Nejauši pamanīju Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa viedokli, ka jāizvērtē, vai tagad ir patiesais brīdis valsts pārvaldē palielināt algas, jo Latvijā arvien pastāv sociālā nevienlīdzība atalgojuma ziņā. Maigi sakot, biju mazliet pārsteigts – ko tad tādu valsts labā paveikuši politiķi, ka viņiem atkal būtu jāpalielina algas. It sevišķi, zinot, kādu kārtējo samazinājumu paredz nākamā gada budžets atsevišķām jomām. Taču likums ir nepielūdzams – mainoties valstī strādājošo vidējai darba samaksai, nākamgad to plānots pārskatīt arī valsts amatpersonām. Amatpersonu algas apmērs ir piesaistīts valstī strādājošo vidējās darba samaksas izmaiņām. Atalgojums tām tiek pārskatīts ik gadu, un tā apjoms ir saistīts ar tautsaimniecības attīstību. Ja ekonomika un algas iedzīvotājiem aug, aug arī ministru, Saeimas un pašvaldību deputātu un virknes citu valsts un pašvaldību sektorā strādājošo algas. Un šoreiz jāsaka – aplams likums.
Ir ļoti trāpīgs teiciens – ir meli, ir lieli meli, un ir statistika. Kā zinām, tautsaimniecības attīstības datus, tajā skaitā arī tā saucamās vidējās algas apmēru, Latvijā veido statistiskie dati, kur aprēķinam tiek saliktas kopā aldziņas, algas un milzīgās algas. Varbūt arī ministru un deputātu algas nevarētu nosaukt par milzīgām, ja salīdzinām ar pārtikušākām Eiropas valstīm, tomēr tās ir nekaunīgi lielas, ja salīdzinām ar strādājošo algām reģionu pilsētās un lauku pagastos. Un tam pamats joprojām ir politiķu nespēja nodrošināt vienlīdzīgu dzīves līmeni visā valsts teritorijā. Nedomāju, ka iemesls būtu kādi ģeogrāfiski trūkumi vienā vai otrā pagastā. Drīzāk tā ir gadiem ielaista kaite, līdzīgi kā ar autoceļiem, kad naudu novirzīja visam citam, tajā skaitā lieliskām algām valsts sektorā, kamēr ceļi un tilti turpināja brukt. Šādā avārijas režīmā valsts dzīvo gadiem. Un tad rodas jautājums – pār kādiem nopelniem politiķiem algas jāceļ? Tādēļ prieks par tiem deputātiem, kuri piekrīt prezidentam – algas politiķiem šobrīd vajadzētu iesaldēt. ◆
