Laikam jau nebūtu jāatgādina aksioma, ka cilvēks savā būtībā, tikai ar nelieliem izņēmumiem, ir sabiedriska būtne.
Laikam jau nebūtu jāatgādina aksioma, ka cilvēks savā būtībā, tikai ar nelieliem izņēmumiem, ir sabiedriska būtne. Viņam laiku pa laikam gribas kafiju vai alus kausu tukšot nevis mājās, bet, spīdot saulei un pūšot siltam vējiņam, zem kāda sauljuma, ko pilsētā var sameklēt, skrienot tam garām darīšanās. Apkārt dzirdama ikdienas drūzma, bet tu kopā ar kādu draugu vai arī viens pats sēdi un nosit laiku pļāpās vai vienkārši vērojot apkārt notiekošo. Teju vai idille. Jāsāk tik lūkoties, kur tad mēs, Jelgavā dzīvojošie, varētu apmierināt savas sabiedriskās būtnes prasības. Bija jau pierasts, ka, tuvojoties vasarai, līdzīgi kā netālajā galvaspilsētā, arī jelgavnieki varēja uz brīdi piesēst tā saucamajā vasaras kafejnīcā jeb, kā to viens otrs lepni nosaucis, alus dārzā. Cik nu tam visam ir saistība tikai ar alu, lai spriež katrs pats. Fakts tikai tāds, ka šīs vietas vienmēr bijušas apmeklētāju iecienītas.
Par jelgavnieku labsajūtu šajā sakarā pirms pāris nedēļām lēma arī Jelgavas Dome. Deputāti sēdē apstiprināja vairākas vietas, kur uzņēmīgi ļaudis, protams, saņemot visas nepieciešamās atļaujas, varētu visiem par prieku uzsliet kādu vasaras kafejnīcu. Laiks iet, vasaras pilnzieds deguna priekšā, bet no pasēdēšanas vietām ne miņas. Vai tad trūktu gribētāju? Nav taču noliedzams, ka šādi “iestādījumi” parasti uz alus pārdošanas rēķina ir arī gana ienesīgi. Tomēr, kā izrādās, iemesls pagaidu vasarīgo “iestādījumu” iekārtošanai ir daudz prozaiskāks. Aprīlī pirms Latvijas iestāšanās ES Saeima, izdarot grozījumus Alkohola aprites likumā, beidzot nospriedusi, pirmkārt, ka alus nav viss kaut kāda sula, bet gan riktīgs alkoholiskais dzēriens. Otrkārt, kā skaidro Valsts ieņēmumu dienests, vasaras kafejnīcās jeb tā dēvētajos alus dārzos, kas nav piesaistīti pie telpās izvietotas kafejnīcas, līdz ar jaunā Alkohola aprites likuma spēkā stāšanos nedrīkstēs tirgot alkoholiskos dzērienus, tajā skaitā arī alu. Aizliegums neattiecoties uz tām kafejnīcām un restorāniem, kuros alkoholiskos dzērienus un alu kafejnīcas apmeklētājs var iegādāties telpās un pēc tam apsēsties pie galdiņa, kas izvietots zem nojumes ārpus kafejnīcas. Ja aizliegums netiek ievērots, saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu vainīgo tirgotāju var sodīt ar naudas sodu līdz pat 250 latiem. Lūk, tā.
Vispirms par izmaiņām vislielāko satraukumu izrādīja Rīgas uzņēmēji, kas šādas vasaras kafejnīcas ik gadu bija paspējuši iekārtot līdz 1. maijam. Viņiem tā arī līdz galam neviens nav pateicis, vai tās tagad ir likumīgas vai jāklapē ciet, jo, tirgojot vienīgi sulas, kafiju un smalkmaizītes, tāds pasākums nav rentabls. Aptaujājot pāris uzņēmēju, kas vasaras kafejnīcas vēlējās iekārtot atbilstoši Domes lēmumam, visi kā viens “Ziņām” atzinās: kamēr nebūs skaidrības likumdošanā, vai tajās var pārdot arī alu, nekas netiks iekārtots. Protams, var jau priecāties, ka tādējādi tiek ierobežots alus (kas, izrādās, nav nekāda sula) patēriņš. Tikai šoreiz acīmredzams ir fakts, ka “simts gudro” padome līdz ar ūdeni no bļodas izlējusi arī pašu bērnu. Līdz tādam absurdam, ka speciāli iekārtotās vasaras kafejnīcās nedrīkst tirgot alu, vēl nebija aizdomājusies neviena valsts Eiropā, uz kurieni mūs tik neatlaidīgi aicināja. Tādi un līdzīgi likumdošanas “cunduri” gan nav nekāds pārsteigums mūsu Saeimas deputātu darbā. Tā gadās ar tiem pārcentīgajiem, kas vēlas sevi izrādīt “ticīgāku par pašu Romas pāvestu”.
