Kā parastu vārdu Milda var pārvērst noslēpumaini skanošā? Pievienojot tam burtu «A». Tā tālajā 1908. gadā rīkojās arī gaviļnieces tēvs, secinot, ka sieva ir Anna, vecākā meita – arī Anna un jaunākajai arī vajag vārdu ar «A». Tā radās Amilda.
Kā parastu vārdu Milda var pārvērst noslēpumaini skanošā? Pievienojot tam burtu «A».
Tā tālajā 1908. gadā rīkojās arī gaviļnieces tēvs, secinot, ka sieva ir Anna, vecākā meita – arī Anna un jaunākajai arī vajag vārdu ar «A». Tā radās Amilda.
Amilda Arāja jau ir pārkāpusi deviņdesmit pirmā gada slieksnim. Veselība, grūtu mūžu dzīvojot un smagi strādājot, nav nekāda labā, arī acis vairs nerāda, bet Amildas tante jeb memmīte skaidri atceras bēgļu gaitas Pirmā pasaules kara laikā.
– Mani vecāki bija kalpi pie saimnieka Svitenes pagastā. 1915. gadā bēgām no vāciešiem. Ko nevarēja paņemt līdzi, bija jāiznīcina. Tas notika pašā ķiršu laikā. Atceros, nozāģējām koku un pa ceļam ēdām ogas. Šķita, ka ir saules aptumsums, bet tas bija vāciešu gaisa uzbrukums. Nonācām Krievijā, Harkovas pusē. Nodzīvojām tur līdz 1919. gadam. Es pat lāgā vairs latviski runāt nepratu, – atceras Amildas tante.
Gaviļniece mācījās Svitenes skolā, kas bija iekārtota pilī.
– Padevās sportošana. Vienmēr biju pirmā. Vēl nebija grūti līdz bibliotēkai astoņus kilometrus aiziet, ļoti patika lasīt, – ar lepnumu saka Amildas tante.
Gaviļnieces mūžā ir bijušas divas lielas mīlestības. Ar pirmo, mežsarga dēlu Paulu, laulībā iznāca dzīvot pavisam neilgu laiku. Vīrs traģiski aizgāja bojā. Ar otro vīru Amilda sapazinās kara laikā un kopā saticīgi nodzīvoja ilgus gadus. Šajā laulībā ir dzimuši dēls un meita, un tagad memmīte ļoti lepojas ar pieciem mazbērniem un pieciem mazmazbērniem.
Kopš 1958. gada Amilda Arāja dzīvo Ānē, mājā, kuru ar vīru cēluši savām rokām. Tagad sirmgalve par galveno sabiedroto sauc radio un ļoti gaida ciemos savus mīļos. Arī šodien, viņas vārdadienā, tuvinieki būs pie savas memmītes.
