Elzas Barūnes vecākiem, ja nemaldos, Krišjāņa Barona ielā piederēja maza mazītiņa mājiņa, tāda – uz vistas kājas –, un brīnumainā kārtā tā kara laikā nenodega.
Elzas Barūnes vecākiem, ja nemaldos, Krišjāņa Barona ielā piederēja maza mazītiņa mājiņa, tāda – uz vistas kājas –, un brīnumainā kārtā tā kara laikā nenodega. Pēc kara, mācīdamies Jelgavas Pedagoģiskajā skolā, Barūnes vecāku mājiņai dažkārt nostaigāju garām, bet ar viņu pašu iepazināmies tikai aktrises mūža novakarē. Un tas mūžs nemaz tik garš nebija: 1909. gada aprīlī Elza Barūne piedzima, 1970. gadā ar nelielu novēlošanos Valmieras teātrī atzīmēja savu sešdesmito dzimšanas dienu, bet 1975. gadā krēslainā ziemas dienā uz visiem laikiem atgriezās Jelgavā.
Nevienam no mums nav lemts paredzēt savu likteni. To nespēja arī Elza Barūne, taču viņa dzīvoja ar īpašu skubu, it kā paredzēdama, ka dzīves ceļš var pāragri aprauties.
Meitenei bija tikai astoņpadsmit gadu, kad viņa bija izdarījusi savu izvēli – tas bija teātris. Viņa sāka dziedāt teātra korī. Kāpēc Elzu Barūni tā savaldzināja teātris, to mūsu tikšanās reizē Valmierā nepaguvu pajautāt. Un vai uz šādu jautājumu iespējams atbildēt? Vai varam pasacīt, kāpēc iemīlam otru cilvēku? Kur nu vēl teātri.
No Antonijas – par Horsta madamu
Kādreiz senos laikos bija tradīcija, ka teātros bez aktieriem darbojās arī koris, un tā dalībnieki pa reizei piedalījās izrādēs mazās lomiņās, par to saņemdami nelielu atlīdzību. Elza Barūne teātrim bija nokalpojusi jau desmit gadu, kad viņa sāka saņemt pirmās lielās lomas, pie tam tās bija visai dažādas: viņa tēloja Antoniju «Skroderdienās Silmačos», R.Blaumaņa drāmā «Ugunī» pārtapa Horsta madāmā, bet «Pazudušajā dēlā» spēlēja Ažu. Var viegli izrēķināt: aktrisei tad bija apmēram trīsdesmit, un jau – mātes lomas. Viens no iemesliem bija viņas kuplais, palielais augums, bet pats būtiskākais gan laikam tas, ka Elza Barūne brīnišķi prata iemiesot jūtu siltumu. Neatceros citu aktrisi, kurai būtu tik silti sirsnīga balss! Un to nevar iemācīt, tā nāk no dvēseles dzīlēm, un tā uz skatuves vai nu vibrē, vai – klusē! Nekādās gudrās un smalkās mācību iestādēs Elza Barūne nebija skolojusies, viņas vienīgā īstā skola bija teātris, aktrise mācījās katrā mēģinājumā. Un viņas skolotāji bija režisori. Elzai Barūnei ar pedagogiem palaimējās. Tie bija Žanis Kopštāls, Jānis Kļava, atsevišķas izrādes iestudēja Jurijs Jurovskis, un vācu laikā Jelgavas teātrī darbojās studija, ko vadīja Osvalds Glāznieks, savukārt par kustību izteiksmīgumu rūpējās nenogurdināmā Alma Krūmiņa. Vēlāk viņa «plastikoja» kopā ar otru Elzu – Elzu Radziņu. Bija arī trešā Elza – Elza Tauriņa –, bet labāk saskanēja Barūnei un Radziņai. Arī pēc kara viņas bija draudzenes, un Elza Radziņa par Barūni runāja un runā arvien ar vislielāko siltumu. Viņas viena otru prata novērtēt.
1940./41. gada sezonā Elzai Barūnei tika iedalīta titulloma M.Gorkija lugā «Vasa Žeļeznova». Kā liecina šīs sievietes uzvārds, viņa ir īsta dzelzs sieva: varena, spēcīga, reizē arī viltīga un ļauna, pārliecināta, ka cilvēkam pašam ar zobiem un nagiem jācīnās par savu vietu dzīvē un ka visi līdzekļi ir labi un atļauti. Ja ir aktiera būtības un lomas pretmeti, tad tā bija Vasa Žeļeznova un Elza Barūne, taču aktrise lomu nospēlēja teicami un vēlreiz to atkārtoja «Vasas Žeļeznovas» jauniestudējumā 1947. gadā. Taču tad jau tas bija cits teātris, ko tāpat sauca par Jelgavas teātri, tikai tā mājvieta atradās Rīgā, Lielajā nometņu ielā 62, tur, kur pēc tam tika iekārtota Latvijas Televīzijas studija.
Vecajā Jelgavas teātrī tiku redzējis E.Barūnes Ažu «Pazudušajā dēlā», bet maz gan no šīs lomas atceros, toties kā dzīvu skatu E.Barūni kādā pavisam nelielā lomiņā Fr.Jehāra operetē «Grāfs Luksemburgs». Tur viņa tēloja varenu dāmu rūtainā smilšu krāsas mētelī.
Ieraudzīt cilvēcisko būtību
Pēc kara Elzai Barūnei Jelgava bija jāatstāj. Viņas teātra vairs nebija, Jelgavas Latviešu biedrības nama vietā rēgojās izdeguši mūri. Var jau būt, ka to varēja
atjaunot, bet toreiz bija viena rūpe: ātrāk drupas novākt, jo varēja izmantot bezmaksas darbaspēku – vācu karagūstekņus.
Kad no Rīgas pienāca ziņa, ka kopā pulcējas Jelgavas teātra aktieri, Elza Barūne devās uz turieni. Maz gan no viņas jelgavniekiem bija palicis: nebija vairs Ērikas Prindules, Elzas Tauriņas, Elvīras Līcītes, Ances Rozītes, Valfrīda Streipa un daudzu citu, taču prieks bija satikt atkal Jāni Ķikuli, Artūru Kalēju, Ēvaldu Mercu, Mārtiņu Pečūnu un, protams, otru Elzu – jelgavnieci Elzu Radziņu.
Rīgas posms Elzas Barūnes aktrises dzīvē bija patiesi ražens. Jelgavas teātra trupa nebija liela, darba daudz, nāca loma pēc lomas. Rīgā, Nometņu ielā teātris parādīja pirmizrādi. Luga tika nospēlēta pāris reižu, un tad teātris devās garos viesizrāžu braucienos pa visu Latviju. Iegriezās arī Jelgavā. Sākumā izrādes notika uz 2. vidusskolas, kādreizējās kurlmēmo skolas, šaurās skatuvītes, bet vēlāk – bijušās Hercoga Pētera ģimnāzijas piebūves zālē, kas bija pielāgota kultūras nama vajadzībām.
Elza Barūne kopā ar citiem aktieriem brauca no vienas pilsētas uz otru, no viena pagasta uz citu un tēloja dažādus raksturus. Vispirms tās bija mātes – labestības pilnas, aprūpētājas, apglāstītājas. Elzai Barūnei piemita īpašs balss tembrs, tāds maigi samtains, un savādi, ka īpašu lādzīgumu Elza Barūne spēja piešķirt arī it kā negatīvajām lomām, tas varbūt tālab, ka aktrise katru tēlu vispirms centās saprast, gribēja ieraudzīt tajā cilvēcisko būtību. Šai ziņā viņa bija līdzīga Lilitai Bēziņai, arī viņa katrā tēlā, pat pēc rakstura negatīvā, centās atrast ainu, epizodi vai vietu, kur būtu iespējams atklāt arī kādu šā cilvēka labu īpašību.
Nu kaut vai asā, varmācīgā Vasa Žeļeznova. Esmu redzējis izcilas krievu aktrises. Maskavā, Mazajā teātrī to tēloja V.Pašennaja, tā bija īsta dzelzs sieva. Bet Elzas Barūnes tēlotajā Vasā mājoja arī siltas jūtas, tikai nebija kam tās dāvāt.
Elza Barūne bija arī pārsteigumu aktrise. Bijām pieraduši pie Barūnes mātēm vai vecīgajām sievām, viņa bija nospēlējusi minēto Vasu Žeļeznovu, viņa bija Breta māte Dž.Gou un A.d’Juso lugā «Dziļās saknes», un tad režisors J.Jurovskis A.Ostrovska drāmas «Negaiss» iestudējumā iedalīja viņai jaunas, pilnasinīgas meitenes Varjas lomu. Otrā plāna lomu Elza Barūne spēlēja it kā tā būtu centrālais tēls – pilnasinīgi, aizrautīgi. Tā bija pavisam jauna sieviete, kuru dīda kaisle un iekšējs nemiers: miesa prasa savu tiesu, un kālab tai ko liegt? Kāds no kritiķiem toreiz pārmeta, ka Elza Barūne tēlojot rupju juteklīgumu, taču tieši tas šai lomā bija vajadzīgs, un Elza Barūne prata atklāt šīs meitenes jutekliskumu. Pēc sirsnīgajām, mīlošajām mātēm redzēt ko tādu šķita kā pārsteigums.
Dzīvot citu dzīvi kā savējo
Elza Barūne vispirms bija aktrise un tālab spēja notēlot gan mātes, gan draiskas meitenes, jo arī ikdienā viņa bija vitāla, jautra, asprātīga, mīlēja uzspēlēt zolīti, nekad neatteicās no tases stipras kafijas, prata eleganti ģērbties.
Jelgavas teātrī Elza Barūne tēloja arī visādas kundzes un madāmas, ļoti labi un ērti jūtoties šajās lomās. Šai ziņā viņa man atgādināja Jāni Osi, kurš arī tik organiski iejutās lomā, it kā tā būtu speciāli viņam rakstīta. Un tāpat bija ar Elzu Barūni – viņa dzīvoja šo madāmu dzīvi kā pati savējo. Mārtiņa Zīverta lugā «Ķīnas vāze» viņa bija Cērpa kundze, franču rakstnieka A.Lesāža komēdijā «Tirkarē» – Tirkarē kundze, bet Lope de Vegas komēdijā «Atjautīgā aukle» enerģiskā vecmeita Belisa.
Visam labajam reiz pienākot gals. Tāds pienāca arī Jelgavas teātrim. Rīgā gudroja par televīzijas studijas iekārtošanu, un kungi nevarēja izdomāt citu vietu kā vien Jelgavas teātra aizņemtās telpas Lielajā Nometņu ielā (īstenībā šī ēka piederēja Igauņu biedrībai). Tāpēc Jelgavas izpildkomitejai piedāvāja iespēju pārņemt teātri savā ziņā. Priekšnieki atteicās: kur ņemšot dzīvokļus, kā aktieri te spēlēšot? Un Jelgavas teātris 1953. gadā tika likvidēts, aktieri izdzenāti kur nu kurais. Kopš tā laika nosaukums «Jelgavas teātris» lasāms vairs tikai grāmatās.
Grupiņa aktieru aizgāja uz Valmieru, arī abas Elzas. Radziņa pēc pāris sezonām atgriezās Rīgā, bet Elza Barūne palika Valmierā, mūsu jelgavniece kļuva par valmierieti. Lomu joprojām bija daudz, bet ne vairs tik zīmīgas kā Jelgavā, līdz nāca tikšanās ar Lovīsu Hellas Vuolijoki lugu ciklā par Niskavuori saimnieci. Vispirms Pēteris Lūcis viņai iedalīja šo lomu lugā «Akmens ligzdā», pēc tam sekoja «Niskavuori maize» un «Ardievu, Niskavuori». Lovīsa Niskavuori – tā bija Elzas Barūnes pamatstīga Valmieras teātrī, un galvenā krāsa arī šai lomā bija silts cilvēciskums. Daudziem tie gadi jau pagaisuši no atmiņas, taču tolaik bija noteikts, ka bagātās saimnieces rādāmas pretīgas un ļaunas. Elza Barūne shēmai nepakļāvās un atklāja Niskavuori saimnieces sirsnību, kas reizēm aizslēpta aiz skarbuma maskas.
1970. gadā ar Niskavuori cikla fragmentu izrādi Elza Barūne atzīmēja savu sešdesmit gadu jubileju un tai reizē man atsūtīja savu jubilejas programmas grāmatiņu ar jauku ierakstu: «Laime – cilvēku laime pastāv tikai līdz pirmajam negaisam…» Un piebildē: «Iz vecās Niskavuori saimnieces gudrības grāmatas norakstījusi Elza Barūne.»
Tolaik vēl nezināju, ka Elzai Barūnei nav labi ar veselību. Nu, jā, laime pastāv tikai līdz pirmajam negaisam. Kad Elzu Barūni pēdējo reizi sastapu – tas bija Ingas Kalējas jubilejā –, viņa lēni nāca, uz spieķa balstīdamās. Sirmi, īsi apgriezti mati. Bet joprojām silti mirdzošas, brūnas acis. Tādu viņu atceros.
