Ceļojums parasti sākas ar ideju, un ideja par braucienu uz ASV tika lolota jau vairākus gadus, līdz sapratu – ir vajadzīgs konkrēts datums, citādi tas nekad nenotiks! Braucienu abi ar vīru plānojām vasarā, atvaļinājuma laikā, par spīti tam, ka vasara tuksnešainajos Amerikas apvidos mēdz būt neizturami karsta, taču jūlijā un augustā ir vēl karstāks, tāpēc biļetes iegādājāmies uz jūnija vidu – pirmo atvaļinājuma dienu. Aviobiļetes rezervējām janvāra sākumā un mazliet vairāk nekā 13 stundās ar pārsēšanos Helsinkos sasniedzām Losandželosu.
Ielidojot Losandželosas lidostā, devāmies uz robežkontroli, kur mums pārbaudīja iebraukšanas atļaujas apstiprinājumu jeb ESTA kartes, ko nokārtojām elektroniski jau vairākas nedēļas pirms braukšanas, aizpildot interneta vietnē veidlapu un samaksājot 14 dolāru. Atsevišķa vīza nav nepieciešama. Jārēķinās, ka robežkontrole var uzdot dažādus jautājumus par apmešanās adresi ASV, par darbavietu Latvijā vai jebko citu, kā arī katram iebraucējam jāatstāj savi pirkstu nospiedumi.
Izejot no lidostas, devāmies pakaļ rezervētajai īres mašīnai. Atradām pieturu, no kuras īpašs autobuss mūs bez maksas nogādāja mašīnas saņemšanas punktā. Pārsteidza fakts, ka varējām izvēlēties jebkuru auto, kas bija novietots attiecīgajā teritorijā, lai gan sākotnēji šķita, ka esam noīrējuši nelielu un ekonomisku “Fiat”, bet varējām izvēlēties pat lielu “Jeep” vai jebko citu no plašā piedāvājuma. Izrādās, rezervējot auto, rezervējam noteiktas klases mašīnu, ne konkrētu modeli. Izbraucot ielās, mulsināja krustojumi, kuros no visām pusēm ir STOP zīmes. Izrādās, šādi krustojumi darbojas pēc principa – kurš pirmais pēc apstāšanās pie STOP zīmes iebrauks krustojumā, tam priekšroka. Praktiski visām ceļa zīmēm apakšā ir uzrakstīts, ko tā nozīmē, piemēram, zem zīmes “Nedrīkst griezt pa labi” tā arī uzrakstīts.
Losandželosa
Pirmās trīs naktis no trīs nedēļu garā ceļojuma pavadījām Losandželosā, kas ir otrā lielākā pilsēta ASV un pasaules vecākās un plašākās filmu industrijas mājvieta. Par spīti šim faktam, tomēr izlaidām “Universal Studios” piedāvāto ekskursiju pa “filmu industrijas aizkulisēm”, jo, spriežot pēc apraksta, tas vairāk atgādināja Disnejlendas apmeklējumu ar vilcieniņa braukšanu un suņu šovu, kas turklāt izmaksātu vidēji 120 dolāru katram. Aprobežojāmies ar zīmes “Hollywood” apskatīšanu, veicot desmit kilometru garu pārgājienu, kas sākās netālu no Losandželosas observatorijas. Ceļu sākām samērā agri, pirms 9 no rīta, taču rīti Losandželosā mēdz būt miglaini – okeāna aukstajam gaisam saduroties ar silto gaisu no tuksneša, piekrastē rodas migla. Tāpēc pat pēc piecu kilometru mērošanas kalnā Holivudas zīme no salīdzinoši tuva attāluma bija redzama tikai īpašos brīžos, kad migla nedaudz izkliedējās.
Apmeklējām arī slaveno Slavas aleju, ko rotā zvaigznes un slavenību vārdi, taču šī vieta atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu – neizturams netīrības un urīna aromāts, bezpajumtnieki, kas guļ turpat uz ielas, nebeidzami suvenīru veikali. Otrreiz tur tiešām nedotos.
Apskatījām slaveno Beverlihilzu, izbraucām cauri ļoti iespaidīgu villu rajonam, kura ielas rotā palmu rindas, aizbraucām līdz zīmei “Malholanda ceļš” (“Mulholland Drive” – gluži kā Deivida Linča tāda paša nosaukuma filmā), apmeklējām Kalifornijas Zinātnes centru, kurā apskatījām slaveno kosmosa kuģi “Endeavour”, kurš kosmosā bijis 25 reizes. Ieeja centrā ir bezmaksas, taču papildus jāsamaksā, lai redzētu tieši šo ekspozīciju, kā arī jāizdod 12 dolāru par autostāvvietu. Vēl Losandželosā apskatījām Santamonikas molu, kas ir galapunkts slavenajam ceļam “Route 66”, kurš savienoja Čikāgu ar Losandželosu.
Starp citu, Losandželosas centrā mašīnas stāvvietas maksā lētāk nekā Rīgā. Daudzviet auto var novietot divas stundas bez maksas, tad jāmaina vieta vismaz divus blokus tālāk. Pēc trīs naktīm Losandželosā devāmies tālāk, un nebija sajūtas, ka gribētu palikt tur ilgāk – šķita, ka lielos vilcienos viss ir apskatīts.
Džošua koku nacionālais parks un Mohaves tuksnesis
Ceturto ceļojuma nakti bijām rezervējuši motelī apdzīvotā vietā Jukas ielejā, kas bija aptuveni 30 minūšu brauciena attālumā no Džošua koku nacionālā parka ieejas. Izbraucot no Losandželosas, sākās īstie piedzīvojumi – ceļojums, par kuru sapņojām. Gleznainas ainavas, tuksnešu plašumi, daba, kas tik pārsteidzoši mainās teju ik pēc 50 kilometriem. Džošua koku nacionālā parka apmeklētāju centrā iegādājāmies nacionālo parku ieejas karti, kas izmaksā 80 dolāru, bet derīga ir gadu – tā nepieciešama, lai iebrauktu lielākajā daļā nacionālo parku ASV, turpretī vienreizēja iebraukšana ar auto kādā no parkiem maksā 35 dolārus. Apmeklētāju centros parka reindžeri laipni piešķir parka kartes, iesaka interesantākos apskates punktus un ir pārsteigti par to, ka esam no Latvijas, apgalvojot – esam pirmie viņu satiktie latvieši.
Šeit mūs pārsteidza 40 grādu karstums, bet bijām sagatavojušies – galvā platmales, bieza sauļošanās krēma kārta un auto bagāžnieks pilns ar ūdens pudelēm un kalorijām bagātām uzkodām enerģijai. Šis parks ir unikāls ar saviem Džošua “kokiem”, kas patiesībā nemaz nav koki. Šī auga nosaukums radies, mormoņiem 19. gadsimta vidū šķērsojot Mohaves tuksnesi. Mormoņiem, pirmo reizi to ieraugot, šķita, ka koks atgādina Bībeles stāstu par to, kā Jesaja lūdzis Dievu, paceļot rokas pret debesīm. Tā arī radies nosaukums.
Izstaigājām arī Slēptās ielejas pārgājienu taku, kur savulaik lopu zagļi slēpuši nozagtos lopu barus – akmeņu krāvuma ielokā tuksneša vidū. Pēc pārgājieniem vakarā piestājām slavenajā “Wallmart” lielveikalā, lai iepirktu visu nepieciešamo palikšanai pie dabas krūts – telti, guļammaisus, malku, ēdienu un termosomu.
Nākamajā rītā devāmies uz Mohaves tuksnesi, kurā, starp citu, bija nesenās zemestrīces epicentrs – tā notika aptuveni desmit dienu pēc mūsu viesošanās. Par palikšanu kempingos ASV bijām lasījuši, ka gada siltajos mēnešos tie parasti ir pilni un cilvēki rezervē vietas pat pusgadu iepriekš, taču nolēmām riskēt, jo šā vai tā no šī ceļojuma brīža mums nebija rezervēta neviena naktsmītne. Apmeklētāju centrā parka reindžere ieteica doties uz kempingu augstāk kalnos, jo tur vismaz “būs, ko elpot”. Un par mūsu bažām, ka nedabūsim kempinga vietu, viņa pasmaidīja, atbildot, ka tuksneša kempingi nav populāri galamērķi šādā karstumā. Tā arī bija – visā tuksnesī bijām vienīgie cilvēki, kas nakšņoja kempingā, un salīdzinājumā ar Džošua koku nacionālo parku šeit nesastapām nevienu cilvēku – viss tuksnesis mums! Taču šajā pašā centrā no izglītojošas filmas par tuksnesi uzzinājām par visu dzīvās dabas klāstu, sākot no skorpioniem, 25 sugu čūskām, īpaši indīgām klaburčūskām, līdz pat pumām, kas mājo klinšainās vietās, – tas pirmajai naktī tuksnesī piešķīra krietnu devu adrenalīna. Braucot uz kempingu, vienmēr līdzi jābūt precīzai naudai, jo tur ir pašapkalpošanās – rezervēt vietu var, aizpildot kartīti un aploksnē ievietojot naudu, kas jāiemet tam paredzētā dzelzs kastē, norādot kempinga apmetnes vietas numuru. Pēc ļoti vējainas un vēsas nakts (teltij trīs reizes nopūta jumta virskārtu) paēdām siltas brokastis un devāmies vēl nedaudz apskatīt šo vientuļo tuksnesi, kur arī aci pret aci sastapām pirmo un visā ceļojumā vienīgo čūsku, kas izrādījās nekaitīga. Starp citu, arī šajā tuksnesī, kā gandrīz visos nacionālajos parkos, telefonam nav zonas, un tuvākā medicīniskā palīdzība būtu pusotras stundas brauciena attālumā – Lasvegasā, kas arī bija mūsu nākamais pieturpunkts.
Nevada – Lasvegasa un Hūvera aizsprosts
Par spīti lasītajam, ka šī vieta interesanta ir tikai tiem, kuri paši spēlē azartspēles, Lasvegasai tomēr ir savs šarms un atmosfēra, īpaši naktī. Rezervējām vienu no lētākajām pieejamām naktsmītnēm pilsētā, jo cenas tiešām bija augstas. To acīmredzot ietekmēja fakts, ka Lasvegasā ieradāmies piektdienas vakarā, kad pēc tām ir vislielākais pieprasījums, jo cilvēki šurp brauc pavadīt nedēļas nogales. Lai gan naktsmītne maksāja 80 dolāru par nakti un bildēs izskatījās debešķīgi, tā visa ceļojuma laikā bija sliktākā vieta kur – gluži kā filmās, kurās attēlo drūmas moteļu istabiņas, kas nav remontētas kopš 70. gadiem, smird pēc cigaretēm un mēbelēs ir cigarešu iededzinātas pēdas. Pēc nelielas atpūtas devāmies uz ASV organizētās noziedzības muzeju, kur pavadījām gandrīz četras stundas un tāpat nepaspējām apskatīt pēdējo ekspozīcijas stāvu, jo bija jau vēls. Tiešām interesanti, taču tikai tad, ja apmeklētājs labi pārzina angļu valodu, jo daudz informācijas ir rakstiski. Muzejs arī ieskicēja Lasvegasas straujās attīstības saikni ar noziedzību, kas deva šai pilsētai īpašu vēsturisku noskaņu pēc tam, kad devāmies naksnīgā pastaigā pa neskaitāmiem kazino vērot, kā cilvēki nospēlē naudu. Paši arī nedaudz izmēģinājām laimi vēsturiskos automātos, iztērējot vien pāris dolāru. Ir vairāki kazino, kuros spēlē dzīvo mūziku, un katrs atšķiras ar interjera stilu un plašumu. Lasvegasa arī ir sadalīta pasaules metropoļu rajonos – vienā vakarā vari pabūt gan Parīzē pie Eifeļtorņa, gan Ņujorkā, gan Romā, gan Venēcijā un doties braucienā ar gondolu pa kanālu.
Nākamajā rītā devāmies uz mūsu visgaidītākā galamērķa – Lielā kanjona – pusi, pa ceļam apskatot vienu no modernās ASV inženierijas brīnumiem uz Nevadas un Arizonas štata robežas – Hūvera aizsprostu. To izbūvējot, bija iespējama Lasvegasas, Losandželosas un citu pilsētu attīstība, apgādājot tās ar elektrību arī šodien.
Atlikušo dienas daļu pavadījām ceļā un nakšņojām Arizonas štata mazpilsētā Seligmanā, kas atrodas uz slavenā “Route 66” ceļa. Ierodoties motelī, dzirdam, ka turpat blakus skan dzīvā mūzika, un pirmo reizi apmeklējam bāru “Black Cat”, kurā esam vienīgie tūristi, un apgūstam noteikumus, kā jādod dzeramnauda bārmeņiem.
Lielā kanjona dienvidu daļa
Nākamajā dienā iebraucam Lielā kanjona nacionālā parka dienviddaļā un nolemjam riskēt – mēģināsim dabūt vietu kempingā. Jāpiezīmē, ka nakšņot mašīnā ceļa malā vai uz ielas nevienā no mūsu apmeklētajiem štatiem nav atļauts, izņemot nacionālos mežus, taču tur nevar kurināt ugunskurus, un šādu mežu nav daudz. Kaut arī kempingu rotā uzraksts “Vietu nav”, dodamies apvaicāties, vai tiešām vietu nav, un izrādās, ka tieši viena ir atbrīvojusies. Turpmākās divas naktis pavadām teltī, taču kempings ir labiekārtots – ir maksas dušas un pieejamas pat veļas mašīnas. Viena nakts kempingā izmaksāja 18 dolāru.
Pēc telts uzcelšanas un ātru pusdienu ieturēšanas dodamies apskatīt šo pasaules brīnumu savām acīm. Pirmo reizi ieraugot Lielo kanjonu, elpa burtiski aizrāvās, jo skaistums neaprakstāms un nedaudz nereāls – šķiet, ka tu vēro milzīgu gleznu, kuru kāds ļoti rūpīgi izzīmējis. Lielā kanjona dienviddaļas parks ir populārāks par ziemeļdaļu, jo tieši no šīs puses esot visgleznainākie skati. Trīs dienas pavadām, staigājot gar kanjona malu vairāku kilometru garumā, kā arī mērojot stāvu ceļu iekšā kanjonā, no kura pavērās pavisam cits skats. Kanjona augšā gaisa temperatūra ap 23 grādiem, bet, dodoties dziļāk, kļūst arvien karstāks – virzāmies zemāk virs jūras līmeņa. Karstās dienās kanjona dibenā gaisa temperatūra sasniedz pat 50 grādu, tāpēc šie pārgājieni ieteicami vien ļoti pieredzējušiem ceļotājiem. Mēs neriskējām un devāmies vien 300 metru dziļumā (kanjona dziļums ir 1,6 kilometri). Šī ir vieta, kur var stundām ilgi raudzīties tālumā un tā arī nesaprast, kā sešu miljonu gadu laikā viss ir izveidojies un ka akmeņi kanjona pamatslānī ir pat divus miljardus gadus veci. Tu vienkārši sēdi un jūties ļoti mazs.
Turpinājums nākamajā numurā
