Grūti atrast Beļģiju ļoti raksturojošas iezīmes. Savā ziņā šī valsts ir kā ne īsti izdevusies Nīderlande, ne Francija, balansējot kaut kur pa vidu starp flāmisko un francūzisko. Tās galvaspilsēta Brisele vēl jo spilgtāk pauž savu kosmopolītisko raksturu, ļaujot par mājvietu to izvēlēties gan virknei Eiropas Savienības institūciju, gan visdažādāko kultūru un nacionalitāšu iedzīvotājiem.
Trīs čurātāji
Tomēr Brisele, nenoliedzami, ir īpaša – tai nevajag ar zālītes palīdzību apreibināt savus viesus kā kaimiņvalsts galvaspilsētai Amsterdamai, nedz pludot vīna upēs kā otrai Beļģijas robežvalstij Francijai. Toties te par sava veida kulta iezīmi pārvērtusies čurāšana. Kā nu ne – noteikti populārāko Briseles apskates objektu klāstā ierindojams ne vien pasaulē plaši zināmais čurājošais puisītis (Manneken Pis), bet arī viņa draudzene – čurājošā meitenīte (Janneken Pis), un, lai parādītu, ka šajā pilsētā sabiedrība atvērta visam, – tiem abiem pievienojies arī čurājošais suns (Zinneke Pis).
Čurājošā puisēna skulptūru izveidojis Žeroms Dikesnuā. Pirmo reizi skulptūra šajā vietā novietota 1619. gadā, zobgalīgi attēlojot apvidus nepieciešamību pēc svaiga dzeramā ūdens. Skulptūra ātri kļuva populāra, un 1770. gadā tai tika izveidota akmens niša. Bijuši vairāki mēģinājumi nozagt skulptūru – to mēģināja franču armija, bet vēlāk angļu armija, līdz tas izdevies katordzniekam Antuānam Likā 1817. gadā, kurš neilgi pēc skulptūras iegūšanas to sasita. Taču jau pēc gada tika izgatavota skulptūras kopija un novietota atpakaļ tās goda vietā.
Kas zina, varbūt visa tā čurāšana ir gluži loģiska valstī, kurā esot pat vairāk nekā 500 alus šķirņu. Alus cienītājiem Beļģijā vai katra tirgotava ir leiputrija. Pat galvaspilsētas centrā ievietotā pārtikas lielveikalā, kas noteikti nav tas lielākais, lepni iekārtoti trīs pamatīgi plaukti ar alu. Visas iespējas to nepārzinātājam apjukt piedāvājumā. Izcili, ja braucienā uz Beļģiju ir kāds paziņa, kurš var ieteikt interesantākos un garšīgākos eksemplārus, ko nobaudīt, jo visiem vienkārši var neatlikt nedz laika, nedz spēka.
Nav tā, ka vienīgā bauda beļģiem ir iedzert kādu no daudzajām alus šķirnēm. Tikpat slavenas noteikti ir arī beļģu vafeles. To smarža Briseles ielās jūtama vai uz soļa. Ik pēc pāris veikaliem, birojiem vai kafejnīcām noteikti būs izvietota vafeļu tirgotava, kurā turpat uz vietas tiek cepti gardie našķi, kas, papildināti ar putukrējumu, kausētu šokolādi un augļiem, bez liekas kautrēšanās tiek tiesāti turpat uz ielas. Ak, jā – pamīšus ar vafeļu tirgotavām atrodas vēl kādas, ko nedrīkst aizmirst. Tur tiek cepti tikpat slavenie beļģu frī kartupeļi, kurus arī uz ielas, ņemot ar pirkstiem no varenās tūtas, cienīgi notiesā gan dāmas greznos kostīmiņos, gan kungi uzvalkos, gan padsmitgadnieki ar mugursomām plecos. Protams, nemaz nerunājot par tūristiem, kam jāpagūst nogaršot visa šī trijotne – alus, vafeles un kartupeļi –, vakara baudām atstājot vēl vienu Briseles īpašo cienastu – mīdijas.
Grezni un pamatīgi
Brisele (franču – Bruxelles, flāmu – Brussel) gadsimtiem ilgi bijusi bagātās Brābantes galvaspilsēta un pēc Beļģijas valsts izveidošanas kļuva par jaunās karalistes metropoli un karaļa rezidenci.
“Bruocsella” jeb “apmetne purvos” pirmo reizi vēsturiskajās liecībās minēta 966. gadā, lai gan cilvēki šajā vietā dzīvojuši jau agrajā akmens laikmetā, tāpat arī romiešu un franku laikos. Izdevīgais novietojums pie nozīmīgā tirdzniecības ceļa no Briges uz Ķelni veicināja apmetnes kā preču pārkraušanas vietas ātro izaugsmi. 1401. gadā Lielajā laukumā (Grand Place) uzcēla pirmo rātsnamu. Taču tikai 1531. gadā, kad Kārlis V padarīja Briseli par spāņu “zemo zemju” galvaspilsētu un kad Vilebrukas kanāla izbūve pavēra ceļu uz Antverpenes ostu, te sāka apmesties mākslinieki un zinātnieki, te izcēlās arī pirmie nemieri pret spāņu virskundzību. 1695. gadā Francijas karaļa Luija XIV armija tā apšaudīja lejaspilsētu, ka gandrīz visu pārvērta pelnos. Lai gan Brisele palika galvaspilsēta kā spāņu, tā austriešu un franču valdīšanas laikā, tomēr tās saimnieciskais uzplaukums sākās tikai pēc 1830.–1831. gada revolūcijas. Jaunajai neatkarīgajai karalistei tika ierīkotas ēkas reprezentācijai un restaurēts Lielais laukums. 1958. gada pasaules izstāde (turpmāk EXPO) pilsētai pievērsa nedalītu uzmanību. Pēc gada te iemitinājās EEK (tagad – ES) un EURATOM, vēlāk – arī NATO.
Lielais laukums Briselē tiek uzskatīts par vienu no pasaulē skaistākajiem. Mēs tajā pabijām gan dienas gaismā, gan vakara tumsā, kad ēkas laukumā ir krāšņi izgaismotas. Laukums ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Jau 13. gadsimtā šeit atradusies vadmalas audumu halle, bijuši uzslieti tirgus stendi, te ne vien svinēti svētki un rīkoti turnīri, bet arī izpildīti tiesas spriedumi.
1695. gadā laukumu izpostīja franču artilērija, bet cunftu un ģilžu nami pēc tam tika atjaunoti vēl jo greznāki. Celtniecība pēc detalizēta plāna apkārt šim laukumam ilgusi piecus gadus.
Pavasarīgi zaļi
Aprīļa sākumā Brisele tūristus sagaida, jau tērpusies pirmajā pavasara zaļumā. Parkos un apstādījumos zied pavasara puķes, zaļas lapas parādās agrāk plaukstošiem kokiem, bet magnolijas jau steidz noziedēt. Pulksten astoņos no rīta tiek atvērti vārti Briseles botāniskajā dārzā, kas atrodas faktiski centrā. Varbūt tajā neatradīsiet izcilus retumus, tomēr tas piedāvā burvīgu vietu pastaigām. Ierodoties botāniskajā dārzā agrā rītā tūlīt pēc vārtu atvēršanas, redzams, ka tā taciņas ir iecienīta pastaigu vieta arī daļai vietējo iedzīvotāju, bet citiem – īsākais ceļš, dodoties ikdienas gaitās.
Kā viens no iecienītākajiem galamērķiem Beļģijas galvaspilsētā noteikti minams 1958. gadā Briseles austrumu daļā izveidotais atomlaikmeta simbols “Atomium”, kas ir 165 miljardus reižu palielināta dzelzs molekula. Kopš renovācijas 2005.–2006. gadā tā deviņās lodēs atrodas gan izklaides bērniem, gan panorāmas restorāns, mākslas izstādes un dokumentāli materiāli par šī simbola celtniecības vēsturi.
“Atomium” labi redzams no Svētās Sirds bazilikas skatu laukuma Koekelbergā. Šī bazilika ierindojas piektajā vietā starp pasaules lielākajām baznīcām. Tās pamatakmeni ielika karalis Leopolds II 1905. gadā, atzīmējot Beļģijas neatkarības 75. gadadienu. Bazilikas būvniecībai patraucēja abi pasaules kari, līdz ar to pabeigta tā 1969. gadā. Baznīca izvietota Koekelbergas kalnā Elizabetes parkā ārpus Briseles centra (ērti sasniedzamā vien dažu pieturu attālumā, braucot ar metro). Majestātiskā baznīca redzama jau pa gabalu, to ieskauj parks ar varenībā piemērotām milzu platānu alejām.
