(Turpinājums. Sākums 29. maija numurā.) Tuvinieki mani apsmaidīja par atvesto suvenīru – tūtas veida filca cepuri ar zvaniņu, kādu arī mūsdienās valkā Alpu gani.
(Turpinājums. Sākums 29. maija numurā.)
Tuvinieki mani apsmaidīja par atvesto suvenīru – tūtas veida filca cepuri ar zvaniņu, kādu arī mūsdienās valkā Alpu gani. Izskatās jocīgi, taču tāda mice ir ļoti praktiska: tā ir viegla, aukstumā silda, bet karstumā sniedz pavēni.
Niķīgais kalnu klimats
No vienas puses, mums nepaveicās: gandrīz visas Šveicē pavadītās dienas līņāja vai brīžiem pat kārtīgi lija. No otras puses, ja būtu bijis tikai skaists saulains laiks, nebūtu iepazinuši kalnu zemes patieso skarbumu.
Apencelas kantona mazajā Švelbrunnas ciematiņā ieradāmies biezā vakara krēslā, bet rīts pienāca ar jau iepriekš aprakstītajām dzidrajām baznīcas pulksteņu un govju zvaniņu skaņām. Diena solījās būt pelēcīga un vēsa. Gide Inita apgalvoja, ka turpat aiz baznīciņas torņa smailes atrodoties viena no kantona augstākajām kalnu virsotnēm – 1795 m augstā Hoher Kasten. Redzējām vienīgi augstus gan, taču zaļus, mežiem un ganībām klātus paugurus. Tikai krietni vēlāk, kad migla izklīda, uz īsu brīdi apjukām: tur, kur vēl pirms mirkļa nebija nekā, tikai blāvu debesu fons, pēkšņi kā miglas aizskaram paverot lielo dabas skatuvi, ieraudzījām varenā scenogrāfa darinātās «dekorācijas»: augstu virs tuvējiem pakalniem, virs baznīcas smailes slējās sniegotas klintis. Likās, kalni atrodas tepat, rokas stiepienā aiz ciematiņa. Patiesībā līdz Alpu milzenim vajadzēja vairākas stundas līkumot pa taisniem un līkloču ceļiem.
Arī visās pārējās dienās lielākoties tikai jutām, ka kalni atrodas kaut kur līdzās, ka tie vēro mūs un tur savā varā, taču saredzami tie kļuva tikai uz neilgu laiku. Tikai vēlāk, kad ceļojuma beigās pārcēlāmies Bodenes ezera otrā, Vācijas krastā, sapratām, ka kalni jāvērtē līdzīgi lielām gleznām – no attāluma. No Vācijas puses Hoher Kasten un arī it kā netālā Sāntis smailes izskatījās kā klasiskā gleznā: majestātiski kalni ar sniegotām cepurēm, kas ietinušas mākoņos vai izurbušās krietnu tiesu virs tiem. Lūk, arī izskaidrojums: uzturēdamies Švelbrunnā, atradāmies mākoņu zonā, tas ir, miglā un smīlājošā lietū. Bet, kad mākoņi izklīda, lielākoties perspektīvu aizsedza kāds neliels tuvīnais paugurs. Piekrītiet, ka šādos apstākļos ganīt govis un aitas nav nekāds joks, tādēļ praktiskie šveicieši novērtējuši filca galvas segu priekšrocības.
Ganāmpulks dodas kalnos četros no rīta
Švelbrunnā ieradāmies pievakarē, bet tās dienas agrā rīta stundā visā Apencelas kantonā bija risinājies gada izcilākais notikums: uz augstajām kalnu ganībām tika dzīti «izlases» govju ganāmpulki.
Jau agrāk pa ceļam un arī vēlāk vietējo mākslinieku darbu izstādē redzējām, ka govis Šveicē sastopamas visur: tās var garāmbraucēju pēkšņi uzlūkot no (mūsu izpratnē) mazpilsētiņas skvēra, tās rimti un nesteidzīgi plūc smaržīgo zāli tik stāvās nogāzēs, kur pat cilvēkam grūti nostāvēt vertikāli. Visbeidzot govis – no koka, māla un citiem materiāliem – redzamas gan restorānu zālēs, gan pilsētu laukumos un pat uz otrā stāva balkona. Bet mākslinieku gleznās un zīmējumos tradicionāla tēma ir zosu gājienā izkārtotā ganāmpulka došanās uz augstkalnu ganībām.
Četros no rīta visos lauku ciematos skanēja zvani un zvaniņi, spēlēja mūzika un tautas tērpos ģērbtos ganus pavadīja tautas tērpos greznojušās meitenes. No malu malām plūda govis, kas tika pievienotas kopējam ganāmpulkam. Tas beidzot izauga līdz apmēram 500 ragu pāriem. Mūzikai un simtiem zvaniņu skanot, kavalkāde nesteidzīgi devās kalnup. Tur tikai dažu cilvēku uzraudzībā ganāmpulks klejos no vienas nogāzes uz citu, lai mājās atgrieztos tikai vēlā rudenī. Citkārt savrupo fermeru govis nu devušās kopējā misijā, kuras svarīgākais uzdevums ir ēst aromātisko Alpu zāli, lai dotu unikālo pienu, kas ir vienīgā izejviela tradicionālajam un īpašajam Šveicē ražotajam sieram.
Apenceliešu pazīme – nobrāztas ausis…
Iepriekš jau minēju, ka kalnu ciematiņos mājas lielākoties būvētas pirms vairākiem gadsimtiem. Tās ir kolorītas un šķiet kā īsti rūķīšu namiņi ar daudziem logiem un (katrā ziņā!) slēģiem pie tiem. Katrai mājiņai ir vismaz trīs stāvi. Kaut kā pat neienāca prātā pievērst uzmanību šo celtņu gabarītiem, jo viesu mājā, kurā tikām uzņemti, viss bija kārtībā. Izrādījās, ka neko nemanījām tāpēc, ka daudzi savu māju iekšpusi pārbūvējuši, tikai fasādi atstājot tradicionālu. Iemesls gana nopietns, lai gan šķiet kuriozs. Izrādās, apencelieši tolaik, kad vairums māju būvēts, bijuši maza auguma, griestu augstums no grīdas tāpēc pārsvarā visur ievērots konstants – 1,70 metru. Mūsdienās tas kļuvis par problēmu: iepazinos ar kādu šveicieti, kurai apprecoties, vīrs pārnācis dzīvot uz viņas mājām. Puiša augums – metrs astoņdesmit… Pēc neskaitāmiem puniem viņš iemanījies staigāt ar plecam piešķiebtu galvu, taču joprojām nemitīgi riskēdams pret griestiem nobrāzt ausi. Tas esot patiesais iemesls, kādēļ daudzi apencelieši pārbūvē savu māju iekšpusi.
Taču no ārpuses namiņi izskatās uz mata tāpat kā pirms vairākiem gadu simtiem. Un, lai gan darināti no koka, tie šķiet no akmens vai ķieģeļiem būvēti. Šādu iespaidu rada īpašs ārsienu apšuvums, ko veido tūkstošiem cementa šīfera, koka vai metāla «zvīņu». Dažām mājām tās ir apmēram ķieģeļa lielumā, bet ļoti daudzām – patiešām līdzinās zivju zvīņām, jo izmēra ziņā nepārsniedz prāvu monētu. Redzējām tūkstošiem šādu māju, taču nevienā vietā nemanījām kādas «zvīņas» trūkumu vai nelīdzenu rindu. Šveiciešu perfektums bija tik uzskatāms, ka savā starpā jokojām: nu jā, acīmredzot ne katrs var atļauties savu privāto pulksteņu rūpnīcu, tāpēc iedzimtā smalkmehāniķa talantu izpauž šādā māju apdarē.
Tradicionālie darbības veidi
Šveiciešu pamatnodarbe kopš sendienām bijusi lopkopība. Par govīm nu it kā viss daudzmaz skaidrs, taču vēl Alpu ganībās tiek ganīti aitu un kazu pulki. Visi mājdzīvnieki ir apbrīnojami mierīgi. Piemēram, ļoti izplatīts ir šāds skats: mazpilsētiņas vai ciemata ieliņa ir tik šaura, stāva un līkumota, ka pa to tik tikko var izspraukties autobuss. Tā sāni nemitīgi tiecas nobrāzt kādu namiņu. Un tomēr šajā pārdomātajā šaurībā (kalnos katrs kvadrātmetrs apbūvei derīgas zemes ir ļoti dārgs) vēl atliek vieta starp mājiņas fasādi un ielas braucamo daļu, kur uzturēties dažām aitām, lamu pārim vai cūkām. Dzīvnieki vienkārši neliekas ne zinis par autotransportu un arī netraucē to. Neesot dzirdēts, ka lopu dēļ būtu noticis kāds transporta negadījums…
Šveicieši, kas izsenis bijuši drosmīgi karotāji (kā jau Vilhelma Tella pēcteči – brīvie strēlnieki!), ikdienā nodarbojušies ar ļoti praktiskām lietām. Piemēram, tālu plašajā pasaulē bija izslavēti audekli, izšuvumi un tamborējumi. Kamēr vīrieši nodarbojās ar lopiem un pārstrādāja sierā pienu, sievietes sēdēja pie aužamajām stellēm un rokdarbiem.
Apencelas muzejā iekārtotajās ekspozīcijās ne tikai redzama kalniešu tradicionālā sadzīve, bet daži amati tiek arī demonstrēti. Piemēram, muzeja apmeklētāju acu priekšā sirmūsains meistars lielā kapara grāpī maisa un karsē pienu, no kura turpat uz vietas gatavo sieru tieši tāpat, kā to darījuši viņa senči pirms pustūkstoš gadiem. Savukārt citā zālē kāda kundze rāda aušanas un izšūšanas prasmi. Šveicieši nebūtu šveicieši, ja viņi visu nemēģinātu racionalizēt un mehanizēt. Arī pieminētā kundze darbojas ap īpašu mašīnu (tai ir vairāk nekā 100 gadu), kas vienlaikus gan auž audeklu, gan izšuj to ar ornamentiem, kas ar sviru mehānisma palīdzību tiek kopēts no zīmējuma.
Vēl Šveicē vienmēr cieņā bijuši galdnieki. Viņu pirms vairākiem gadsimtiem darinātās mēbeles vēl joprojām kalpo daudzās ģimenēs. Skapji pārsvarā ir drukni un pazemi, izrotāti spilgtiem ziedu rakstiem. Bet visvairāk pārsteidz Šveices zemnieku praktiskā gulta. Būtībā tā ir liela lāde ar durtiņām sānos, virs tās ir pati guļvieta ar plakanu jumtu, ko balsta četri stabi. Starp tiem mēdz būt novilkti aizkari, bet tikpat ierasti esot, ja aizkaru vietā pierīkoti slēģi. Tad gulētejot laulāto pāris it kā ielien lielā kastē, ko aiz sevis aizver, noslēdzoties no apkārtējās pasaules…
Un, protams, šveicieši prot darināt lielisku vīnu. Ilgu laiku šis rūpals bija koncentrēts klosteru sienās. Bodenes ezera otrā krastā slavenajā Salemas klosterī iespējams nobaudīt un izvēlēties kādu vīnu no Bādenes markgrāfa vīna pagrabiem. Tagad klostera sienās iekārtota prestiža un dārga privātskola (viens no tās audzēkņiem, piemēram, bija Anglijas princis Filips), taču reiz mūki tur bija izvērtuši pamatīgu rūpniecību, klosteris pelnīja pasakainu naudu, turklāt lielu daļu ienākumu deva tieši vīna darītava un vēl kāda reibinoša dzēriena ražošana. Tagad apmeklētāji var noelsties, skatot seno, iespaidīgo kaparā kalto kandžas aparātu destilatoru, ar kuru dievbijīgie mūki tecināja grapu – vīnogu šņabi.
Pārsteidz šveiciešu praktiskums un pedantisms. Protams, kurš gan nav dzirdējis par pasaulē labākajiem – šveiciešu – pulksteņiem! Taču civilizācija ir šīs kalnu zemes iedzīvotājiem pateicību parādā arī, piemēram, par celofāna un rāvējslēdža izgudrošanu.
Kad nu ir sniegts ieskats šveiciešu akceptētajās vērtībās, starp kurām vislielākā nozīme ir ik lietas, ik sīkuma praktiskumam, ceru, ka vairs nebūs atlicis daudz tādu, kas pasmaidīs par manis izvēlēto suvenīru filca gana cepuri. Starp citu, tā var izrādīties noderīga arī mūsu nepastāvīgajā klimatā, ne jau velti līdzīgā hūtē pasaulē bija devies Sprīdītis…
