Vēl tikai pāris gadu Latvijas jaunieši, kas sasnieguši 19 gadu vecumu, obligātā kārtā tiks iesaukti militārajā dienestā. Pēc tam par to runās tikai vēsture, bet puiši stāstīs atmiņas saviem bērniem un mazbērniem.
Vēl tikai pāris gadu Latvijas jaunieši, kas sasnieguši 19 gadu vecumu, obligātā kārtā tiks iesaukti militārajā dienestā. Pēc tam par to runās tikai vēsture, bet puiši stāstīs atmiņas saviem bērniem un mazbērniem. Joprojām sabiedrība diskutē, vai mūsu mazajai valstij nepieciešama profesionālā armija. Tajā dienētu jaunieši, kurus patiesi interesē militārā joma. Tikai septiņi no pussimta Jelgavas un rajona jauniešiem šogad obligātajā militārajā dienestā pieteikušies brīvprātīgi, negaidot noteikto 19 gadu vecumu. Vai tās ir bailes, nevēlēšanās, stereotipi, kas dienestu salīdzina ar zemē nomestu gadu? Lielākā daļa puišu tomēr lepojas, ka bijuši to drosmīgo vidū, kas no dienesta nav izvairījušies un godam to izturējuši.
Ceļš līdz Alūksnei, kur Mobilo strēlnieku bataljonā (MSB) savus pirmos dienesta mēnešus pavada un individuālās kaujas iemaņas apgūst vairums tikko kā armijā iesaukto puišu, ir gana garš un pārdomu pilns. Gandrīz sešu stundu braucienā puiši apcer dzīvi, sapņo par nākotni.
Zemgales Valsts militārā dienesta nodaļu vadītāji no Jelgavas, Aizkraukles, Ogres, kā arī Rīgas rajona pirms nedēļas devās uz Alūksnes MSB, lai iepazītos ar jauno karavīru dzīves apstākļiem, tiktos ar puišiem un pārrunātu dažādus jautājumus. Uz Alūksni līdzi devās arī “Zemgales Ziņas”.
Jāēd ātri un organizēti
Esam ieradušies dienas vidū, kad bataljonā ir pusdienlaiks. Izbaudīt zaldātu virtuvi tiekam aicināti arī mēs. Tādēļ mūsu pirmie iespaidi saistās ar ēdnīcu un jaunkareivju ēdināšanu.
Pirmdienas pusdienas maltītē – skābu kāpostu zupa, makaroni ar mērci un kotlete, biešu salāti un kompots. Jāteic, ka porcijas pārsteidz. Arī karavīri par ēdināšanu nesūdzas, porcijas esot gana lielas, pat pēc vakariņām līdz rītam vēders pēc ēdiena nesauc. Daži gan sūkstās, ka pārtika esot pārlieku vienveidīga daudzo biezputru un makaronu dēļ. Puišiem, kas sirgst ar kuņģa slimībām, ēdiena dēļ veselības problēmu nav, bet dažkārt tās rodas tāpēc, ka jāēd, īpaši nevilcinoties.
Alūksnē ir trīs mācību rotas – katrā 118 jaunkareivju. Pusdienot puiši dodas organizēti pa rotām no pulksten 12 līdz 14 grafikā paredzētajā laikā. Lielā ēdamzāle ir tikko kā izremontēta, tajā ir patīkami atrasties. Gaisotne nepiespiesta. Arī kādreizējos armijas virtuves simbolus – alumīnija šķīvjus, bleķa krūzes un dakšiņas – nemanām, to vietā ir glīti galda piederumi. Pēc maltītes katram savi trauki jānovāc.
Gulēt – tikai naktīs!
Pēc pusdienām mūsu ceļš ved uz C rotas jaunkareivju pagaidu mājām. Puišiem ir brīvais laiks. Viņi drīkst atrasties kazarmās, taču nekādā gadījumā nedrīkst sēdēt gultā, nevar būt ne runas par atgulšanos, laiski izstiepjot kājas. Ieroču glabāšanas istabā pie sienas rindā slienas AK 4 triecienšautenes. Ar tām desmit nedēļu puiši, mācoties šaušanas tehniku, pagūst izšaut 160 patronu.
Divstāvu gultas glīti saklātas. Pirmajā mirklī šķiet, ka tās netiek izmantotas gulēšanai, bet tikai izrādīšanai viesiem. Mūsu pavadonis paskaidro, ka arī gultas klāšanas tehnika nav apgūstama vienā dienā. Katram karavīram pie gultas ir skapītis un ekipējuma soma. Pēc komandas pulksten sešos no rīta puiši ceļas, iziet rīta rosmē, dodas mazgāties, sapošas un ir gatavi ikdienas pirmajam cēlienam. Tajā ir astoņas teorētiskās mācības un fiziskās nodarbības, katra ilgst 45 minūtes.
Brīvajos brīžos un vakaros jaunkareivji var nodoties savām lietām – rakstīt vēstules, lasīt vai izmantot atpūtas stūrīti. Jāatzīst, tas gan ir diezgan trūcīgs un vienveidīgs – vairāk nekā 100 jauniešiem tikai viens tenisa galds, trenažieris, dažas hanteles un svara bumbas, pāris šaha galdiņu.
Kazarmu galā atrodas saimniecības telpa, kur jaunkareivjiem izsniedz ekipējumu, divus formastērpa komplektus, higiēnas piederumus, treniņtērpu. Atšķirībā no padomju armijas mūsu zēni formastērpu pēc dienesta uz mājām nedrīkst ņemt, tas jānodod. Rotas komandieris stāsta, ka parasti gada laikā formas ir stipri nolietotas. Katrs jaunkareivis, sākot dienestu, saņem jaunu apģērbu, vienīgi sporta apavi jāņem no mājām. Aplūkojam arī meža ekipējumu, ar kuru plecos karavīri dodas mācībās. Puiši atzīst, ka nav viegli soļot, plecos nesot 25 kilogramus. Ārpus kazarmām paredzētas trīs mācības, zem klajas debess pavadot četras diennaktis.
Sestdienas ir saimniecības dienas. Tad jauniesaucamie pārliecinās, vai dienesta forma ir kārtībā, vai kaut kas nav jāpiešuj vai jāatšuj. Viņi mazgā drēbes un dara citus sadzīviskus sīkumus. Sestdienās puiši dodas uz pirti, kas atrodas turpat bataljona teritorijā.
Līdz zvērestam – ne soli
Sestdien puiši nodeva zvērestu, kas liecina, ka puse no Alūksnē pavadāmā laika viņiem jau ir aiz muguras. Pēc pirmā posma apgūšanas Alūksnē puiši šķirsies un dosies katrs uz savu dienesta vietu Rīgā, Liepājā, Lielvārdē, Ādažos, Cēsīs, Siguldā, daļa paliks Alūksnes štāba rotā un dienēs izlūkvadā, sakaru, transporta vai apsardzes vadā. Lielākas iespējas izvēlēties turpmāko dienesta vietu ir puišiem, kas obligātajā dienestā devušies brīvprātīgi, taču visi kā viens atzīst, ka labprātāk gribētu turpināt iesākto tuvāk mājām. Parasti zvēresta nodošanas dienā pie puišiem atbrauc tuvinieki. Pēc svinīgā pasākuma beidzot kareivjiem ļauts doties arī ārpus bataljona teritorijas.
Trūkst māju smaržas
Bataljona komandieris atļāva “Zemgales Ziņām” desmit minūtes parunāties ar astoņiem Alūksnes MSB C rotas jelgavniekiem: Anatoliju Daukuli, Ingu Vidiņu, Edmundu Simanovu, Kasparu Andersonu, Vitāliju Daukuli, Normundu Slajevu, Viesturu Griķi un Denisu Formančuku.
Zēni neslēpa prieku, ka var parunāties ar kādu “savējo”. Kāds pat pačukstēja, ka sajutis Jelgavas smaržu, kas “uzsitusi” skumjas pēc mājām. Puiši atzina, ka vissmagāk bijis pierast pie fiziskajām nodarbībām. “Tā ir pamatīga slodze, ko pat rūdītam sportistam ir grūti izturēt, taču tagad jau esam iegājuši ritmā,” stāstīja Ingus, bet viņa armijas biedrs noraidoši māja ar galvu: “Man fiziskais nebija tik nepatīkams kā tās skaļās komandas. Ilgi nespēju pierast, ka “no augšas” visu laiku kāds skaļā balsī pavēl.” Vieglas neesot arī mācības mežā, jo šogad lijis. Ar smago ekipējumu plecos jaunkareivji pārmaiņus nesuši “ievainoto”, kas šoreiz patrāpījies ap 100 kilogramu smags. Arī 20 latu “mēneša alga” esot nožēlojami maza. Taču, runājot par ieguvumiem dienestā, puiši atzina, ka uzlabojuši savu fizisko sagatavotību un apguvuši šaušanas prasmi. “Mokošas ir sestdienas un svētdienas, kad uz pilsētu iet nedrīkst, gultā gulēt arī ne, lāgā nav ko darīt,” stāstīja jelgavnieki. No astoņiem puišiem tikai Edmunds un Vitālijs dienēt devušies brīvprātīgi: “Nolēmu, ka nav ko gaidīt, labāk ātrāk nodienēt. Vēlāk būs mīļotā meitene, ko būs grūti atstāt. Pēc armijas pabeigšu vidusskolu un, ļoti iespējams, atgriezīšos militārajā dienestā, kas laikam jau būs profesionāls,” sprieda Edmunds. Tiekoties ar dienesta pārvaldes vadītājiem, jaunkareivjus interesēja divas lietas: vai uz Jāņiem viņi tiks mājās un vai drīzumā nepalielinās algu?
Dienests brāķē veselības dēļ
Veselības stāvokļa dēļ šogad obligātais militārais dienests gājis secen 135 Jelgavas jauniešiem.
Arī Alūksnes mediķi atzīst, ka jauniesaucamo veselības stāvoklis ļoti bieži ir neapmierinošs. Grūtākais ir adaptācijas posms – pirmie mēneši. Daudziem pie fiziskas slodzes ļoti sāp kājas, ceļi, mugura. Šopavasar no 350 jauniesaucamajiem 52 procenti karavīriem ir neapmierinoša fiziskā sagatavotība. Ļoti neveseli ir jaunkareivju zobi – nelaboti un bieži vien sāpoši. Sīkākas medicīniskas kaites tiek ārstētas bataljona lazaretē, ja saslimšana ir nopietnāka, pacienti ārstējas pilsētas slimnīcā. Mediķi atzīst, ka visliekākās veselības problēmas jaunkareivjiem ir muguras sāpes un stājas traucējumi. Pēdējā iesaukumā teicama fiziskā sagatavotība atzīta tikai diviem procentiem jauniesaucamo, 29 procentiem tā bijusi laba, pārējiem – neapmierinoša. 47 procenti puišu dienēt atnākuši ar bojātiem zobiem, 39 procenti – ar stājas defektiem. Ādas sēnīšu slimības konstatētas 1,4 procentiem jaunkareivju.
Pēc pāris stundu viesošanās Alūksnes MSB aiz mums aizvērās vārti. Pāris gadu vēlāk obligātā dienesta puišus Alūksnē būs nomainījuši profesionāļi. Kas zina, kāda tad izvērtīsies kareivju dzīve. Varbūt nemaz nebūs slikta. Citāda gan.
