Nobeigums,
sākums 22. augusta numurā
“Pakava izliekums” un Antilopes kanjons
Tālākais mūsu ceļojuma punkts Amerikas vidienē bija “Pakava izliekums” (Horseshoe Bend – angļu val., Kolorādo upes izliekums pakava formā) un Antilopes kanjons – abi pavisam tuvu Peidžas pilsētai. Apkārt nav nevienas citas apdzīvotas vietas, tāpēc nakšņojām šajā pilsētā, kur neesošās konkurences dēļ hoteļu cenas ir augstākas nekā citur. Tā kā naktsmītnes rezervējām tajā pašā dienā, īsti citas izvēles nebija – nonākot Peidžā, bija jau vēls vakars. Nākamajā rītā devāmies uz “Pakava izliekumu”, kura apskate ir par brīvu, taču par mašīnas novietošanu jāmaksā desmit dolāru. Šeit jūnijā ir ļoti daudz tūristu, kas drūzmējas, lai nofotografētos pie kanjona.
Bijām lasījuši, ka ieeja Antilopes kanjonā ir par maksu un iepriekš piesakot ekskursijas laiku. Ieeja atļauta tikai gida pavadībā – 1997. gadā šeit lietus laikā aizgāja bojā vairāki cilvēki. Kanjons atrodas zem zemes un ir ļoti šaurs, tāpēc jebkurš ūdens daudzums var būt bīstams. Turklāt šī zeme pieder Amerikas indiāņiem, tāpēc ekskursija neietilpst nacionālo parku kartes caurlaidē. Ekskursiju nebijām pieteikuši, jo šaubījāmies, vai tā būs 50 dolāru vērta (vienai personai), bet pēdējā brīdī pirms došanās prom no Peidžas izdomājām apskatīties, vai ir kāda brīva vieta. Patiešām nenožēlojām – paspējām uz pēdējo ekskursiju todien, un mūs sagaidīja brīnumaini skati. Gids gluži kā profesionālis katru no apmeklētājiem fotografēja labākajos skatu punktos ar mūsu pašu telefoniem. Šis arī bija viens no, manuprāt, iespaidīgākajiem apskates objektiem ceļojumā. Starp citu, “Pakava izliekumā” un Antilopes kanjonā filmēts Britnijas Spīrsas dziesmas “I’m Not a Girl, Not Yet a Woman” videoklips.
Cionas nacionālais parks Jūtas štatā
Uz Cionu (Zion) devāmies ar cerību atrast telšu vietu pašā parkā, bet tas patiešām bija bezcerīgs gadījums – siltajos mēnešos Cionā ir praktiski neiespējami dabūt brīvu kempinga vietu. Tā mūs informēja kempinga pārraudzītāji, jo parks ir amerikāņu iecienīts. Šeit klintis un skaistus skatus pretēji Lielajam kanjonam var baudīt, skatoties uz augšu un nebaidoties no augstuma, tāpēc meklējām kempingu ārpusē. Tuvākais, bez dušām un normālām tualetēm nesimpātiskā vietā – ceļa malā –, maksāja 40 dolāru. Laipni atteicāmies. Sekojot zīmēm, piecu kilometru attālumā uzgājām rančo, kas par 30 dolāriem piedāvāja labiekārtotu kempinga vietu, dušas, kas iekļautas cenā, kā arī brīvu pieeju baseinam.
Cionas nacionālais parks pārsteidza ar neredzēti skaistām unikālām klintīm, taču jūlija sākumā šajā parkā ir neizturami karsts un vasarā arī ļoti daudz tūristu, kas mazliet laupa intimitātes brīdi ar dabu. Divas dienas nostaigājuši pa Cionu, vakarpusē devāmies tālāk. Pārlaidām nakti motelī Harikeinas mazpilsētā un braucām atpakaļ uz Kaliforniju – virzienā uz Nāves ieleju.
Nāves ieleja
Nāves ieleja ir zemākais punkts Ziemeļamerikas kontinentā – 86 metri zem jūras līmeņa –, un tieši šeit 1913. gadā reģistrēta augstākā temperatūra uz zemeslodes – plus 56,7. Jau atkal dodamies uz apmeklētāju centru, bet jūtam, ka šāds karstums vēl nav piedzīvots. Apmeklējām pašu zemāko ielejas punktu, kur gaisa temperatūra sasniedza 47 grādus. Ātri nofotografējāmies un steidzāmies uz mašīnu, jo, kad uzpūta vējš, tas līdzinājās karstam fēnam tieši sejā. Satikām melnā tērptus divus ceļotājus ar motociklu. Viņi sēdēja ēnā un vārgi jautāja, kur ir tuvākais ceļš ārā no ielejas. Varam vien iedomāties, cik karsts vējš sitas sejā, mērojot ceļu ar motociklu. Atlikusī dienas daļa pagāja virzienā uz Sekvoju nacionālo parku.
Sekvoju un Josemitu nacionālie parki
Sjeranevadas kalnu pakājē mīt koku milži – sekvojas, kuras lūkojām skatīt pa ceļam uz Josemitu nacionālo parku. Šeit aug pasaulē lielākais koks koksnes tilpuma ziņā, taču, godīgi sakot, tas neizskatās tik iespaidīgi kā daža laba blakus augošā sekvoja, kas ir resnāka vai garāka par pasaules rekordistu. Šie meži ir arī lāču mājvieta, tāpēc pirmā atrašanās mežā bez citu tūristu klātbūtnes šķita visai biedējoša, lai gan parka reindžere bija devusi instrukcijas, kas jādara, kad ieraugām lāci, – tas jābiedē prom. Pēc pastaigas starp milžiem braucam uz moteli, lai no rīta dotos uz pašu populārāko Kalifornijas nacionālo parku – Josemitu nacionālo parku.
Josemitu nacionālais parks šajā gadalaikā arīdzan ir tūristu pārpildīts, īpaši maršrutos, kas neprasa lielu fizisko piepūli. Baudām brīnišķīgus ūdenskritumus un klintis, kas ikdienā rotā ne viena vien datora darbavirsmu. Arī te visi kempingi ir rezervēti, tāpēc esam spiesti pavadīt divas stundas atceļā uz moteli, lai nākamajā dienā atgrieztos – ja ir nodoms doties nopietnos pārgājienos, tam būtu jāvelta vismaz trīs dienas. Mēs izvēlējāmies desmit kilometru pārgājienu stāvā kalnā pie diviem ūdenskritumiem. Pa ceļam gadījās satikt lāču pusaudzi, taču tas mums nepievērsa īpašu uzmanību. Nākamo nakti pavadījām kempingā netālu no parka. Arī šeit mājo lāči, tāpēc visa pārtika no mašīnas jāievieto īpašos konteineros, ko tie nevar atvērt, lai mašīnas netiktu sabojātas, lāčiem meklējot barību.
Sanfrancisko un Klusā okeāna piekraste
Par Sanfrancisko no vietējiem dzirdējām samērā atturīgas atsauksmes – tur esot “bezpajumtnieku problēma”, ar ko arī paši sastapāmies, taču baisi skati un atklāts narkotiku bizness valda tikai konkrētā pilsētas daļā. Šī ir dārgākā pilsēta Kalifornijas štatā, tāpēc moteli rezervējām 30 minūšu brauciena attālumā no Sanfrancisko. Arī stāvvietas maksā vidēji desmit dolāru stundā, taču ir iespējams atrast vietas, kur gluži kā Losandželosā stundu vai divas auto var novietot bez maksas.
Iebraucot pilsētā ASV Neatkarības dienas, 4. jūlija, vakarā, plānos – džeza klubs, lai baudītu dzīvo mūziku, bet pēc tam – svētku uguņošana. Taču šajā laikā valdīja nopietni sastrēgumi, tāpēc nolēmām doties uz otru krastu pāri slavenajam Zelta vārtu tiltam, lai vērotu centrālo piekrastes salūtu. Tas, protams, neizdevās, jo Sanfrancisko ļoti bieži klāj migla.
Otrajā dienā apmeklējām modernās mākslas muzeju, kurš pārsteidza ar nepārdomātību un darbinieku neprofesionalitāti. Pati pilsēta ir ļoti skaista, ar unikālu arhitektūru, izsmalcināta – tur tiešām gribējām uzturēties ilgāk, taču pēc trim dienām jau bija jālido uz Latviju.
Atlikušās divas dienas pavadījām, braucot gar Klusā okeāna piekrasti, apstājoties skaistākajās vietās un nakšņojot kārtējā kempingā. Pēdējā vakarā piestājām uz pastaigu Santabarbaras pludmalē, bet pašā vakarā jau bijām Losandželosā, lai no rīta kravātu čemodānus.
Pēdējā dienā iekrita mana vārdadiena, ko atzīmējām amerikāņu tradicionālajā dainerī – 50. gadu kafejnīcā, kur gluži kā filmās var pasūtīt kafiju, ko oficiants visu laiku papildina. Iepirkām pēdējos suvenīrus un devāmies uz mašīnas nodošanas punktu. No turienes autobuss mūs bez maksas nogādāja lidostā. Priekšā bija 23 stundu garš ceļš ar pārsēšanos Londonā un Helsinkos, līdz beidzot ieradāmies ļoti zaļajā Latvijā.
Mūsu ceļojums bija 5800 kilometru garš un ilga 21 dienu. Amerika ir pārsteidzoši skaista savā dabas krāšņumā no tuksnešiem līdz zaļiem mežiem un sniegotām kalnu virsotnēm, tāpēc šis ir galamērķis cilvēkiem, kam patīk būt kustībā.
