Šī vasara padevusies tveicīga. Kas karstumā spēj vislabāk mazināt slāpes? Protams – alus.
Šī vasara padevusies tveicīga. Kas karstumā spēj vislabāk mazināt slāpes? Protams – alus. Tomēr to nevajag pļumpēt tāpat vien, jo šis dzēriens mīl izglītotus cilvēku, turpretī tumsoņām tikai «dod pa galvu». Tādēļ aicinu kaut nedaudz izglītoties! Mans sarunas biedrs ir kolēģis no Latvijas Radio, populārākais alus pazinējs Imants Austriņš.
Imant, vasara būs pagājusi, slāpes veldzējot, bet vai tikai alus lietošanai piemērotā vasara būtu vienīgais iemesls, kādēļ pašlaik, tavuprāt, ir svarīgi runāt par šo dzērienu?
Ne tikai. Mūsu valstī sācies kārtējais likumu sakārtošanas posms. Visiem, kas saistīti ar alus ražošanu un lietošanu, šajā sakarā būtu vērts zināt, ka Eiropas Savienībā (ES) ieviesta prakse mazajām alus darītavām (kur saražo līdz 20 miljoniem litru gadā) piemērot būtiskas nodokļu atlaides. Atlaides dažādās valstīs mēdz atšķirties, taču ir tādas zemes, kur akcīzes nodoklis alum samazināts pat par 49 procentiem. Tas nozīmē, ka ES valstis alus ražotājiem piedāvā kaut ko vidējam un mazajam ražotājam tiešām vērtīgu. Diemžēl Latvijā to pagaidām neļauj trūcīgais budžets.
Divdesmit miljoni litru – tas taču ir lērums!
Tas tikai nozīmē, ka mūsu valstī vienīgi «Aldaris» pārsniedz šo apjomu, gadā saražodams ap 50 miljoniem, bet pārējās darītavas perspektīvā varētu piedzīvot nodokļu atlaides, kas neapšaubāmi pozitīvi ietekmētu vietējo, reģionālo, ekonomiku. Ne jau velti ES minētās atlaides tiek praktizētas – tādējādi tiek veicināta reģionu attīstība, risināta iedzīvotāju nodarbinātības problēma un citi būtiski faktori ārpus lieliem koncerniem. Turklāt nodokļu atlaide alum veicina šķirņu dažādošanu, jo pasaulē globalizācijas ietekmē ražošanai ir tendence koncentrēties. Piemēram, plaši pazīstamais koncerns «Carlsberg» «ir iekšā» arī Baltijā un Krievijā, līdz ar to tiek neizbēgami unificētas tehnoloģijas. Tādēļ būtiski ir atbalstīt mazās alus darītavas. Šajā nolūkā Luksemburgā, Austrijā, Vācijā un citur tām tiek piemērotas ievērojamas nodokļu atlaides.
Tas nozīmē, ka visā ES nav vienotu likumu attiecībā uz alus ražošanas veicināšanu?
Katrā valstī ir vajadzīgi savi spēles noteikumi alkohola politikā. Jo ilgāk tādu nav vai tie nedarbojas, jo sliktāk. Tad valsts, lai ekonomiskajā ziņā tiktu kaut cik uz priekšu, spiesta klibot, par kruķi izmantojot lēto stipro alkoholu. Latvijā, no vienas puses, alus klasiskā izpratnē nepieder pie alkoholiskajiem dzērieniem, bet tajā pašā laikā, īpaši beidzamajos divos trīs gados, tā tirdzniecība tiek aizvien vairāk sarežģīta. To pie mums dara vietējās pašvaldības, tas ir, iniciatīva nāk «no apakšas», kamēr valsts līmenī nav skaidras politikas šajā ziņā.
Kā īsti ir: vai esam pasaulē lielākie alusvēderi?
Nē, gada laikā vidēji katra iedzīvotāja izdzertā daudzuma ziņā mēs pat pārējo Baltijas valstu vidū stabili turamies trešajā vietā: esam tikuši līdz 58 litriem. Igaunija aizsteigusies priekšā, jo tur iebrauc daudz tūristu no Skandināvijas, savukārt Lietuvā alus dzeršana kā ikdienas tradīcija ir spēcīgāka. Alus patēriņš ir atkarīgs no tautas turības. Ja neesam turīgākie Eiropā, arī alu patērējam mazāk..
Vai alus ir tikai krodziņos vai mājās dzerams?
Beidzamajā laikā esmu novērojis, ka tā tas noteikti nav. Pat oficiālos pasākumos un banketos alus piekritēju kļūst arvien vairāk. Parasti ir tā, ka pēc oficiālas uzrunas, «svinīgā pasākuma» vai darījuma noslēgšanas tiek pacelta tradicionālā šampanieša glāze, taču saieta dalībnieki joprojām ir stīvi, neatraisīti. Šādos pasākumos stipru alkoholu lietot var būt riskanti, taču ļoti labi noder alus – tas atraisa valodas un prātu, tad pie alus kausa vai glāzes sanāksmes dalībnieki tikai tā pa īstam sāk apspriest politiku, biznesu, sportu vai sievietes…
To mēs labi redzējām arī Lietuvas Seimā…
Jā, atceries, kā tika svinēts referenduma iznākums? Deputātu, valdības vīru, politiķu gandarījums pilnīgāk izpaudās ne jau pēc pirmā oficiālā šampanieša tosta, bet tikai nedaudz vēlāk, iebaudot alu.
Ko tu teiktu par Latvijā pieejamajām alus šķirnēm?
Šķirņu dažādība pie mums, manuprāt, ir pietiekama. Patlaban to ir vairāk nekā 50. Turklāt atšķirībā no dienvidu valstīm pie mums izplatītākas ir stiprākas, virs četriem tilpumprocentiem, alus šķirnes. Katrā alus darītavā ražo vidēji divas trīs šķirnes, lielākajās – līdz sešām astoņām, tomēr ne visas šķirnes tiek ražotas vienlaikus un vienlīdz intensīvi. Droši var sacīt, ka populārākas pie mums ir gaišā alus šķirnes, tumšo pieprasa mazāk.
Bet vai vietējais alus tiek darīts no vietējām izejvielām?
Diemžēl Latvija ir atkāpusies no tradīcijas brūvēt savu alu tikai no pašu, Latvijas, miežiem. To vairs piekopj tikai Tērvetes, Bauskas, Piebalgas un Brenguļu darītavas. Tikko kāda darītava kļūst par lielāka koncerna satāvdaļu, tā arī izejvielas sāk iepirkt ārzemēs. Tādēļ Zemgale var būt lepna, ka tur var redzēt augam tieši tos miežus, kas pārtop vietējā, turklāt iecienītā, alū. Un arī Eiropas mērogā tas ir vērtīgi, jo nevienā ES valstī īsti nevar zināt, vai alus darināts no Dānijā, Argentīnā vai vēl kaut kur citur audzētiem miežiem. Turklāt sacītais ir pagodinājims vietējiem zemniekiem: alus miežu audzēšana ir īpašs stiķis, jāprot izaudzēt mieži ar piemērotu olbaltuma saturu, ar vajadzīgo dīgtspēju.
Kā alus būtu jādzer?
Karsts laiks alus patēriņu palielina pat par 100 procentiem, ražotāji strādā ar maksimālu jaudu. Taču alus nav tas, kas būtu ātri jāizdzer un – sveiki! Tāpēc svarīgi iekārtot krodziņus, alus dārzus, kur dzērienu varētu izbaudīt ar ērtībām, noteikti – atdzesētu. Lai varētu nesteigties, pāris kausiņu garumā patērzēt ar draugiem. Piemēram, Čehijā krodziņu apmeklēšana ir vesels rituāls, kā neatņemama piedeva vakara avīzei.
Vai alus ir tikai vīriešu dzēriens? Redzams, ka aizvien vairāk sieviešu arī tīko to iemalkot.
Alus ražotāji saprot, ka ir kaut kāda robeža, ciktāl viņi drīkst reklamēt alu vīriešiem vien, un tā ir tilpuma robeža! Aldari uzskata, ka sievietes ir alus baudīšanas skaistā «rezerve», Anglijā pat notika vesela kampaņa, lai gaisinātu mītus par to, ka alus padara resnu.
Tajā pašā laikā sievietēm ir svarīgi, lai būtu viņām piemērotas glāzes, vide un alus garša. Starp citu, sievietes labprātāk dzer saldenākās tumšā alus šķirnes, porteri. Tādējādi sieviete ar alus glāzi rokā nebūt nav etiķetes pārkāpums. Protams, diemžēl netrūkst arī greizu piemēru, kad dāmītes džinsos dzer no divlitrīgās «Vanaga» alus pudeles. To redzot, atceros padomju laikus un večus, kas no trīslitru burkām sevī pārpumpēja alu, stāvot turpat pie dzeltenajām mucām.
Tu jau pieminēji Tērvetes alu, kas ir ļoti iecienīts.
Jā, zemgaliešu «Tērvetes» un «Bauskas» alus kopumā «nosedz» sešus septiņus procentus Latvijas tirgus, tās ir pietiekami daudz. Un ir saprotams, ka tieši šīs šķirnes visvairāk iecienītas Zemgalē. Alus vispār ir lokālpatriotisks dzēriens! Un arī ārzemnieki vēlas nogaršot vietējās šķirnes. Piemēram, katrs dānis zina, kā garšo «Heinekena» alus, tādēļ patīkami, ja Nīderlandes vēstnieks, Tērvetē nobaudījis vietējo alu, atzīst, ka tas ir «kaut kas īpašs»! Starp citu, katru gadu alus svētkos Cēsīs tiek noteikta labākā alus šķirne. Tērvetes alus gandrīz vienmēr bijis pirmajā trijniekā, arī šogad gaišā alus grupā «Tērvetes» alus ieguva otro, bet «Senču» – trešo vietu.
Un nu pastāsti mazliet par sevi, kā pievērsies alus «aprakstīšanai»?
Astoņdesmito gadu beigās kļuva iespējams izrauties komandējumos uz ārzemēm. Man bija periods, kad katrā valstī iegādājos vienu kaklasaiti un nobaudīju vietējo alu. Pēc tam, jo vairāk par alu uzzināju, jo atklāju, ka par to var uzzināt vēl vairāk. Strādādams avīzes «Labrīt» redakcijā, sāku publicēt alus ziņas, vēlāk šo dzērienu popularizēju aizvien plašāk. Līdz bija tik daudz materiāla, ka uzrakstīju, kā pats to dēvēju, «alus teoriju cietos vākos» – grāmatu «Alus».
Ja gribētu sarunāt ar tevi tikšanos Jelgavā, kuru vietu tu izvēklētos?
Vienmēr vajag apvienot vairākas lietas! Bērni mani inficēja ar boulinga spēli, tādēļ priecājos, ka pie Jelgavas hokeja halles ir boulinga zāle, kur ir klasiska iespēja uzspēlēt un arī iedzert «Tērvetes» alu. Tad tiksimies tur?
Paldies. Un visbeidzot: alus kausam jābūt ar putu cepuri. Kādu «cepurīti» tu gribētu šā raksta nobeigumā?
Labs alus lietotājs ir izglītots. Jāzina, ko dzer, cik grādu. Un vislabāk, ja zina, no kādām izejvielām alus gatavots. Par alu kaut ko uzzināt nekad nav par daudz. Un mans tosts – par brangu miežu ražu Zemgalē!
***
Vizītkartes vietā
Imanta Austriņa pieredze informācijas projektiem, kas saistīti ar alus ražošanas un lietošanas tradīciju izpēti pasaulē:
no 1995. līdz 1997. gadam laikraksta «Vakara Ziņas» tematiskās lappuses «Alus brālība» veidotājs;
no 1996. līdz 1998. gadam Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījuma «Alus tūre» producents un vadītājs;
2001. gadā izdevniecības «Jāņa sēta» izdotās un Latvijas Alus darītāju savienības finansiāli atbalstītās grāmatas «Alus» teksta autors;
no 1997. līdz 2003. gadam darbojies vairākos Latvijas Radio alus popularizācijas raidījumos gan pirmajā, gan otrajā programmā.
