«Anakonda 2» (līdz 7. oktobrim «Kino 19» pulksten 16, 18, 20).
“Anakonda 2” (līdz 7. oktobrim “Kino 19” pulksten 16, 18, 20).
Zinātnieku ekspedīcija Borneo džungļos meklē orhideju, kas cilvēcei palīdzētu iegūt nemirstību un mūžīgu jaunību. Taču izrādās, ka tur mītošās anakondas pirmās atklājušas šos ziedus, turklāt kļuvušas arī ļoti izsalkušas.
Filmas sākumā kāpinātā tempā cits citam sekojoši kadri uzbur ainiņu iz neviesmīlīgo džungļu dzīves: neportretējot ēdelīgos nezvērus, bet uzskatāmi parādot, kā tie izrēķinās ar kādu nabaga “iezemiešu” mednieku.
Pēc naturālistiski nesaudzīgajiem skatiem kamera uzreiz pārslēdzas uz diametrāli pretēju gaisotni “betona džungļos” Ņujorkā, kur, neko nenojaušot par (nule ilustrēto) likteni, kādam viņi sevi nolemj, (pārsvarā) entuziastiski noskaņotu pētnieku pulciņš apņemas doties augu izcelsmes “jaunības eliksīra” meklējumos…
Laivas pazaudēšana ūdenskritumā, maldīšanās, neziņa un ķildas savā starpā, cīņa ar dēlēm un indīgiem zirnekļiem. To visu vainagojošā atskārsme par gudro un negausīgo rāpuļu nodomiem diemžēl nāk par vēlu – tulznainām kājām klūpot pār līdzšinējo upuru mirstīgajām atliekām. Bet jau labu laiku pirms tam kameras skats, slīdot pa ūdens virsu tver zem tā tepat blakus neko nemanošajiem cilvēku pulciņam riņķojošās titulvarones (atzīstami savas datorrāpuļu sugas eksemplāri).
Cik lielā mērā draudu un dēku gaisotni vairo rūpīgais operatordarbs, izdomas pilnā datorgrafika un pārdomātā montāža, tikpat daudz komiskuma filmā ienes scenārija primitīvums un aktieru neiederība.
Versiju, ka, ekspluatējot “action” noplicinātākās dialogu klišejas, filma gluži vienkārši vēlas apliecināt savu nepretenciozitāti, gan mēģina uzturēt Jūdžins Bērds ekspedīcijas tehniķa lomā – vienīgais, kas līdz nāvei negaralaiko kompānijā, kuras izvēlēšanās galvenais kritērijs laikam tomēr bijis ārējais izskats, nevis ekstremālās situācijās nepieciešamā apķērība (kaut arī prieks, protams, ka pasaules augsti mācīto ļaužu avangardā ir tik daudz staltu un glītu zinātnieku un zinātnieču). Bērda varonis ir kā vidutājs starp notikumiem uz ekrāna un skatītājiem.
Labs stāstītājs zināmu jautrību spēj radīt arī, klausītāju uzmanībai piedāvājot neasprātīgu anekdoti, – kaut vai izteiksmīgi norādot, kurā vietā jāsmejas.
“Anakondā 2”, protams, nav ne miņas no anekdotes, bet Bērds, būdams muļķīgo, izmisuma pilno un asinis stindzinošo situāciju spilgts komentētājs un līdz ar to visas šīs emociju gammas azartisks iemiesotājs, it kā aicina kopīgi pasmieties par saturu, kuru nopietni, šķiet, neņem arī paši galvenie filmas veidotāji. Smaidu galu galā pelnījis jau scenāristu “titāniskais” darbs – anakondu populāciju no Dienvidamerikas noslēpumainā, viņiem vien zināmā veidā pārcelt uz Dienvidaustrumāziju.
