Starp ziņu rindiņām, kur kā kinolentē satinas mūsdienu aktuālākie notikumi, ik pa laikam pavīd vārds «Latvija».
Starp ziņu rindiņām, kur kā kinolentē satinas mūsdienu aktuālākie notikumi, ik pa laikam pavīd vārds «Latvija». Diemžēl visbiežāk tas atskan no Krievijas. «Diemžēl» saku tāpēc, ka gaidāma kārtējā atrauga par «nabaga pazemotajiem tautiešiem», kas smok Latvijas «nacionālistu» jūgā.
«Ziņas» jau pauda viedokli par Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētāja Dmitrija Rogozina pirms trim nedēļām raidītajām vaimanām, ka «Latvijas nacionālo minoritāšu tiesību pārkāpšanas situācija jau pārkāpusi visas robežas, faktiski Latvijā atdzimst nacisms». Nu ko, krievu valoda ir spēcīga un sulīga. Savukārt Kremlī visos laikos nav trūcis rūdītu un talantīgu demagogu.
Reaģējot uz šīm frāzēm, mūsu Ārlietu ministrija rīkojās atbilstoši starptautiski atzītai diplomātiskajai etiķetei un nosūtīja Krievijas valdībai protesta notu. Daudzi nesaprata – kādēļ jāuztraucas, kādēļ vispār jāreaģē, ja Rogozina kungs maļ savu maļamo par mums visiem tik apnikušo krievvalodīgo problēmu. Tā ir apnikusi arī daudziem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas, paši būdami krievvalodīgie, jebkuru informāciju par šo tēmu vienkārši laiž gar ausīm tādēļ, ka nav viņiem tā aktuāla. Un tomēr tā rīkoties nav prātīgi. Jo gan jau talantīgajiem Maskavas demagogiem kaut kas ir aiz ādas.
Lūk, beidzamajā laikā no Kremļa šautās melu bultas pat vairs netiek tēmētas uz mums. Tās sākušas laisties pāri, tālāk uz Rietumiem. Turklāt jau pieminētais Rogozina kungs bliež uzreiz no visām ambrazūrām, kundziski paziņodams, ka no šā brīža (?) «krievvalodīgo problēma» virs neesot tikai Maskavas un Rīgas, bet gan Maskavas un Briseles sarunu temats. Viņš nekautrējās piebilst, ka esot vēl laiks visu vērst par labu – atteikt Latvijai iestāšanos ES.
Uz to noraidoši atbildēja Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens. Šo noraidījumu apstiprināja arī Eiropas Komisijas viceprezidents Nīls Kinnoks, kurš, komentējot Rogozina izteikumus par nepieciešamību pārskatīt lēmumu par Latvijas uzņemšanu ES, norādīja, ka ārpus ES esošu valstu viedokļi aliansei «nav saistoši». Vēl vairāk: Eiropas Komisija brīdinājusi Kremli, ka attiecības starp Eiropas Savienību un Krieviju var pasliktināties, ja Maskava automātiski nepiemēros arī jaunajām ES dalībvalstīm līgumu par partnerību un sadarbību ar ES.
Krievija, protams, ir ļoti vajadzīga ES kā resursu piegādātāja. Arī Krievijai būtu grūti iztikt bez Eiropas plašā tirgus. Tādēļ gandrīz nepārtraukti notiek sarunas starp ES un Kremli pirms 6. novembrī Romā paredzētā sammita, kad jātiek skaidri definētām Krievijas un ES attiecībām.
Vai gan nav tā, ka laba «satikšana» ar ES, nevis Latvijas apriešana būtu izdevīga vispirms tieši Krievijai? Tad kādēļ tā nebīstas uzkāpt tam, kas varētu izrādīties grābeklis? Kādēļ tik neatlaidīgi turpina rībināt «cilvēktiesību pārkāpumu» grabuli virs Latvijas, tas ir, faktiski virs pašas ES, kuras dalībniece Latvija praktiski jau ir? Turklāt – ja pašu zemē Krievijā cilvēka tiesības ir vienīgi preces vērtē (nav graša vērta čečena dzīvība, toties naftas magnāta aresta vērtība – 15 miljardu)? Vai šādi apmelojumi nevar kļūt par liktenīgu akmeni tajā «logā uz Eiropu», ko Krievija savulaik tik ļoti pūlējusies «izcirst» un kas tai tik nepieciešams arī mūsdienās?
Secinājums var būt vienīgi tāds, ka šī jezga ir vai nu daļa no priekšvēlēšanu kampaņas Krievijā, vai arī troksnis ap Latviju tiks izmantots kā maksāšanas līdzeklis, Krievijai kaulējoties ar ES par sev izdevīgākiem noteikumiem.
