Iebraucējam Jelgavā, pa vecpilsētas ieliņām pastaigājoties, acīs kritīs veclaiku namiņš ar dīvainu koka statueti pagalmā.
Iebraucējam Jelgavā, pa vecpilsētas ieliņām pastaigājoties, acīs kritīs veclaiku namiņš ar dīvainu koka statueti pagalmā. Tur savas dzīves pēdējos gadus pavadījis latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns, tādēļ šajā ēkā jau ilgus gadus darbojas Ā.Alunāna memoriālais muzejs.
Par šāda muzeja izveidi varam būt pateicīgi viņa mazdēlam Ādolfam Švānbergam, kas gan savu slaveno vectēvu personīgi neesot pazinis (Ā.Alunāns mira pirms Ā.Švānberga dzimšanas), tomēr šo namu labi atcerējies kopš bērnības un gribējis šeit izveidot latviešu teātra leģendas cienīgu piemiņas vietu. Pateicoties Ā.Švānbergam, muzeja krātuvēs nonācis viņa sarūpētais unikālais Ā.Ālunāna ģimenes arhīvs, kas veido muzeja eksponātu pamatdaļu.
Iesākumā Ā.Alunāna memoriālā dzīvesvieta tika izveidota kā sabiedrisks muzejs, kam 1978. gadā tika piešķirts valsts muzeja statuss. Tas ļāva muzeja darbiniekiem veikt nopietnu pētniecisko darbu. Kopš šā laika šeit strādā arī muzeja pašreizējā direktore Maija Matīsa. Viņa savu darbavietu uzskata par otrajām mājām: citādi šo darbu darīt neesot iespējams. – Muzeja darbinieks – tā ir īpaša specialitāte, kuru Latvijā vēl joprojām nekur nemāca. Par īstu muzejnieku kļūst, kad nostrādāti vismaz pieci gadi. Jo vairāk strādā, jo vairāk saproti, cik daudz nezini. Muzejniekam jāveic ne tikai zinātniskais, bet arī tā sauktais izglītojošais darbs. Muzeja krājumā katra lieta tiek dokumentāli fiksēta, un atbildam par katru priekšmetu.
– Pirms manis neviens negribēja uz šejieni nākt. Izskatījās ļoti nepievilcīgi, sienas aplupušas, grīdas izļodzītas.., – atzīst M.Matīsa.
Lai arī pagājušogad muzeja saimnieki dabūja īstu auksto dušu (grīstē sagāja cauruļu sistēma), šķiet, ka tamlīdzīgas problēmas mazliet atkāpušās.
Kopš Ģ.Eliasa muzeja direktore ir G.Grase, naudas ziņā Ā.Alunāna muzeja darbinieki vairs nejūtas atstāti novārtā. Šobrīd muzeja rīcībā ir arī dators, televizors, videomagnetofons.
Lai arī pērn tika veikts iekštelpu remonts, trūkst līdzekļu ēkas ārpuses sakopšanai.
Varam tikai apbrīnot, ar kādu pietāti Ā.Švānbergs, kuru liktenis (padomju vara) nav saudzējis, vācis sava vectēva gara dokumentus un liecības. Muzejnieku rīcībā nonācis ne tikai amizantu sīkumu klāsts, bet arī laikmeta liecības ar tiešām ievērojamu kultūrvēsturisko nozīmi. Piemēram, Alunāna meitu krustāmzīmes, mātes piezīmju grāmatiņa, kurā pedantiski aprakstīti ģimenei nozīmīgākie notikumi. Tā ne tuvu nav sausa hronoloģija. Palasiet, piemēram, Ā.Alunāna mātes rakstīto par to, kā slimojis un miris latviešu teātra ciltstēva pirmdzimtais. Starp citu, šis materiāls liek apstrīdēt dažus oficiālā arhīva faktus.
– Memoriāla muzeja lielākais ieguvums ir tas, ka visi eksponāti ir oriģināls. Šajā ziņā mūs nesaprot, piemēram, ārzemnieki: kā ierauga kādu lietu, tūlīt to ķer un grābj, jo pieraduši muzejos aplūkot nevis autentiskus materiālus, bet gan pakaļdarinājumus jeb mulāžas. Es ļoti negribētu, ka mēs reiz nonāktu šādā situācijā, – sava darba specifiku vērtē Ā.Alunāna muzeja direktore.
– Par latviešu teātra ciltstēvu rakstīti akadēmiski pētījumi, apceres, memuāri. Kā Ā.Alunāna personību izprot cilvēks, kuram viņa gara liecības ir ikdiena?
– Varētu domāt, ka viņa dzīve bija, kā teiktu A.Brigadere «plidu, lidu, skriešus soļiem». Viņa dzīvi var izstāstīt anekdotēs, taču tās ir traģikomiskas. Domāju, ka grūtos brīžos režisoram palīdzēja fantastiskā humora izjūta. Viņa lugās daudz kas šodien skan panaivi, taču joprojām interesanti.
– Padarītie un darāmie darbi?
Viens no mūsu pamatdarbiem ir ikgadēja Ā.Alunāna dzimšanas dienas svinēšana. Jau divus gadus kopā ar Jelgavas Tautas teātri organizējam Ā.Alunāna lugu festivālus.
Turpmāk pamatā gribam strādāt ar skolniekiem. Ja uz muzeju nenāks bērna gados, nenāks arī pēc tam. Otra lieta – muzejam gribam piesaistīt aktieri. Vēlamies uzsākt sadarbību ar visiem Jelgavas un pagasta teātriem. Protams, būs arī lugu festivāls. Domāju, ka diviem cilvēkiem tas nav maz.
– 26. janvārī gaidāma muzeja akreditācija…
– Ne juridiski, ne praktiski akreditācija muzeja darbā neko nemaina. Es akreditāciju saprotu kā sevis sakārtošanu: sakārtojam dokumentāciju, parādām sevi kolēģiem, kas novērtē – esam vai neesam normāls muzejs. Kārtībai jābūt. Šobrīd bieži – arī presē – muzeji tiek kritizēti. Protams, nekas nav vieglāk kā kritizēt kultūras darbu.
