Pulkstenis tūdaļ, tūdaļ būs seši no rīta. Lūk, mazajā kalnu nogāzēm pielipušajā Šveices ciematiņā Švelbrunnā no smuidrā baznīcas torņa atskan zvana sitieni.
Pulkstenis tūdaļ, tūdaļ būs seši no rīta. Lūk, mazajā kalnu nogāzēm pielipušajā Šveices ciematiņā Švelbrunnā no smuidrā baznīcas torņa atskan zvana sitieni. Nozvanījis sešas reizes, torņa pulkstenis nerimstas: atšķirībā no citām diennakts stundām tas sāk uzstājīgu rīta jundu, aprimdams tikai tad, kad apkārtnes iedzīvotāji patiešām ir pamodušies.
Tikko baznīcas pulkstenis beidzis savu rīta darbu, aiz tuvējiem pauguriem kļūst dzirdama tā amata brāļu mazliet nosebotā rosība kaimiņu ciemos. Kad nu beidzot baznīcas rimušas, dzidrajā gaisā kaut kas tomēr vēl turpina skanēt – klusi, neuzbāzīgi, vienlaikus gan jautri, gan skumji. Pietuvojies pašai nogāzei, ieraugu skaņu avotu – Šveices simbolu, svētumu un arī krājkasītes iemiesojumu – kādas piecas sešas govis tādā krāsā, it kā brokastu kafijai būtu pieliets par daudz piena. Katrai ap kaklu idilliskais zvaniņš, kas, pievienodamies putnu balsīm, nepaguris spēlē mūžseno Alpu melodiju.
Tik daudz zemes – 35 hektāri
Apencelas kantons Šveicē ir pats «lauksaimnieciskākais»: 80 procentu iedzīvotāju nodarbināti šajā nozarē. Lai gan Kēta Gantenbeina ir diplomēta pavāre un pašlaik ir lielas viesu mājas uzraudzītāja, vēl pirms 15 gadiem viņa bijusi īsta «lauku meitene», bet visi viņas tuvinieki joprojām tā vai citādi saistīti ar lauksaimniecību. Kētas brālis ir viens no kantona lielākajiem fermeriem, kura īpašumā ir Šveices apstākļiem gandrīz neticami daudz zemes – 35 hektāri. Veiksmīgi saimniekodams, viņš iemantojis tik lielu autoritāti, ka ievēlēts Šveices zemnieku parlamentā, kas aizstāv lauksaimnieku intereses galvaspilsētā Bernē līdzīgi tam, kā to pie mums dara Zemnieku saeima un Zemnieku federācija.
Kētas brālis nodarbojas ar tradicionālo nozari – lopkopību. Kalnainajā Apencelas kantonā ir pārāk maz vietas, kur likt lietā arklu. Saimniecību lielums parasti nepārsniedz 20 līdz 25 hektārus. Daudzi zemnieki dzīvo tāpat kā viņu senči pirms daudziem gadsimtiem: gatavo mājās gaļas produktus, ko realizē mazajos vietējos veikaliņos vai pārdod tālākai pārstrādei lielajiem uzņēmumiem, darina sieru savām vajadzībām. Zemnieki, kas saņēmuši attiecīgas atļaujas, drīkst paši kaut lopus turpat mājās, tas parasti notiek divas, trīs reizes gadā. Ja kāds to nevēlas darīt pats, var izmantot kautuves pakalpojumus un gaļu vai nu saņemt atpakaļ, vai arī saskaņā ar laikus noslēgtiem līgumiem nosūtīt tieši pārstrādātājiem.
Apencelas kantonā vairumā māju, kas nereti ir divus un pat trīs simtus gadu vecas, joprojām ir saglabājušies seno laiku skursteņi, kuros apencelieši kūpina gaļu. Taču mūsdienās tas tiek darīts galvenokārt pašu vajadzībai, jo lielākos apjomos ar gaļas pārstrādi nodarboties neesot izdevīgi, pārāk dārgi.
Ar lopkopību apencelieši saprot galvenokārt piena lopkopību un aitkopību; cūkas gandrīz nemaz neaudzē, ar to visā kantonā nodarbojas tikai viena liela specializēta saimniecība Švelbrunnai tuvīnajā Harisovā, kur ir ap 20 000 šņukuru.
Kētas brālis nodarbojas ar piena ražošanu. Viņa saimniecībā ir 25 govis, 40 jaunlopu, aitas, pāris suņu un kaķu. Visus darbus ģimene veic pašu spēkiem: saimnieks ar sievu, diviem bērniem un vecākiem. Algotu darbinieku nav. Piepelnās, audzējot ziedus, ko Šveicē pieņemts realizēt «pašapkalpošanā» (ja tu ej vai brauc un pēkšņi ieraugi ceļa malā puķu dobes, bet līdzās mucu, tad zini: vari pats izvēlēties un nogriezt ziedus, atstājot, protams, samaksu uz mucas). Ievērojamu pienesumu ģimenes budžetā dodot olu pārdošana apkārtējiem iedzīvotājiem, jo saimniecībā ir arī 20 vistu. Savukārt slaukums tiek pārdots piena pārstrādes uzņēmumam.
Arī Kētas vīra brālim ir lauku saimniecība – 28 hektārus liela. Tur strādā tikai ģimene vien, kopjot 18 slaucamu govju, 30 jaunlopu un 20 aitu. Daļa gaļas tiek pārstrādāta (kūpināta) mājās, daļa pārdota tālākai pārstrādei.
Govju pļekas – pēc reglamenta
Apenceliešu zemnieku lielākā problēma esot zeme: lai attīstītu ražošanu, tās pietrūkst un nav kur ņemt. Īpaši aktuāli tas kļūst reizēs, kad pienāk laiks ģimenei sadalīties. Tādēļ Šveicē ļoti daudz kas ir stingri reglamentēts. Piemēram, kategoriski noteikts, cik daudz un kādu lopu drīkst būt uz attiecīgas platības. Lai neizjauktu līdzsvaru dabā. Noteikts arī, cik no katras govs drīkst gada laikā nodot pienu. Tiek limitēts pat tas, cik daudz mēslu ganībās drīkst atstāt katra govs. Lai neizjauktu Alpu pļavu augu valsts strukturālo līdzsvaru. Ja mēslu būs pārāk daudz, tiks negatīvi ietekmēta flora. Savukārt tas var radīt izmaiņas pienā, līdz var notikt pats šausmīgākais – ciest tradicionālā siera kvalitāte. Tādēļ lopkopjiem jābūt vērīgiem un cieši jāievēro noteikumi par lopu skaitu, jo pretējā gadījumā jāmaksā bargs sods.
Kopumā Šveices zemniekiem aktuāli tādi paši jautājumi un problēmas kā pie mums. Piemēram, viņi cenšas panākt, lai valstī netiktu ievesta daudz lētākā produkcija no Eiropas Savienības valstīm. Vietējie ražotāji ar to nespēj konkurēt. Zemnieki ar nožēlu konstatē, ka pārējie šveicieši beidzamajā laikā vairs pat pārāk neinteresējas, kāda ir gaļas vai piena izcelsme. Šajā apstāklī viņi saskata draudus savai darbībai.
Alpu dārgā zeme
Mēdz sacīt, ka Šveicē ir vairāk miljonāru nekā bezdarbnieku. Varētu tādēļ domāt, ka visi konfederācijas iedzīvotāji ir ļoti turīgi. Tomēr arī Šveicē ir ļoti bagāti un arī (gan šveiciešu izpratnē) maznodrošināti iedzīvotāji, lai gan pa vidu ir ļoti stipra vidusšķira. Valstī vidējā alga ir ap 3000 latu, minimālā alga – tikai 800 latu, un zemnieki drīzāk pieskaitāmi tai iedzīvotāju kategorijai, kura saņem minimālus ienākumus. Tādēļ daudzi esot spiesti meklēt papilddarbu. Sievietes piestrādā par istabenēm viesnīcās un līdzīgos darbos, un vispār Šveicē «saimniecība» ejot uz leju. Iemesli esot lielākoties globāli (karu iespaidā), tiek vainots arī tas, ka Šveices franks esot pārāk «stiprs», arī Eiropas Savienības politika apdraudot valsts ekonomiku. Visa tā iespaidā beidzamajā laikā Šveicē radušies vairāki lieli lauksaimnieciskie uzņēmumi, arī paši zemnieki arvien vairāk apvienojoties. Daudzajiem Švelbrunnas iedzīvotājiem kļuvis izdevīgāk strādāt lielajā Harisovas lopkopības produkcijas ražošanas un pārstrādes uzņēmumā nekā savās sīkajās saimniecībās. Tādos gadījumos pašiem piederošā zeme bez problēmām tiekot iznomāta.
Lauksaimniecības zeme maksā apmēram piecus Šveices frankus (SFr) par kvadrātmetru (viens SFr = aptuveni 0,42 lati). Tajā pašā laikā apbūves gabali Švelbrunnā maksā no 150 līdz 300 SFr kvadrātmetrā. Un tas neesot dārgi, jo, piemēram, netālajā Sentgallenas (St.Gallen) pilsētā izdevīgā vietā zemes vērtība esot pat pusotrs tūkstotis franku par kvadrātmetru. Švelbrunnā zeme tik lēta esot tādēļ, ka tur ir ļoti ierobežotas darba iespējas.
Tāpat kā Šveicē kopumā, arī Apencelas kantonā svarīgākā lauksaimniecības nozare ir piena lopkopība. Lielākoties slaukums tiek nogādāts sierotavās, kur piens pārtop klasiskajos sieros. Taču siera ražošanai pēc dažādiem kritērijiem tiek izraudzīts pats vērtīgākais piens, pārējo slaukumu pārstrādā citos produktos (piemēram, jogurtā). Tas gan neliedz gandrīz vai ikvienam zemniekam darīt sieru savām vajadzībām. Tiesa, to nedrīkst realizēt ārpus valsts robežām, bet dažkārt – tirdzniecības tīklā vispār. Lai gan bieži vien tiešām žēl: piemēram, tikai Švelbrunā un tikai pavasaros iespējams nogaršot īpaši smaržīgu un maigu sieru, kuram pievienotas vienīgi šajā gadalaikā kalnos atrodamās Alpu zālītes. Par Šveices sieriem gan piemērotāk būtu runāt Jāņu priekšvakarā.
