Pagājuši vairāk nekā septiņi gadi kopš dienas, kad par tautas fizisko un garīgo veselību tik norūpējušies un no slīgšanas zaļā pūķa skavās tautu pasargāt apņēmīgie tautas kalpi aizliedza alkohola tirdzniecību naktīs, ierobežojumu attiecinot uz veikaliem, vienlaikus neatņemot šo rūpalu kafejnīcām, klubiem un citām izklaides vietām.Tā kā bads (vai kā cita svarīga trūkums) mēdz cilvēku izmācīt pēc pilnas programmas, vispārējā ekonomiskā pagrimuma laikā Latvijas alus brūvētāji un tirgotāji vērsušies Finanšu un Ekonomikas ministrijās ar priekšlikumu steidzamības kārtā atcelt miestiņa tirdzniecības ierobežojumus naktīs. Putojošā dzēriena tirgus līdera pārstāvji norādījuši, ka, ņemot vērā akcīzes nodokļa kāpuma dēļ prognozējamo pārdošanas apjomu kritumu, tikai šādi varētu izvairīties no straujas nozares lejupslīdes, kā arī panākt nodokļu iekasēšanu plānotajā apjomā, ar ko, kā zināms, valstij ir lielas problēmas. Kas zina, nebūs ilgi jāgaida līdz brīdim, kad ar līdzīgiem priekšlikumiem klajā nāks arī niknāku dziru ražotāji.Tie, kuri būtu gatavi masveidā saukt urravas letiņu nacionālajam padzērienam, iespējams, draud izprovocēt linča tiesu no «skaidru kā bāriņa asara» alkohola pretinieku puses, taču visai neskaidrs joprojām ir kāds būtisks jautājums. Proti, kāda suņa pēc uzreiz nerunāt arī par cita veida grādīgajiem dzeramajiem? Ļaužu apziņā savulaik tik dziļi iepotētais un kultivētais princips «alus ari ira sula», kad tautai tika mēģināts ieborēt, ka uz alu nav attiecināmi tādi nodokļu piemērošanas principi kā stiprajam alkoholam, diemžēl neiztur kritiku. Ja ierobežojumi sākotnēji bija vērsti uz dzeršanas mazināšanu, tad jau pirms gada neapbruņotu aci bija redzams, ka šis mērķis nav sasniegts un ierobežojumi labākajā gadījumā kalpo kā profilaktisks mājiens. Bieži – arī kā pamudinājums pirms ballītes parūpēties par dzeramo iegādi vairumā, kā arī nopietns faktors «točku» uzplaukumam, radot papildu slodzi tiesībsargājošajām struktūrām.Tā diemžēl ir skaudrā dzīves realitāte, ka alkohola lietošanas paradumi nav tik daudz atkarīgi no cenas un pieejamības kā no vispārējā sabiedrības kultūras līmeņa. Cilvēku galvām ir pilnīgi vienalga, vai dullums rodas no pieciem vai 55 grādiem, un, ja kādam noteiktā stadijā ir vēlēšanās slapināt svešās trepēs, nebūs svarīgi, vai pirms tam dzerts šķaidīts spirts vai iztukšotas dažas pudeles alus. Vai tiešām aizvien ir pamats cerēt, ka tirdzniecības laika ierobežošanas un salīdzinoši neliela cenas paaugstinājuma ietekmē zināma sabiedrības daļa mazāk dzers? Sapņojiet vien! Tieksme pēc grādiem ir kā ūdens, kas vienmēr atradīs iespēju izlauzties, – ja pusstops nebūs nopērkams veikalā, gan jau kāds spirtveidīgs surogāts atradīsies «točkā». Ja to būs aizvēris kāds centīgs vietējais kārtībnieks, tuvējā kaimiņu sādžā kāda kaktu tirgotava noteikti atradīsies. Bet pret atkarību jācīnās citiem līdzekļiem, kaut vai vēdergalā iešujot ampulu, bet ne jau ar cenām vai pulksteņa laikiem.Vai tā vietā, lai pieņemtu saprātīgu lēmumu, valsts gaišākie prāti joprojām ir gatavi trīt smadzeņu šūniņas, prātuļojot, kuriem grādiem dot priekšroku, lai gan riebtspēja visos gadījumos ir līdzīga?
