Piektdienas pēcpusdienā Jelgavas tehnikumā mazāk nekā citu dienu bija dzirdama jauniešu čalošana, bet rosība ap mācību iestādi valdīja gana liela, jo turp ar ziediem un dāvanām devās gan plaši zināmi, gan mazāk pazīstami cilvēki, lai piedalītos atjaunotā tehnikuma oficiālās atklāšanā.
Ar savu klātbūtni pasākumu pagodināja arī izglītības un zinātnes ministre, savā apsveikumā izsakot gandarījumu, ka profesionālā izglītība atkal atgūst agrāko prestižu, jo ilgu laiku bija nepelnīti atstāta novārtā. Faktiski kopš valsts neatkarības atjaunošanas profesionālā izglītība Latvijā savu prestižu zaudēja aizvien vairāk tā vietā, lai tiktu veicināta un saulītē celta. Jau padomju laikos bija izveidojies uzskats, ka «profenes» domātas tikai tiem, kuri nekur citur pēc pamatskolas iestāties nevar, tad nu vismaz kādu arodu bērns iemācās un var sev iztiku nopelnīt. Taču kas gan ir vērtīgāks par amatnieku jeb meistaru ar zelta rokām? Šķiet, te arī ir mūsu valsts problēma, ka visus šos gadus esam gājuši nepareizā virzienā, turpinādami savā ziņā nicināt tos, kuri mācījušies kādu arodu. Un rezultāts ir kā uz delnas – mums ir pārpārēm saražots juristu, komunikācijas speciālistu, jā, arī ekonomistu, bet tajā pašā laikā ar uguni jāmeklē kārtīgs un prasmīgs kurpnieku, frizieris, metinātājs, celtnieks, faktiski jebkurš amatnieks, kurš būtu apguvis arodu pie prasmīga meistara un būtu cilvēks ar rokām, kas aug no pareizās vietas.
Arodskolas iemāca ļoti svarīgu lietu, kuru ne vienmēr var iegūt citur, – lai kaut kas taptu, nepieciešamas zināšanas, pacietība, neatlaidība un galvenais – reāls darbs. Ja gribam radīt lielas vērtības, vispirms jārada paši to radītāji. Cerēsim, jaunieši izmantos to iespēju, kas viņiem tiek piedāvāta.
Mūspusē gan uzņēmēji nevar sūdzēties – arodizglītībai tiek pievērsta pietiekami liela uzmanība, topošo amatnieku un speciālistu izglītības programmas pārrunājot un saskaņojot starp pašvaldību un biznesu, lai viens neražotu to, kā otram nav un varbūt arī nebūs vajadzīgs. Un tas liecina par kvalitatīvu sadarbību. ◆
