Nebeidzami kalni, kalni un atkal kalni – te ar mežu apauguši, te akmeņaini, dažviet pa mājai, bet citviet ganās (iespējams, pat savvaļas) zirgi.
Nebeidzami kalni, kalni un atkal kalni – te ar mežu apauguši, te akmeņaini, dažviet pa mājai, bet citviet ganās (iespējams, pat savvaļas) zirgi. Šo savdabīgo ainavu starp Spāniju un Franciju pārtrauc pundurvalstiņa Andora. Maza, it kā bļodā izvietota valsts, kas vairāk atgādina pilsētu, kurā viens par otru visu zina un nav nekādu grūtību atrast vajadzīgo vietu.
Svešzemnieki brauc lēti pirkt
Andora ir vienīgā valsts pasaulē, kur nav nodokļu sistēmas, un tas, protams, pievilina ļaudis, kas vēlas lēti iepirkties. Un patiesi, Andorā var pārliecināties, ka turp dodas nevis eksotiskas dabas mīļotāji, bet gan tie, kas grib patukšot savus maciņus. Vienkāršam latvietim pat šķiet, ka tur valda tāds sakārtots un eiropeisks leišu tirgus. Protams, nav dažādu materiālu nojumju ar «humpalām» un precēm – veikali ir ierīkoti pēc augstākās klases. Ik pēc soļa – veikals, un nevar pat lāgā pateikt, vai vairāk ir lielo tirdzniecības centru vai arī mazo bodīšu. Tirgotāji apraduši ar lielo pircēju plūsmu, tāpēc neviens neuzbāžas un neaicina ienākt. Iepirkšanās rit profesionāli. Interesanti, ka pats lielākais supermārkets atrodas tieši pie valsts robežas, tādēļ tie, kas brauc tikai iepirkties, nav spiesti staigāt pa pilsētām. Vienkāršam pircējam, lai apgūtu šo tirdzniecības monstru, vajag stundas piecas. Tikpat daudz laika prasa arī pilsētas veikalu apzināšana.
Andoras cenas patīkami pārsteigs arī tos, kas regulāri brauc uz Viļņas tirgu, turklāt viss tur ir kvalitatīvs. Jāatzīst gan, ka preces ir apmēram tās pašas kā pie mums – neatradīsiet pārsteidzošas šifona kleitas, neredzētas kurpes, brīnumainas elektroiekārtas vai interesantus suvenīrus. Tur ir īstas firmas preces, ko var nopirkt vismaz trīs reizes lētāk nekā Latvijā. Vairums tūristu, dodoties ceļojumā pa Eiropas dienvidiem, tieši tādēļ iebrauc Andorā. Bet tad, kad naudiņa iztērēta, var aplūkot arī pašu valstiņu.
Apmaldīties var arī trīs priedēs
Gids Andorā nav tas nepieciešamākais, jo galvenais, ko tur apskatīt, ir savdabīgā ainava. Taču jāatzīstas, ka itin viegli var iekulties nepatikšanās, uz ko norāda seno latviešu teiciens: arī trīs priedēs var apmaldīties. Staigājot pa mazajām ieliņām, pēkšņi aptver, ka vairs neatminies, kurā pusē īsti palikusi norunātā satikšanās vieta. Izjūtas nav no patīkamākajām, jo, skrienot pa nebeidzamām šķērsieliņām, vienmēr atduries pret kalnu, un pēkšņi šķiet, ka visapkārt ir viens vienīgs strupceļš. Neatliek nekas cits, kā meklēt palīdzību. Itin ātri var noskaidrot, ka Andorai cauri iet tikai viens galvenais ceļš. Policisti ir laipni un lauzītā angļu valodā norāda virzienu uz Franciju vai Spāniju. Tad raitā riksī jāapgūst galvenā iela no viena gala līdz otram. Taču tas var arī nepalīdzēt. Derētu atgādināt, ka vienmēr pirms došanās nezināmā virzienā vajadzētu iegaumēt kaut ko ļoti zīmīgu – kādu ēku, upi, parku. Veikaliņu paturēšana prātā nelīdzēs, jo tie atkārtojas ik pēc kvartāla un arī paši kvartāli ir ļoti līdzīgi. Palīdzību nav vērts meklēt arī viesnīcās, jo tur laipni atbildēs, ka pakalpo tikai saviem klientiem. Prātīgākais šādā situācijā ir mierīgi (vismaz pāris stundu pirms norunātās tikšanās) ļauties Andoras skaistumam, cerot, ka laiks noliks visu savās vietās…
Savdabīgs veidojums ir it kā bezgalīgas kāpnes kalnā – kāp, kāp, bet galu saredzēt nevar. Tas katram ļauj izbaudīt savu augstuma mēru. Pārsteigums nebūs, ja daiļai meičai kāds francūzis vai spānis trepju pakājē uzdziedās jestru dziesmiņu. Cauri Andorai plūst arī burbuļojoša upīte – tūristu priekam virs tās izveidota kafejnīca. Mierīgi var baudīt tasi stipras kafijas un klausīties ūdens tecējumā. Asāku izjūtu cienītājiem kafejnīcas malā izveidots gluži kā «Titānika» priekšgals – var uzkāpt uz dzelzs nožogojumiem un justies kā Leonardo di Kaprio. Pēkšņi viss apkārt sagriežas!
Viss attīstās – liecina ceļamkrāni
Ja uz Andoru skatās mierīgi un ar vēsu prātu, tad viegli pamanīt, ka burvīgo kalnu ainavu bojā neskaitāmi ceļamkrāni. Jā, tur viss joprojām top. Lai gan patiesībā šķiet, ka Andora jau ir tik ļoti apbūvēta, ka nav kur adatai nokrist. Cilvēki atrod iespējas: «bļodas» dibenā vietu nav – viņi apgūst tās malas. Pārsteidzoši, kā pašā stāvajā nogāzē var celt daudzstāvu namus! Tā nu tas ir, attīstības nekad nav par daudz – cilvēks vienmēr grib labāk, vēl labāk un vislabāk.
Bet tūristiem laiks braukt prom. Viņus laipni pavada robežsargi – ne tādi, kā mums pazīstamie. Uz robežas problēmu nav, neviens neliek vērt vaļā neskaitāmos iepirkuma saiņus un neskaita nopirktās mantiņas. Robežsargs tikai laipni pamāj, un tu jau esi Francijā (vai varbūt Spānijā).
ANDORA
Atrodas Eiropas dienvidos.
Robežojas ar Franciju un Spāniju.
Kopējā platība – 450 kvadrātkilometru.
Valodas – kataloņu, franču.
Valūta – peseta.
Reliģija – katoļi.
Iedzīvotāji – 65 939.
Etniskais sastāvs – 61% spāņu, 30% andoriešu, 6% franču.
Galvenā nodarbošanās – tūrisms. Ik gadu ieceļo ap 10 miljonu tūristu. Galvenokārt viņus piesaista valsts beznodokļu statuss.
Valstī ir ap 340 viesnīcu, 390 restorānu un neskaitāmi daudz veikalu.
Lauksaimniecība dod 10% no iekšzemes kopprodukta un nodarbina 0,7% cilvēku. Pamatnozare – tabakas ražošana.
