“Latviešu valodu es esmu aizmirsusi. Neesmu tajā runājusi 46 gadus. Atceros vienīgi dažus skolā mācītus dzejoļus. “Ak, lakstīgala, nedziedi pie mana loga sērīgi…”,” pēc Latvijas un Izraēlas kopražojuma filmas “Operācija “Kāzas”” pirmizrādes Latvijas Okupācijas muzeja filiālē “Stūra māja” intervijā teica Silva Zalmansone. Viņa ir 70. gadu brīvības cīnītāja, kurai juta līdzi miljoniem cilvēku Izraēlā un Rietumu pasaulē, kā arī Padomju Savienībā, no kuras viņa bēga. Pirmizrādē bija klāt arī viņas meita Anata Zalmansone-Kuzņecova, kas ir šīs filmas idejas autore un režisore. Filma stāsta par to, kā 16 cilvēku, no tiem 14 ebreju, kam bija liegta izceļošana no PSRS, izveidoja it kā kāzu viesu pulciņu, kas 1970. gada 15. jūnijā Sanktpēterburgā (tolaik – Ļeņingradā) plānoja nolaupīt lidmašīnu “An-2”. Grupas mērķis bija ar šo lidmašīnu nelegāli šķērsot PSRS robežu jeb “dzelzs aizkaru” un nokļūt Izraēlā.
Par valodas mācīšanos varēja izsekot
Pārbēdzēji uz Rietumiem bija arī citās Padomju Savienībā ar varu iekļautajās tautās, tostarp latviešos. Taču emigrēšana uz Izraēlu ebrejiem bija kas vairāk nekā brīvības alkas. Izraēla bija apsolītā zeme, vieta, kur 1948. gadā tika nodibināta Izraēlas valsts. Sevišķi pēc uzvaras pār arābiem tā sauktajā Sešu dienu karā 1967. gada jūnijā ebrejiem bija liels nacionālās pašapziņas pacēlums. Rīga tolaik bija viens no lielākajiem ebreju nacionālās pagrīdes centriem Padomju Savienībā.
Silva Zalmansone iesaistījās grupā, kur mācījās ebreju valodu, lasīja literatūru, godināja holokausta upurus. “Mums nebija mērķis vērsties pret padomju varu, un tomēr mēs ar savām aktivitātēm tikām pieskaitīti pie padomju varas ienaidniekiem. Visu laiku bija arī sajūta, ka tevi izseko un par tevi ziņo Valsts drošības komitejai,” stāsta Silva Zalmansone. Viņas ģimene dzīvoja Rīgā, Bruņinieku (tolaik Sarkanarmijas) ielā. Silva bija pabeigusi Rīgas 13. vidusskolu, pēc tam Rīgas Politehnisko institūtu. 1970. gadā viņai bija 25 gadi, jaunā sieviete strādāja par inženieri uzņēmumā “Sarkanā zvaigzne”, bija precējusies ar Eduardu Kuzņecovu, kas bija galvenais “kāzinieku” grupas organizators.
Simti atteicās piedalīties
Filmā Eduards stāsta, ka, lai atrastu 16 cilvēkus, kas būtu ar mieru ar mazo lidmašīnu “An-2” nelegāli šķērsot PSRS robežu, vajadzēja aptaujāt simtus. Tādēļ informācija par gatavoto lidmašīnas nolaupīšanu ātri vien nonāca līdz Valsts drošības komitejas aģentiem, tomēr Eduards Kuzņecovs un viņa domubiedri turpināja iesākto.
“Es biju viens no tiem, kam piedāvāja būt par vienu no “kāzu viesiem”, bet kurš atteicās piedalīties šajā grupā,” stāsta Elijs Valks, Izraēlā dzīvojošo Latvijas un Igaunijas ebreju asociācijas vadītājs. Arī viņš bija ieradies uz “Operācija “Kāzas”” pirmizrādi Rīgā, kā arī uz holokausta upuru memoriāla atklāšanu Bauskā. Viens no Elija Valka atteikuma iemesliem bijis tas, ka ģimenē tolaik piedzimis bērns. Taču galvenais – viņš bija noskaņots cīnīties politiskā plānā. Tie simti tūkstoši ebreju, kuri vēlējās no Padomju Savienības izbraukt uz Izraēlu, nolaupot lidmašīnas vai kuģus, nevarēja turp tikt.
Par meitas un znota, kā arī divu dēlu nodomu nolaupīt lidmašīnu nebija informēts arī Silvas tēvs Josifs Zalmansons. Māte Eva Zalmansone gadu iepriekš bija mirusi, nu jau kopā ar vīru viņa atdusas Rīgā, Šmerļa kapos. “Nāve mātei aiztaupīja ciešanas par savu trīs bērnu apcietinājumu. Taču tēvam mūsu plāns netika atklāts. Viņš būtu bijis pret,” stāsta Silva Zalmansone. 1970. gada jūnija dienā, kad viņa ar vilcienu no Rīgas devās uz Ļeņingradu, lai mazajā Smoļnijas lidostā nolaupītu lidmašīnu (tas bija reiss uz apmēram simt kilometru attālo Priozersku, no šīs lidostas līdz Padomju Savienības robežai atlika 15 minūšu lidojums), viņa iztīrīja māju un pagatavoja maltītei tēva mīļāko ēdienu. Tā bija meitas atvadu zīme.
“Teroristiem” nebija ieroču
Grupas dalībniekus izsekoja, to viņi juta arī pēdējā brīdī Ļeņingradā. Jau pašā lidostā ceļā uz lidmašīnu visi 16 tika aizturēti kā visbīstamākie teroristi. Patiesībā grupa nebija bruņota, tās rīcībā bija viena šaušanai nederīga pistole un virves, ar ko sasiet lidotājus, kurus bija plānots ievīstīt guļammaisos un atstāt lidostas skrejceļa malā. Lidmašīnas vadību tad būtu pārņēmis profesionāls lidotājs ebrejs Marks Dimšics.
Eduards Kuzņecovs filmā stāsta, ka visā operācijas gaitā viņš baidījies no tā, ka grupu klusu apcietinās vēl pirms ierašanās lidostā, pēc tam aiz slēgtām durvīm tiesās un iznīcinās. Tā tas iepriekš noticis ar daudziem jo daudziem komunistiskā režīma upuriem. Šoreiz Padomju Savienībā lidmašīnas nolaupītāju lieta tika pārvērsta par paraugprāvu, propagandistisku šovu, kam vajadzēja iebaidīt citus, kuri cerēja atstāt Padomju Savienību. Par tiesu ziņoja arī Rietumu mediji. Eduardam Kuzņecovam un Markam Dimšicam tika piespriests nāves sods, ļoti bargi cietumsodi bija arī pārējiem. Silvai Zalmansonei – brīvības atņemšana uz desmit gadiem. Šī nežēlība pret cilvēkiem, kas bija noziegušies pret padomju valsti vien tāpēc, ka viņiem tika liegta brīvība izceļot no PSRS, Rietumos, sevišķi Izraēlā, radīja masu protestus.
Golda Meira runā ar fašistu Franko
Nāves sodu atcelšanai Izraēlas premjerministre Golda Meira atrada smalku diplomātisku risinājumu. Proti, apmēram tajā pašā laikā Spānijā tika apcietināti seši basku teroristi, kas bija nogalinājuši divus policistus un kuriem arī bija piespriests nāves sods. Golda Meira pierunāja fašistisko spāņu diktatoru ģenerāli Franko apžēlot nāvei nolemtos baskus. Tādējādi Padomju Savienības līderim Leonīdam Brežņevam, kam saistībā ar apcietināto lidmašīnas nolaupītāju vēl piezvanīja ASV prezidents Ričards Niksons, neatlika nekas cits, kā apžēlot arī Kuzņevu un Dimšicu. Nāves sods viņiem tika nomainīts ar 15 gadu apcietinājumu, bet cietumsodus mīkstināja arī pārējiem. Kaut gan saistībā ar lidmašīnas nolaupīšanas mēģinājumu 70. gados Padomju Savienībā tika apcietināti un ar brīvības atņemšanu notiesāti vairāk nekā 70 ebreju nacionālās kustības aktīvistu.
Starptautiskā spiediena rezultātā šajā laikā pavērās plašākas iespējas ebrejiem legāli emigrēt no PSRS. Pēc dažādiem datiem, PSRS ebrejiem izsniegto Izraēlas vīzu skaits šajā desmitgadē bija no 250 līdz pat 400 tūkstošiem. Tiesa, 80. gadu sākumā Padomju Savienības robežai atkal lielā mērā bija “atslēga priekšā”.
Silva cīņu turpināja
1974. gadā Silva Zalmansone tika atbrīvota apmaiņā pret Izraēlā notverto Padomju Savienības spiegu. Telavivā jau pie lidmašīnas viņu sagaidīja ļaužu tūkstoši, kā arī reportieri un mediji. Taču brīvībā Silva jutās kā dezertiere attiecībā pret pārējiem grupas biedriem, arī vīru Eduardu, kurš tolaik palika apcietinājumā. Sekoja tālākā politiskā cīņa, tostarp Silvas 16 dienu badastreiks pie ANO mītnes ASV Ņujorkā.1979. gada visi tā saucamie lidmašīnas nolaupītāji tika atbrīvoti, un 1980. gadā Izraēlā piedzima Anata, kas arī ir filmas beidzamajos kadros.
Rīgā tagad ir jauki
“Cik Rīga tagad ir skaista, cik te ir patīkams klimats! Tevi vairs šeit neizseko, tu vari brīvi runāt” šķiroties Brīvības un Stabu ielas krustojumā saka Silva Zalmansone. Izraēlas un Latvijas attiecības mūsdienās ir labas. Nesalīdzināmi ar padomju laikiem tās ir mainījušās arī starp tiem ebrejiem, kuri emigrēja un kuri savulaik palika Latvijā, Padomju Savienībā un deva lielu ieguldījumu Latvijas atmodā un tagad saimniecības attīstībā, mākslā, kultūrā.
Starp “Operācija “Kāzas”” pirmizrādes skatītājiem bija Izraēlas vēstniece Lironne Bar-Sadē, Latvijas Ebreju biedrības pārstāvji, Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels, filmas producents Guntis Trekteris, vēsturnieki jelgavnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis, Jaunsvirlaukas skolas atmiņu glabātājs un žurnālists Voldemārs Hermanis un citas Latvijā pazīstamas personas.
“Noziedzīgais” lidojums no “Nākotnes” uz Gotlandi
Lai nelegāli šķērsotu Padomju Savienības robežu, lidmašīna tika aizdzīta 80. gadu sākumā arī tagadējā Jelgavas novada Glūdas pagastā, kolhoza “Nākotne” lidlaukā. Redakcija lūdz atsaukties lasītājus, kuriem būtu zināms šī notikuma datums, motīvi, kā arī cita informācija. Nav šaubu, ka tāds ārkārtas notikums tiešām bija. To apstiprina toreizējā kompartijas Jelgavas rajona līdere Astrīda Kroģere, kolhoza “Nākotne” vadošais darbinieks Valerijans Konovalovs, arī citi novadnieki, kas tajā laikā bija aktīvi un vairāk par citiem informēti. Lauksaimniecībā izmantoto lidmašīnu “An-2” patvaļīgi aizdzina lidotāju posma komandieris uzvārdā Vanags. V.Konovalovs stāsta, ka tas noticis laikā, kamēr otrs lidotājs, kas rīta pusē sēja laukos minerālmēslus, bija aizbraucis uz apmēram desmit kilometru attālo Kroņauci pusdienās. Kamēr negaidīti pārsteigtās varas struktūras tika saceltas kājās, lidotājs Vanags jau nosēdās Zviedrijā, Gotlandes salā. Lidmašīnai “An-2”, kas attīstīja ātrumu līdz 200 kilometriem stundā, šāda attāluma pārvarēšanai varēja paiet apmēram pusotra stunda. Vanaga lidojums bijis ļoti zemu, tādēļ to nepamanīja PSRS robežsardzes radari. Tūlīt pēc tam lidmašīna no Zviedrijas tika atgriezta atpakaļ. Kaut arī par PSRS robežas nelegālu šķērsošanu draudēja bargs sods, nedaudz vēlāk nezināmu motīvu dēļ labprātīgi no Zviedrijas Latvijā atgriezās pats lidotājs. Pēc neskaidrām un anonīmām ziņām, viņš nav tiesāts, bet gan piespiedu kārtā ievietots psihiatriskajā slimnīcā.
