Zaļenieku pagasta «Mežacīruļu» saimnieks Juris Cīrulis izmantoja piena pārstrādes uzņēmuma «Rīgas piensaimnieks» piedāvāto iespēju un veselu nedēļu mācījās ASV Viskonsinas štata fermeru saimniecībās.
Zaļenieku pagasta «Mežacīruļu» saimnieks Juris Cīrulis izmantoja piena pārstrādes uzņēmuma «Rīgas piensaimnieks» piedāvāto iespēju un veselu nedēļu mācījās ASV Viskonsinas štata fermeru saimniecībās. Apzinot tālo kolēģu darba pieredzi, viņš atklāj dažam varbūt ne visai tīkamas, bet tur iegūtas atziņas.
«Tur ir Latvijai ļoti līdzīgi klimatiskie apstākļi, aug tādas pašas sugas, ja nu vienīgi kastanim adatas ir garākas. Viena pilsētiņa pat ir ļoti līdzīga mūsu Siguldai, taču ir arī atšķirīgais. Turienes lauksaimnieki ir ierauti darba virpulī. Viņi strādā vismaz par 30 procentiem vairāk nekā mūsu zemnieki. Turklāt arī bagātie saimnieki intensīvi rosās pa kūti. Viņi ir sportisti, nevis zemnieki,» smaida J.Cīrulis. Viņš kopā ar citiem «Rīgas piensaimnieka» piena piegādātājiem nupat apmeklēja amerikāņu fermas, kurās aug un pienu dod no 40 līdz pat 1000 govju. «Pārliecinājos, ka minimālais ganāmpulks, lai efektīvi strādātu, ir 300 govju. Jā, tikos arī ar 40 govju saimnieku. Viņu gan vairāk var dēvēt par ļoti bagātu kolekcionāru. Viņa kūtī atrodas ārkārtīgi vērtīga kolekcija – ģenētiski augstvērtīgi lopi. Pat par vēl nedzimušiem teliņiem no šīs saimniecības pircēji maksā lielu naudu,» par biznesu ar lopiem stāsta J.Cīrulis.
Viņš secinājis, ka lopkopība ASV, tēlaini runājot, balstās uz trim vaļiem. Pirmkārt, pienu ražo lopbarība, otrkārt, svarīga ir ģenētika, bet trešais valis ir svaigais gaiss. Tas nepieciešams dzīvnieka komfortam, jo govis patiesībā nemaz nebaidās no aukstuma. Amerikāņi nodrošina maksimālu gaisa piekļuvi kūtīm – iebūvē papildu ventilatorus, vietumis kūtīm vispār neesot sienu. «Arī pie mums dažviet praktizē šādu sistēmu, taču daudzi to vēl neatzīst. Jau minēju, ka ēdināšana ir pirmais valis. Amerikāņiem aug milzīgi kukurūzas lauki, tomēr uzsvars tiek likts uz lucernu. Pilnīgi piekrītu, ka lucerna un āboliņš ir ganību un pļavu karalis! Varam iegūt labas šo augu ražas, un tie ir lieliski piemēroti skābbarībai. Uzskatu, ka pamazām ir jāatsakās no siena izbarošanas govīm, vairāk vajadzīgs ir tas pats salms, bet lielākais uzsvars jāliek uz kvalitatīvu skābbarību. Spriežot pēc savas saimniecības darbības, pieļauju, ka Latvija govju ēdināšanā ASV līmeni var sasniegt divu gadu laikā,» teic J.Cīrulis.
Amerikas piena ražotāji strādā valsts neregulētā tirgū, un viņu darbs nav atkarīgs no subsīdijām. «Mežacīruļu» saimnieks atsauc atmiņā vēsturi: «Līdz 60. gadu sākumam arī ASV bija līdzīga mūsu lauksaimniecības politikai. Tirgu regulēja intervence, zemniekiem piešķīra subsīdijas utt. Tad nezinu, ar kādiem paņēmieniem valsts vadītājiem izdevies pierādīt tautai, ka subsīdijas traucē lauksaimniecības attīstībai. Vai saimnieks strādā labi vai slikti, viņš saņem subsīdijas un spēj noturēties. Taču tas bremzē kopējo nozares attīstību. 1960. gadā notika referendums un tālredzīgie amerikāņi nobalsoja par subsīdiju likvidēšanu. Tam sekoja 12 gadu pārmaiņu laiks. Protams, divas trešdaļas lauku saimniecību izputēja vai pārveidojās. Laucinieki masveidā plūda uz pilsētām, auga bezdarbs, tika pārdoti intervencē iepirktie valsts uzkrājumā esošie graudi.
Nu jau apmēram 30 gadu amerikāņi saimnieko brīvā tirgus apstākļos, un lauksaimniecība lieliem soļiem kāpusi augšup pa attīstības kāpnēm.» Lielajās ASV saimniecībās menedžments tiek veidots līdzīgi kā padomju laikā kolhozos, tikai tur strādā darbinieki ar ārkārtīgi lielu atbildību. Un viņu rīcībā ir augstas klases tehnika.
«Mežacīruļu» saimnieks ASV īpaši interesējies par zemnieku un valsts kontroles iestādēm. Tur abas puses veiksmīgi sadarbojas. Valsts iestādes sodu piemēro tikai retos un tiešām katastrofālos gadījumos. J.Cīrulis ir tiešs: «Ko es ieguvu sev? Skaidrs, ka brauciens bija ļoti vērtīgs. Dažas atziņas man tomēr radušās. Varbūt iemantošu ienaidniekus, bet pateikšu savu viedokli – Latvijā pašreizējos apstākļos ir par daudz uzņēmumu, kas strādā ar ciltslietām, par daudz pārstrādes uzņēmumu. Mana nākotnes vīzija ir šāda: agri vai vēlu uzņēmumi, kas nodarbojas ar ciltslietām, sapratīs, ka ir pārāk sadrumstaloti un atradīs iekšējo spēku apvienoties vienā organizācijā, piesaistot 51 procentu zemnieku. Viss saies dēlī, ja pārstrādes uzņēmumi paliks pie pārliecības, ka viņi var būt privātstruktūras. Lauksaimniekiem vēl nav tik daudz naudas, lai izveidotu paši savu pārstrādes uzņēmumu, taču, atgriežoties pie nākotnes vīzijas, tas ir iespējams. Es arī neparedzu LLU zinātniekiem spožu nākotni, ja viņi tāpat kā līdz šim ciešu sadarbību ar zemniekiem neuzskatīs par īpaši vajadzīgu.»
Piena piegādātāji saņēma konsultantkompānijas «AG Consulting Service» sertifikātu, kas apliecina, ka apgūta piena ražošanas menedžmenta programma.
