Latvijas Olimpisko komiteju. To, ka memorandu tālākais liktenis ir no sērijas «bet kā var nesolīt!?», zina līgumu slēdzēji abās pusēs, tāpat kā to, ka pensionāri, kredītņēmēji un citas iedzīvotāju grupas uz tik plika āķa neuzķersies. Partijām tas ir bezmaksas reklāmas pasākums, ko tieši tā arī vajadzētu uztvert.
