«Aleksandrs Lielais» («Kino 19» līdz 20. janvārim pulksten 15.30 un 18.50).
“Aleksandrs Lielais” (“Kino 19” līdz 20. janvārim pulksten 15.30 un 18.50).
Viens ar uguni un zobenu zem savas varas cenšas apvienot visu viņam zināmo pasauli – lai tas maksātu, kādus cilvēku upurus maksādams. Otra komandētais “karaspēks” ir skaitliski mazāks, uzdevums – apgaismot un provocēt, viņa vadītajās kaujās izlieto asiņu daudzumu ierobežo kinoekrāna ietilpība.
Pirmais ir Aleksandrs Lielais, Maķedonijas valdnieks, kas 25 gadu vecumā bija iekarojis gandrīz visu toreiz cilvēcei zināmo pasauli. Drošsirdīgs, izveicīgs taktiķis, līderis, kura vadītie leģioni astoņos gados aizmaršēja līdz tādas impērijas robežām, par kādu viņa tēvs Filips nebija pat sapņojis…
Otrais – Olivers Stouns, režisors ar slavenu mākslinieku un valstsvīru kinoportretēšanas pieredzi, kas no ierastākā 20. gadsimta pārcēlies uz antīkām būšanām, liek lietā fantāziju stāstā par sapņotāju, veiksminieku, kas nezaudēja nevienu cīņu, bet mira vientulībā 32 gadu vecumā, par viņa “aizkarošanos” no dzimtās Maķedonijas līdz pat Indijai, par viņa attiecībām ar māti Olimpiju, tēvu Filipu, labāko draugu un armijas virsnieku Hefaistionu, ambiciozo un skaisto sievu Roksanu…
Labu tiesu panākumu nodrošina atrašanās īstajā vietā un laikā, un, ņemot vērā aizokeāna skatītāju neatsaucību un kritiķu iznīcinošās recenzijas, “Aleksandram”, tā vien šķiet, lielā mērā nepamatoti tikusi prāva daļa tā skatītāju īgnuma, ko, ņemot vērā episko drāmu gada piedāvājuma kontekstu, būtu pelnījusi pagājušogad pirmizrādītā butaforiski nedzīvā, bravūrīgā, vulgārā un komiksu varoņiem piederīgu dialogu pārpilnā “Troja”.
Pie kompakta “story” pieradušos, protams, var mulsināt “Aleksandra” vēstījuma sižetiska sadrumstalotība. Taču netrūkst plusu, kas Stouna filmu padara galvastiesu pārāku par “Troju”. Kaujas skati, kas nepāraug “plikā” tehnisko iespēju demonstrēšanas bravūrā; savdabīgs, bet nopietni apsvērts vēsturiskas personības portretējums. Tā noteiktākie vilcieni veltīti Aleksandra biseksualitātei. Neatkarīgi no tā, vai tiešām galvenais personības tēlojumā arī jums varētu šķist tās intīmā dzīve (tā teikt droši vien ir bezcerīgi vecmodīgi, bet – pievērsties seksualitātes skatpunktam Stounam laikam likusi, kā smejies, 20./21. gadsimta “modes konjunktūra” – virkne mūsdienu slavenību, kas, ja nav to paspējušas, gluži vai stāv rindā, lai pavēstītu par savu piederību attiecīgajai minoritātei…), filmā tā ir iespēja Kolinu Farelu un Džaredu Leto iepazīt kā labus aktierus, kas viņiem uzticēto varoņu – Aleksandra un Hefaistiona – attiecībās spējīgi uz augstas raudzes “jūtu ķīmiju”… Bet par papildu traģisku “sižeta līniju” – pašas filmas dzīvē – gādā “Aleksandra” “kinematogrāfiskā dzimtene”, liekot darbam “justies” gluži kā titulvaronim īstās dzīves nogalē – kad nedaudz gadu pēc slavas un varas zenīta sasniegšanas viņš mira, jūtoties vientuļš un lieks.
