Gandrīz sešdesmit gadu Latvijas Lauksaimniecības universitātes mājvieta bijusi Jelgava, kur, kā rakstīja Edvarts Virza, pilsētas bruģī atduras zemnieku dzīto vagu gali. Pateicoties daudzu izcilu personību darbam, bagātinājušies studiju programmu virzieni, alma mater kļuvusi par ievērojamu zinātnes centru, kur paiet mūži vai arī svarīgi jaunības gadi.
Profesors Ruža turpina pētniecību Inovācijas jeb akadēmisko zināšanu pārvēršana biznesa idejās, no kurām savukārt rodas ienākumi un nodokļi, ekonomikas dzīvotspējai ir ļoti būtiskas. Viens no Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) zinātniekiem, kura darbība iemieso šo procesu, ir pazīstamais profesors, tagad LLU Agrobiotehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Antons Ruža. Ēdām svešu maiziPadomju laikā Latvijā ēda maizi, kas bija cepta no Kubaņas, Ukrainas vai pat Kazahstanas stepēs audzētas labības. Visa Latvijā audzētā aizgāja lopiem spēkbarībā. Un tas veidoja tikai pusi no nepieciešamā, jo fermu bija daudz. Latviešu lauksaimniekiem ar gaļu un pienu pienācās apgādāt Ļeņingradu, daļu Maskavas, tā ka pašiem maz kas palika pāri. Līdz ar valsts neatkarības atgūšanu situācija piepeši mainījās. Zemniekiem radās iespēja audzēt labību pašu iedzīvotāju pārtikai, kā arī eksportam. Taču pārtikas graudu ražošanā nebija ne normatīvu, ne tehnoloģijas. Ar divdesmito trīsdesmito gadu zemnieka gudrību deviņdesmitajos gados bija par maz. Fantastika kļuva reālaVēsturiski īsā laikā profesora A.Ružas vadībā tapa 38 zinātniski pamatoti valsts standarti pārtikas graudu audzēšanā. Viņš nešaubījās, ka latviešu agronomi patiešām ir arāju cilts un var pelnīt arī mūsdienu saimnieciskajā pasaulē. Kā atzīst profesors, padomju laikos šādu darbu zinātniski pētnieciskie institūti būtu muļļājuši ilgi un dikti. Viņš konsultēja jeb, kā pats saka, «borēja», publicējās, un tā izdevās paspēt sakārtot šo nacionālo biznesu. Kavēšanās būtu bīstama. Tāpat jau jūt, ka Latvijā spiežas iekšā ārzemnieki, kas vietējiem labākajā gadījumā atvēlētu priekšstrādnieka vietu. «Šodien lielajiem zemniekiem (no kuriem daudzi ir LLU absolventi) tā ir ābeces patiesība, bet, ja kāds pirms gadiem divdesmit teiktu, ka Latvijā no hektāra var iegūt desmit tonnas kviešu, piecas tonnas rapšu sēklu, to neņemtu īsti nopietni. Taču iemācījāmies,» ar lepnumu teic A.Ruža. Šodien izglītotā un uzņēmīgā zemniecība ir stipra. To varēja manīt arī pagājušā pavasara protesta akcijā, kad galvaspilsētā pie Zemkopības ministrijas piebrauca tāda moderna tehnika, kādu gluži katras Eiropas Savienības valsts laukos vis neredz. Šajos panākumos nozīmīga loma bija LLU. Profesori aug gadiemTaču kas tālāk? Vairāk nekā divkārtējs valsts dotācijas samazinājums salīdzinājumā ar 2008. gadu LLU sāpīgi skāris visus studiju virzienus. «Ja augstskolai un zinātnei nogriež finansējumu, to nevar atjaunot ne gada, ne divu un ne piecu gadu laikā. Lai taptu par profesoru, pēc augstskolas beigšanas nākas nodeldēt ne vienu vien bikšu pāri. Paiet daudzi gadi. Kuram no jaunajiem censoņiem būs vēlēšanās kāpt pa akadēmiskās karjeras kāpnēm, ja profesora alga, kā šodien dzird, turpmāk varētu būt 450 latu «uz papīra»?» spriež zinātnieks. Doktoranti gan mūsdienās tiek atbalstīti ar Eiropas Savienības stipendijām, kas var sasniegt pat astoņsimt latu mēnesī – sanāk krietni vairāk nekā profesoram. Dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet būtībā Brisele no saviem augstumiem ne pirmo reizi jauc vietējo loģisko saprašanu par to, kam lielāka un kam vēl pagaidām mazāka vērtība. «Nekas, pārdzīvosim arī šādus laikus. Deviņdesmito gadu sākumā bija trakāk. Sešsimt kvadrātmetru ģimenes dārziņš Svētes krastā «Ziedonī» mums bija apstādīts līdz pēdējam, jo nebija īsti skaidrs, ko varēs atļauties galdā likt. Mūsdienu bezdarbs gan ir traģēdija, bet, ja tu tomēr algu saņem, nevar jau tā bļaustīties,» profesora teiktajā jūtams optimisms un cerība, ka lejupslīde nav uz ilgu laiku. Kredītus zinātnieks nav ņēmis, dzīvo pieticīgi. Ar labu spītībuPrieks par bērniem, īpaši dēla Edgara sekmēm agrobiznesā. Viņš ir zemnieku kooperatīva «Latraps» izpilddirektors. Uzņēmums attīstās, izaudzētā produkcija stabili konkurē, tiek eksportēta. Edgars mācību pētījumu laukos jau no mazām dienām par sevi trīsreiz vecākiem studentiem izrādījis, kas kur aug un kur ko var novērot. Par mazbērniem vectēvam gan sava nopūta – viņus lauksaimniecības zinātne un bizness nesaista, vismaz pagaidām. Skolā mācās labi, taču intereses saistītas ar pavisam citām lietām. Līdz profesijas izvēlei vēl gan ir laiks, kas daudz ko var mainīt uz ģimenes tradīciju pusi. Pats profesors gan spītīgi gājis sava tēva, Latgales zemnieka, pēdās. Piecdesmito gadu sākumā četrpadsmitgadīgajam Antonam kolhoza priekšsēdētājs neļāva mācīties Višķu Lauksaimniecības tehnikumā, tādēļ pēc septiņgadīgās skolas beigšanas veselu gadu vajadzēja nostrādāt vienkāršajos lauku darbos turpat kopsaimniecībā. Taču jauneklis atrada veidu, kā ar izcilību var iegūt agronoma izglītību Saulainē. Pēc tehnikuma beigšanas gan vēl trīs gadus vajadzēja atdot obligātajam karadienestam, tomēr arī šis laiks gluži tukšā nepagāja. Antons, uzdienējies līdz seržantam, attīstīja savas vadītāja dotības, kas drīz noderēja Agronomijas fakultātes prodekāna darbā, strādājot ar neklātniekiem, un joprojām noder, lai pārliecinātu zemniekus par zinātnes atziņu ieviešanu praksē. Ar studentiem tagad profesors strādā reti, taču kopā ar dzīvesbiedri zinātnieci Birutu Bankinu ir gaidīts viesis, autoritāte lielo graudaudzētāju sapulcēs. Viņa pētījumus par minimālo augsnes apstrādi un bezmaiņas sējas ietekmi uz augsni, minerālmēslu lietošanas normām pasūtījusi Zemkopības ministrija. Par spīti jau cienījamiem gadiem, ieceru profesoram ir daudz. Tās gan prasa zināmus finanšu ieguldījumus, taču ar laiku pretī dotu vairāk. Antons RužaDzimis 1938. gadā Daugavpils rajona Naujenes pagastāPabeidzis Daugavpils vidusskolu, Saulaines Lauksaimniecības tehnikumu1963. gadā seržanta uzplečos kā Agronomijas fakultātes reflektants pārkāpis Jelgavas pils slieksni, un kopš tā laika visi viņa sasniegumi un radošais darbs saistīts ar šo ēku Izstrādājis 36 labības sēklu kvalitātes un pārtikas labības vērtēšanas standartus, tapušas vairāk nekā trīssimt zinātnisko rakstu publikācijas, tostarp vairākas grāmatasVadīti 114 diplomdarbi un bakalaura darbi, 13 maģistra un viens doktora darbs1998. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, ir daudzi citi apbalvojumi LLU 2009. /2010. studiju gadā 6873 studenti 77 studiju programmās 69 procenti studentu no lauku rajoniem, 43 procenti zemgaliešu, 34 – vidzemnieku, 16 – kurzemnieku, 7 – latgaliešu Vienīgā augstskola Latvijā, kas nodrošina augstāko izglītību lauksaimniecības, veterinārmedicīnas, pārtikas un meža zinātņu jomās Visvairāk studentu uzņemts Tehniskajā, Ekonomikas un Lauku inženieru fakultātē Vislielākais konkurss Meža fakultātē studiju programmā «Mežinženieris» – 5,16 Noslēgti 69 starptautiskās sadarbības līgumi par studentu apmaiņu 21 Eiropas valstī Rektors Juris Skujāns rotācijas kārtībā patlaban ir Baltijas lauksaimniecības, mežkopības un veterinārmedicīnas augstskolu sadarbības tīkla BOVA rektors 1267 darbinieki, no tiem 445 mācību spēki Apsaimnieko 150 ēku, tostarp lielāko pili Baltijas valstīs Valsts finansējums 2010. gadā tiek plānots nepilni pieci miljoni latu, samazinājums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu – vairāk nekā divas reizesNo LLU laikraksta «Plēsums» Ar draugu atbalstu grūtā brīdī«Man ļoti negribas mainīt augstskolu, jo līdz šim biju ar to apmierināta. Taču notikušais ļoti aizskāris. Mani apbēdina doma, ka daudzi studenti, kas jau mācījušies vairāk nekā gadu, pametīs šo augstskolu un droši vien dosies uz ārzemēm. Ja visu šo cūcību viņi zinātu agrāk, būtu cits dzīves ceļš. Man galvenais mērķis nav panākt, lai esmu atpakaļ budžetā, bet, lai padomā par mums – studentiem,» 16. septembrī rakstīja Lauku inženieru fakultātes otrā kursa studente Madara Švēdere. Viņa kopā ar savu draugu un kursabiedru Agri Jablonski sacēla «vētru» medijos, Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā «Tautas balss».Problēmu radīja kārtējais finansējuma samazinājums, kura dēļ fakultātē par vairākiem desmitiem tika samazināts budžeta vietu skaits un sekmīgi studenti, kas bija rēķinājušies ar to, ka viņiem par studijām nebūs jāmaksā, nokļuva daļējas maksas grupā. Šī daļējā maksa par mācību gadu – 1360 latu – nebija viegli «paceļama» daudzām studentu ģimenēm. Turklāt līdz studiju kredīta noformēšanas termiņa beigām bija atlikušas divas dienas. Līgumā, ko Madara un viņas likteņa biedri slēdza, iestājoties augstskolā, bija punkts, kurā teikts, ka, pārceļot studentu no budžeta maksas grupā, augstskolas administrācijai tas jāpaziņo līdz 1. septembrim. Pārestība piedotaGalu galā «vētra» beidzās ar to, ka lauku inženieriem šim semestrim atradās 85 budžeta vietas. Finansējums gan nāca no iekšējiem resursiem. Atklājās, ka citās fakultātēs ir nesekmīgie, kuriem valsts finansējums nepienāktos. Vai šī atklāsme būtu notikusi bez Madaras vēstules? Grūti pateikt. Studenti saprot, ka risinājums ir īslaicīgs (uz vienu semestri) un ka šī cīņa nav galā un nebeigsies. Būtībā pretinieks jau nav augstskolas vadība, kas dažnedažādi spiesta ierobežot izdevumus. Tagadējam naudas trūkumam izglītībā ir daudz sarežģītāki cēloņi. Taču augstskolas jaunieši ir ar zināšanām un pašapziņu, un lielā mērā viņi ir tie, kas radīs vērtības, kuras izvedīs no krīzes. Tikai viņiem jādod iespēja vēl mazliet pamācīties, nostiprināt spārnus dzīves lidojumam. Jelgavas studentu darbīgums, draudzīgums ne vienreiz vien celts godā Latvijas Studentu apvienībā. Sabiedriski darbojoties jaunie kļūst pamanāmāki. Svarīga taču ir ne tikai izvēlētā specialitāte, sasniegumi izglītībā un zinātnē, bet arī pilsoniskā apziņa.Pretimnācēji ir studentiPirms doties studēt par mērnieku, Madara trīs mēnešus savos Priekuļos strādāja par mērnieka palīgu. «Taciņu» uz Jelgavu gan bija ieminusi viņas māsa Dana, kas jau ir Ekonomikas fakultātes doktorante. Jūrmalnieks Agris diezgan ilgi nav varējis izdomāt, ko pēc vidusskolas studēt. Taču tad ar draugu un basketbola komandas biedru Raimondu, kuru saista fizika, matemātika un patīk daba, nolēmuši doties uz Jelgavu, kas nu viņiem kļuvusi mīļa kā studentu pilsēta, kur it bieži var satikt savējos. Gundega ir pati par seviPusaudža gados izvēloties mācības Rīgas Kultūru vidusskolā, Gundega Kleina pastiprināti interesējās par literatūru, arī rakstīja dzejoļus. Bet tad vecākajās klasēs pēkšņi radās atskārsme, ka vajadzētu apgūt tādu specialitāti, kurā būtu iespējams atklāt dabas likumsakarības. Tā viņa iestājās Veterinārmedicīnas fakultātē. Veterinārmedicīnā daudzviet jūt pamatīgu ģimenes tradīciju – šo profesiju izvēlas veterinārārstu meitas un dēli. No sešu bērnu ģimenes un dzimtas Gundega veterinārmedicīnā gan ir vienīgā. Dzīvei galvaspilsētā piektā stāva dzīvoklī ar lauksaimniecību nekāda tiešā sakara nebija. Tomēr arī tur Gundega pamanījās iemitināt kāmīšus, peles, zivtiņas, krabjus un spēja attīstīt pat zināmas diplomāta spējas, jo māsai Agnesei, kas šogad beidz Policijas akadēmiju, dzīvnieki diez ko nepatika.Patstāvīga un uzcītīgaStudējot Veterinārmedicīnas fakultātē, Gundegu vairāk interesēja lielie lauksaimniecības dzīvnieki, taču specializējusies viņa ir mikoloģijā jeb zinātnē par slimības izraisošajām sēnēm. Divdesmit četru gadu vecumā Gundega sekmīgi nokļuvusi līdz sestajam kursam un šogad ieguvusi studentu mecenāta Kristapa Morberga stipendiju. Pārtikas un vides higiēnas profesors Edgars Liepiņš teic: «Es Gundegā redzu lielu uzcītību un patstāvību, kas sevišķi izpaužas zinātniskajos projektos. Domāju, viņai būtu piemērota akadēmiskā karjera.»Grūtais kļūst interesantsVai mācīties ir grūti? Meitene atzīst, ka pirmajos divos kursos – jā. Dažnedažādas ķīmijas, galvā iekaļamie latīņu nosaukumi, bioloģija… Turklāt agrāk nodarbību ilgums bija garāks – mācības dažkārt ritēja no pulksten pusdeviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Tālāk studējot, sākas speciālie priekšmeti un kļuva daudz interesantāk. Savā pēdējā praksē Gundega dosies uz biotehnoloģijas un veterinārmedicīnas zinātnisko institūtu «Sigra», kura centrs ir Siguldā. Uz ārzemēm braukt viņa neplāno. «Es neciešu tagadējo kurnēšanu par politiķiem. Šķiet, man ir zināma līdzatbildība par to, kas noticis un notiek Latvijā,» teic Gundega. No studijām brīvajā laikā viņa dzied gospeļu korī un piektdienās palīdz Jelgavas baptistu draudzei izsniegt ēdienu trūkumcietējiem.
