Tālajā Indijā valdošo reliģisko uzskatu dēļ govis līdz ar mērkaķiem ir ieceltas svēto kārtā. Tādā pašā svēto godā tālajos sociālisma gados bija iecelti tā dēvētie nomenklatūras darbinieki.
Tālajā Indijā valdošo reliģisko uzskatu dēļ govis līdz ar mērkaķiem ir ieceltas svēto kārtā. Tādā pašā svēto godā tālajos sociālisma gados bija iecelti tā dēvētie nomenklatūras darbinieki. Turklāt tālaika nerakstīts likums noteica, ka savējo kritizēt varēja tikai tādi paši savējie. Tiktāl par svešām zemēm un tāliem pašmāju laikiem.
1998. gadā pieņemot jauno Krimināllikumu, Saeimas simts gudrajiem nemaz nelikās aplami nodaļā par noziedzīgiem nodarījumiem pret pārvaldības kārtību iebalsot ko tādu, kas neatbilst Satversmei. Proti, amatpersonu gods tagad bija liekams daudz augstāk par, piemēram, skolotāja godu. Un atbilstoši Krimināllikumam apvainotāju varēja sodīt ar “sēdēšanu” vai iespaidīgu sodanaudu. Pēc tam paši deputāti un amatpersonas bija izbrīnīti, ka sabiedrība šo likuma normu uztvēra kā, maigi sakot, dīvainu. Tā principā nepakļāvās nekādiem loģikas apsvērumiem. Tie paši deputāti, kas tagad sevi iecēla svēto govju kārtā, savulaik bija kvēli kritizējuši padomju nomenklatūras darbinieku atrašanos ārpus kritikas.
Nesen kā neatbilstošu Latvijas konstitūcijai Satversmes tiesa šo likuma pantu atcēla. Pēc tam gan tomēr bija mēģinājums sameklēt mūsu valsts “neaizskaramos”, kuru kritika nebūtu pieļaujama. Paldies Dievam, deputāti laikus apķērās, ka šāds saraksts pašus “izredzētos” nostādītu ne visai ērtā situācijā. Turklāt nebija arī vienprātības, kuras personas gods būtu svarīgāks. Prezidentes? Parlamenta vadītājas? Vai varbūt premjera gods un cieņa? Galu galā secināja, ka jebkura Latvijas iedzīvotāja godu un cieņu aizstāv viena un tā paša Krimināllikuma pantā noteiktā atbildība par noziedzīgiem nodarījumiem pret personas brīvību, godu un cieņu. Tiesa gan, atšķirībā no amatpersonām soda mērs nav tik iespaidīgs.
Kāpēc visa šī jezga izcēlās? Tāpēc, ka tagad Saeimas izslēgtā likuma norma līdz šim deva iespēju sodīt žurnālistu par kādai amatpersonai nepatīkamiem rakstiem. Tā teikt, ja reiz esi ticis amatpersonas “činā”, tā automātiski kļūsti kritikai neaizsniedzams. Katrs nesodīti var kritizēt sētnieci, kas nekaisa ziemā ietves, bet lai nemēģina ķerties klāt “priekšniekam”! Kaut gan dažam nemaz nav goda, ko varētu aizskart. Vai gods ir deputātam, kas, noķerts braucam dzērumā, mēģina izbēgt no soda un slēpjas aiz kārtības ruļļa? Vai var aizskart godu un cieņu deputātam vai amatpersonai, kas, izmantojot savu dienesta stāvokli, ir guvusi sev materiālus labumus? Vai viņi būtu ar likumu jāaizstāv?
Amatpersonai pašai jārūpējas, lai ar savu rīcību un attieksmi pret pienākumu nekaitētu amata godam un cieņai. Ikvienam, kas kļūst par amatpersonu, ir jārēķinās ar to, ka sabiedrība viņam pievērsīs pastiprinātu uzmanību. Ir tāds teiciens – “tautai jāzina savi varoņi”. Ikviens ir tiesīgs uzzināt, kāpēc vietējās pašvaldības amatpersona var atļauties iegādāties, piemēram, pārdesmit tūkstošus latu vērtu sporta motorlaivu. Spriežot pēc ienākumu deklarācijas, kaut ko tādu viņš varētu atļauties, cītīgi krājot līdz mūža nogalei. Varbūt arī ir krājis. Bet var jau būt, ka naudiņu ir sakrājušas sirmās māmuliņas, audzējot cūciņas. Varbūt. Tad kāpēc uztraukties, ka sabiedrību tas interesē un viņu kā amatpersonu gods tiek apšaubīts?
Liekas, ka daudz svētīgāk būtu pieņemt likuma normu, kas noteiktu amatpersonas atbildību nenotraipīt sava amata godu un cieņu, pienākumus pildot.
