Šopavasar «Novadiņš» rakstā «Kad atkal būs stāvvietas… bērnu ratiņiem?» pievērsās tematam par mūsu savstarpējām attiecībām, pirms gadiem divdesmit.
Šopavasar «Novadiņš» rakstā «Kad atkal būs stāvvietas… bērnu ratiņiem?» pievērsās tematam par mūsu savstarpējām attiecībām, pirms gadiem divdesmit. Tolaik mātes atstāja mazuļus uz ielas un gāja veikalos iepirkties. Zīdaiņi ratiņos gulēja… Mūsdienās to ir grūti iedomāties. Taču kāda māmiņa, kuras mazulis bija redzams fotogrāfijā guļam ratos laikam vienīgajā pilsētas bērnu ratiņu stāvvietā baptistu draudzes namā, «Novadiņa» rakstu bija sapratusi citādi, un viņai ir sava taisnība.
Labdien!
Izlasot Gaita Grūtupa rakstu «Kad atkal būs stāvvietas bērnu ratiņiem?», jutos vīlusies. Tās bija tikai pārdomas par to, «kurp sabiedrība iet patlaban», un atmiņas par vecajiem labajiem laikiem. Man daudz aktuālāki ir jautājumi, kāda ir mana kā māmiņas vieta un loma šajā sabiedrībā, kura «kaut kur iet». Kur ir tās vietas mūsu pilsētā, kur es ar savu mazuli varu justies droši, neapdraudēti un laipni gaidīta.
Man patiešām ir patīkami apmeklēt baptistu dievnamu, kur ar dēliņu ratos varu atrasties siltā, gaišā priekštelpā, caur stikla sienu labi redzēt un dzirdēt to, kas notiek dievnama zālē. Esmu pateicīga arī tiem mūsu pilsētas uzņēmējiem, kas padomājuši par māmiņu ērtībām, – lai būtu pietiekami platas ejas, pārbraucami sliekšņi u.tml. Ar ratiem taču braucam iepirkties gan uz veikalu, gan aptieku. Protams, varētu vēlēties, lai centrā būtu kāds bērnu rotaļu laukums vai zāle.
Galīgi nekorekts man šķita aptaujas jautājums: «Vai būtu vajadzīgas stāvvietas bērnu ratiņiem?» Nesapratu, par kādām stāvvietām ir runa. Vai par tādām, kur atstāj tukšos ratus? Tad tām būtu jābūt apsargātām, lai māmiņa mierīgi varētu atstāt savu divsimt latu vērto mantu. Taču iepirkšanās ar mazuli rokās ne katram ir pa spēkam.
Man šķita, ka šā jautājuma apspriedēji, galvenokārt studenti un pensionāri, nebija aizdomājušies, ka staigājošus bērnus parasti ratiņos neved. Ratos brauc zīdaiņi, kas parasti pie veikala pamostas. Tad jau ratiņu stāvvietai vajadzētu būt ar aukli, kas bērnu pašūpo. Man gan ir gadījies ciest no vienas brīvprātīgas gadījuma aukles pakalpojumiem – mazulis raudāja vēl vairāk.
Manuprāt, šis temats mūsu pilsētā ir ļoti aktuāls. Varbūt būtu vērts pie tā vēlreiz atgriezties?
