Turpinām jelgavnieces Emīlijas Miķelēnas (1921–2001) dzīvesstāstu, ko ar virsrakstu “Uz sliedēm dzimušās mammas stāsts” sākām iepriekšējā laikraksta numurā. Šajā – pagājušā gadsimta 20.–40. gadi Jelgavā. Atmiņas pierakstītas 1995. un 1996. gadā.
Līdz ar ieiešanu jaunajā dzīvoklī ģimenei dzīve sāka iet uz labo pusi. Visus iepriekšējos gadus bijām dzīvojuši saspiestībā. Tagad mums ar māsu Zentu bija pašām sava istaba, mātei, tēvam un mazajam brālim Jānim – arī sava. Vienu istabu izīrējām mātes brālim Jānim. Viņš bija apguvis jumiķa specialitāti un strādāja Jelgavā. Labi pelnīja. Dzīvoklī bija vēl viena istaba, ko saucām par zāli. Mātes brālis gan ilgi pie mums nepalika, jo sasniedza vecumu, kad iesauc karadienestā. Pēc Jāņa aiziešanas istabu izīrējām vienai ļoti jaukai kundzei. Viņas uzvārdu neatceros, mēs, bērni, viņu saucām par Anijas tanti. Viņa bija ļoti reliģioza. Anijas tantes nopelns bija tāds, ka viņa mani un māsu iemācīja ticēt Dievam. Viņa mūs abas aizveda uz Nikolaja baznīcas draudzes svētdienas skolu. Tur man ļoti patika. Baznīcu vadīja mācītājs Krauklis ar asistentu Gulbi. Arī mācītāja sieva Elizabete Kulberga, slavena pianiste, nodarbojās ar svētdienas skolas skolēniem. Svētdienas skolā gāju līdz savai iesvētei. No svētdienas skolas mani uzņēma jaunatnes pulciņā. Dziedāju baznīcas korī. No sirds ticēju Dievam.
1929. gadā sāku iet Jelgavas pilsētas Dārtas pamatskolā. Tā atradās Lielajā ielā, un to apmeklēja tikai meitenes. Jelgavā bija arī pamatskola zēniem, kas atradās Čakstes bulvārī, apmēram tajā vietā, kur mūsdienās Elektrības iela un uzņēmums “Latvenergo”. Ar šo zēnu pamatskolu saistās jaukas atmiņas. Parasti svētkos mēs, meiteņu skola, aicinājām zēnus pie sevis ciemos. Zēni revanšējās un aicināja mūs pie viņiem. Tie bija jautri svētki. Dārtas skolai bija arī jauka, sirsnīga vārdadienas svinēšanas tradīcija. Dārtas vārdu skolai deva par godu mūsu latviešu Dainu tēva Krišjāņa Barona sievai Dārtai. Svinību rīts sākās ar lūgšanu aktu zālē, pēc tam notika tikai audzināšanas stunda. Katras klases meitenes, kas bija izgreznojušās ar savas krāsas bantēm matos, sagaidīja apsveicējus zēnus. Sekoja jautra sadancošana. Es kā bērns biju ļoti, ļoti apzinīgs un samērā godkārīgs. Mācījos labi un līdz 1933./1934. gadam biju viena no labākajām klasē.
Īsta draudzene nelaimē neatstāj
1933. gadā sākās mana slimošana, kuras cēlonis bija kāds nepatīkams notikums.
Netālu no mājām dzīvoja zobārste. Reiz man pie viņas bija sarunāta tikšanās. Noteiktajā laikā klauvēju pie durvīm. Neviens neatsaucās. Pataustīju durvju rokturi – durvis bija vaļā. Gāju iekšā, un tad pēkšņi man virsū metās milzīgs suns. Nogāza mani zemē un, tiklīdz pakustējos, atņirdza zobus, un nikni rūca. Tā pagāja kāda pusstunda, līdz mājās atgriezās zobārste, kura durvis bija atstājusi vaļā, zinot, cik “labs” ir mājas sargs.
Pēc šī pārdzīvojuma ilgi nevarēju atkopties. Nervu sistēmu tas iedragāja pamatīgi. Tā nu vairs īsti veselīgs bērns es nebiju. Mācīšanās sagādāja grūtības, taču joprojām gribēju būt labākā klasē. Tā es kļuvu nervoza, bieži uznāca skumjas. Naktīs slikti gulēju, jo visu laiku domāju, kaut tik varētu skolotājam atbildēt labāk par visiem. Arī skolā, ja atzīme nebija “pieci”, uznāca raudāšanas lēkmes. Vecāki bija noraizējušies un veda pie dakteriem. Ārstu atbildes bija dažādas. Vieni teica, ka varbūt ar gadiem tas pāriešot. Tad mani aizveda pie slavena nervu speciālista, un tas izteica nepatīkamu spriedumu – regulāras mācības skolā jāpārtrauc. Mācījos pamatskolas pēdējā, tas ir, sestajā, klasē. Par tālāko iešanu ģimnāzijā vairs nebija ko sapņojot. Tas manā bērnībā bija viens no vissāpīgākajiem pārdzīvojumiem. Es gan visādi pretojos, bet vecāki nebija pierunājami. Man ļoti šajā grūtajā laikā palīdzēja draudzene Mirdza Prūse (vēlāk apprecoties – Briģe). Mūsu draudzība sākās jau no pirmās klases.
Pēc ārsta ieteikuma vecāki nolēma, ka man, 12 gadu vecam bērnam, jāpalīdz mātei mājsaimniecībā. Rīta stundas pagāja, apkopjot dzīvokli. Aizvedu arī jaunāko māsu uz skolu. Pēc tam uzraudzīju mazo brāli, kas bija ļoti dzīvs bērns. Kad darbi bija apdarīti, devos pie vecākiem uz tirgu. Tā jau 12 gadu vecumā tēvs mani apmācīja par pārdevēju. Man šis darbiņš patika. Pēcpusdienas pagāja pie Mirdzas. Viņas māte bija šuvēja, strādāja pie divām meistarēm, tēvs – kurpnieks, ģimenē auga četri bērni. Arī Mirdza pie mācīšanās tika vien pēc tam, kad bija palīdzējusi apdarīt dienišķos darbus. Lai mēs abas varētu agrāk sākt mācīties, es viņai palīdzēju saimnieciskajos pienākumos. Vakara stundas piederēja mums. Lai vecākiem nebūtu aizdomas, ka es pārkāpju ārsta norādījumus un par daudz mācos, vienu vakaru gāju pie Mirdzas, bet nākamo viņa nāca pie manis.
Šī ciešā draudzība turpinājās 15 gadu. Katra mūsu kopējā diena bija piedzīvojumiem bagāta. Apmeklēju visus skolas sarīkojumus. Iepazinos ar dažiem Mirdzas skolotājiem. Mirdza tiem bija stāstījusi manu nelaimi. Visvairāk man palikusi atmiņā latviešu valodas skolotāja. Mirdza bija viņas mīlule. Pēc kara Mirdza beidza Latvijas Universitāti, pēc tam arī aspirantūru. Kļuva par latviešu valodas skolotāju, vēlāk – par profesori un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāni. Arī tagad, 1996. gadā, draudzene ir sveika un vesela. Viņai varu pateikties par visu, ko no skolas zinībām esmu ieguvusi.
Pirmā mīlestība
Ar pirmo mīlestību iepazinos ar Mirdzas starpniecību. Harijs Stāmurs – tā sauca vienu no draudzenes klases skaistākajiem zēniem. Skolas sarīkojumos viņš vienmēr centās mani pirmo uzlūgt uz deju. Tā iesākās mūsu draudzība, kas vēlāk pārvērtās par pirmo mīlestību. Īsi pirms skolas beigšanas Harijs man atzinās mīlestībā. Tas notika 1939. gadā.
Skumji, bet diplomu par skolas beigšanu es nesaņēmu. Skumjas remdināja draudzība un mīlestība ar Hariju. Taču šī pirmā mīlestība beidzās traģiski. Man uzradās cits pielūdzējs – skolas sarīkojumos spēlējošā orķestra akordeonists Fjodorovs (vārdu esmu aizmirsusi, bet saucām vēl viņu par Fredi). Sarīkojumos viņš centās mani uzaicināt dejot, un man tas likās patīkami. Fredis bija samērā glīts. Protams, Harijs par to izteica nepatiku. Fjodorovs dabūja zināt manu adresi. Sūtīja ziedus un aicināja satikties. Kaut šī uzmanība ļoti glaimoja, es tēloju nesasniedzamu. Kādu sestdienu viņš mani sagaidīja pie mājas un aicināja uz kafejnīcu. Garlaicīgi bija jaukajā vasarā būt vienai, un es piekritu ar noteikumu, ka viņš mani pavizinās ar laivu. Tajā dienā biju saņēmusi ziņu no Harija, ka viņš visā drīzumā atbraukšot uz Jelgavu. Viņa vecākiem Liepupē piederēja saimniecība. Domāju, ka tas jau nebūs nekāds sliktums, ja drusku izklaidēšos bez viņa. Aizejot pateicu māsai, ka iešu ar to puisi Fredi uz kafejnīcu un pabraukt ar laivu.
Vēlāk noskaidrojās, ka drīz pēc manas aiziešanas Harijs bija atbraucis. Manai māsai, kurai bija 16 gadu (trīs gadus jaunāka), arī viņš ļoti patika. Šī nu ņēmās stāstīt, ka man ir cits puisis un ka es Hariju vairs nemīlot. Pats varot pārliecināties, ka es šovakar esmu aizgājusi uz randiņu. Māsa teikusi Harijam: “Aiziesim uz zaļumballi. Tad jau tu redzēsi!”
Kad pārrados mājās, māte man pastāstīja par notikušo. Es raudādama aizskrēju pie Mirdzas. Draudzene mani mierināja un aicināja iet uz balli, jo tur vajadzēja būt Harijam un Zentai. Aizgājām. Es, ieraugot Hariju dejojam ar manu māsu, sāku raudāt. Pēc dejas domāju, ka Harijs nāks pie manis un Mirdzas, jo viņš mūs redzēja, taču tas nenotika. Mēs ar Mirdzu devāmies mājās, jo es nevarēju savaldīties, nāca raudas. Otrajā dienā gaidīju Hariju. Māsa negribēja ar mani runāt, bet es piespiedu izstāstīt, ko viņa ir sastāstījusi. Harijs teicis, ka negribot vairs mani redzēt, jo esot vīlies, un tūlīt ar vilcienu brauks mājās. Māsa bija ļoti daudz nepareizi un slikti par mani stāstījusi. Pēc kāda laika saņēmu no Harija ļoti sāpīgu un aizvainotu vēstuli. Varbūt man vajadzēja pie viņa aizbraukt un izskaidrot notikušo. Bet liktenis bija nežēlīgs. Pēc apmēram sešiem mēnešiem Latvijā iebruka krievu vara. Kā vēlāk noskaidrojās, Harijs tika atsaukts uz Jelgavas čeku, no kurienes mājās neatgriezās. Līdz ar viņu pazuda vairāki bijušie skolēni no viņa klases. Par dažiem piederīgie saņēma ziņu, ka izsūtīti uz Sibīriju. Nodevējs bijis viens no skolasbiedriem. Par Hariju ne viņa piederīgie, ne es nesaņēmām nekādas ziņas. Tā arī traģiski beidzās mana pirmā mīlestība, taču vēl šodien to atceros kā vienu no skaistākajām epizodēm savā dzīvē.
Ar stāstu par pirmo mīlestību esmu aizskrējusi pa priekšu daudziem notikumiem no manas dzimtenes dzīves. Sākšu ar Latvijai vēsturisko 1934. gadu.
Vasarā tiku sūtīta uz dārzniecību, lai nopelnītu sev kabatas naudu. Man darbs dārzniecībā ļoti patika, un par četrām darba stundām saņēmu katru dienu pa latam. Ziemā turpināju palīdzēt vecākiem un mācīties. Tā nemanot biju sasniegusi 13 gadu vecumu.
1934. gadā apvērsuma rezultātā pie varas nāca Kārlis Ulmanis. Manā bērna skatījumā sākās skaists un ražīgs laiks. Beidzot dzīve milzu soļiem sāka iet augšup. Pagātnē palika Saeimas daudzo partiju ķildu, nesaskaņu un nekā nedarīšanas laiks, ko, manuprāt, patiesi aprakstījuši Andrejs Upīts romānā “Pie bagātās kundzes” vai Pāvils Rozītis romānā “Ceplis”. Šie rakstnieki bija “partiju laika” vislabākie raksturotāji. 1934. gadā kā uz burvja mājienu Jelgavas dzīvē viss izmainījās. Sešos gados uzcēla 15. maija skolu, viesnīcu, slimnīcu. Esmu no paaudzes, kurā daudzi uzskatīja, ka no 1934. līdz 1940. gadam mana mīļā dzimtene Latvija piedzīvoja skaistākos un laimīgākos gadus.
Skolās bērni stājās mazpulkos, arī mana māsa Zenta. Tur bērniem mācīja strādāt. Man personīgi mazpulkos stāties nebija lemts, bet māsai tas daudz ko iemācīja. Es šos bērnības un jaunības gadus līdz 1941. gadam, kā jau rakstīju, pavadīju, mācoties neklātienē. Vasaru turpināju strādāt Ozola dārzniecībā. Tās īpašniece Ozolas kundze bija ļoti jauka. No rītiem viņu sagaidīju tirgū, uz kurieni viņa veda dārza ražojumus, galvenokārt ļoti skaistus tomātus un gurķus. Es viņai tos palīdzēju iztirgot. Parasti mēs dažās stundās visu izpārdevām. Par palīdzēšanu saņēmu atlīdzību – katru dienu par dažām stundām divus latus. Tās es tiku pie kabatas naudas. Ģimenei arī materiālie apstākļi uzlabojās. Tēvs oficiāli izņēma patentu un iestājās Tirdzniecības biedrībā. Jaukas bija vasaras svētdienas. Tirdzniecības biedrība rīkoja saviem biedriem izbraukumus ar kuģīti uz Jūrmalu. Atminos arī kuģu nosaukumus – “Potrimps” un “Jūrmalnieks”. Uz tiem spēlēja pūtēju orķestris. Bija arī bufete, kur visu varēja iegādāties. Vecāki, jaunieši, kā arī bērni uz kuģa klāja orķestra pavadībā dejoja. Tā ritēja mana bērnība, kurā viss bija pašas spēkiem apgūts – gan zinības, gan darbs.
1937. gadā es sasniedzu 16 gadu vecumu. Tā kā man patika tirgoties, man sarunāja darbu pie tēva paziņas – tirgotāja Kresa. Viņam piederēja vairāki zivju veikali. Toreiz, tāpat kā tagad, Jelgavā veikaliņus ierīkoja visur. Kresa kungam bija maza bodīte Uzvaras ielā zem viesnīcas “Kurzeme”. Tajā mazajā bodītē es arī sāku savas pirmās darba gaitas. Alga bija 40 latu mēnesī. Par pirmo algu nopirku skaistu zīda veļu. Tas palicis atmiņā kā mazs, bet spilgts notikums. Minēto veļas komplektu biju noskatījusies jau pirms algas saņemšanas. Skatlogā tas bija izlikts ar cenu “Ls 10”. Lielāko daļu pirmās algas biju iztērējusi, palikuši vien astoņi lati. Iegāju tajā veikalā, lai nopirktu diegus, bet vispirms palūdzu, lai pārdevējs parāda man veļas komplektu. Pārdevējs, vecāks vīrs, pēc tautības ebrejs, to parādīja un jautāja, vai es gribot pirkt. Atbildēju, ka gribēt jau gribu, bet pietrūkst naudas. Tad pārdevējs teica, ka došot man veļu uz parāda. Lai četrus latus (klāt vēl samaksa par diegiem) es atnesot, kad saņemšu nākamo algu. Tā arī izdarīju. Viņš bija priecīgs par manu godīgumu. Par tirgotāju gan nevarētu teikt, ka viņš būtu pilnīgi godīgs. Lielā iela bija veikalu pārbagāta, un, ejot no viena skatloga pie otra, es pēkšņi ieraudzīju, ka tāds pats veļas komplekts kā mans maksā sešus latus. Negribēju savām acīm ticēt. Bet, kas māk, tam nāk. Pie tā veikalnieka vairāk negāju.
Nevienlīdzīgs bildinājums
Pirmo bildinājumu saņēmu 1938. gadā, kad man bija 17 gadu. Lielā istaba, kuru mēs agrāk bijām izīrējuši Anijas tantei, kļuva tukša. Viņa aizgāja dzīvot pie radiem. Šo istabu izīrējām kādam klavieru skolotājam, vīram ap gadiem septiņdesmit. Es tīrīju viņa istabu, par ko viņš mani bieži gan apdāvināja ar saldumiem, gan mēģināja apmācīt klavieru spēlē. Vienreiz iedeva vienu latu, lai eju skatīties pirmo latviešu filmu “Zvejnieka dēls.” Reiz, kad uzkopu viņa istabu, vecais gribēja mani noskūpstīt. Es viņu atgrūdu. Klavieru skolotājs nometās ceļos un teica, ka mani ļoti mīlot. Man nāca smiekli. Taču viņš turpināja savu atzīšanos un lūdza, lai es kļūstu viņa sieva. Šo notikumu atstāstīju mātei. Tad mūsu īrnieks arī mātei atzinās, ka gribot mani precēt. Māte no dusmām uzteica viņam istabu – pirmais “īstais precinieks” tika padzīts no mūsu mājām. Vēlāk gan dabūjām zināt, ka viņš apprecējis 35 gadus jaunu sievu un ģimenē piedzimis bērns.
Pēc šī precinieka istabu vairāk neizīrējām, jo mūsu materiālie apstākļi uzlabojās. Mazo veikaliņu, kurā strādāju, tēvs atpirka no īpašnieka. Tā nu es strādāju pati savā veikalā. 1939. gadā mani iesvētīja Sv.Nikolaja luterāņu baznīcā. Šis bija ļoti jauks manas jaunības periods. Bez Mirdzas man bija divas draudzenes – Anna Koka un Vera Sļipse. Veriņa, krieviem ienākot, sāka strādāt milicijā un, karam sākoties, arī aizbrauca līdzi krieviem. Anniņa vēlāk strādāja pie vāciešiem komandantūrā un devās tiem līdzi uz Vāciju. Tā arī mūsu draudzība pārtrūka. Divi dažādi atšķirīgi likteņi.
Baigais gads
Un tad pienāca laiks, ko vēsturē sauca par Baigo gadu. Lai glābtu daudzu tūkstošu tautiešu dzīvību, Ulmanis uzticējās krieviem un gan 1939., gan 1940. gada jūnijā tos bez cīņas ielaida Latvijā. Nezinu, vai tā bija kļūda. Man likās, ka viņš rīkojās pareizi. Mūsu tauta šos varmākas nepazina. Nekad neaizmirsīšu, kā pa Lielo ielu no Lielupes tilta iebrauca rindas ar krievu tankiem. Cilvēciņi, kuri sēdēja uz tankiem, izskatījās nožēlojami. Jelgavā sākās neparasta dzīve. Bijām neziņā, kā nu būs. Saradās jauni priekšnieki, arī latvieši, kuri dēvējās par komunistiem. To, kas ir komunisms, mēs, jaunieši, nezinājām. Parādījās sarkani karogi. Sāpīgi bija tas, ka jānoglabā mūsu mīļais sarkanbaltsarkanais. Arī manas ģimene dzīve būtiski izmainījās. Privātīpašumu – mazo veikaliņu – vajadzēja likvidēt. Man bija jāmeklē darbs, to atradu ātri. Tā kā visi lielākie uzņēmumi tika nacionalizēti, sāku strādāt Piensaimnieku savienības ēdienu namā. Priekšniece bija atbraukusi no Krievijas. Es savā laikā biju mācījusies šajā ēdienu namā divgadīgajos kursos. Sāku strādāt par saimnieces palīdzi. Priekšniece nebija ar mieru, ka es, jauna, samērā glīta meitene, nīkšu virtuvē, un pavēlēja apkalpot ēdienu nama viesus. Tā kā šis ēdienu nams nebija restorāns, vecāki atļāva man tur strādāt. Šajā drūmajā laikā mūsu tauta tika mānīta, stāstīja, ka dzīvē būšot kā paradīzē.
Pie izpildu komitejas nodibinājās pašdarbības pulciņi. Priekšniece uzstāja, ka katrai meitenei jānodarbojas ar mākslu. Mēs ar draudzeni aizgājām uz tā saucamo kultūras namu, un es iestājos teātra pulciņā. Šajā drūmajā laikā tie bija mani jaukākie brīži. Iestudējām vairākas ludziņas, ar kurām braukājām pa laukiem, lai izklaidētu cilvēkus. Gatavojāmies teātra dienām un sacensībām Rīgā. Ludziņā, kurai nevaru atcerēties nosaukumu, tēloju bagātnieci Molliju. To noskatījās uzaicinātais režisors Eduards Smiļģis. Iestudējums ieguva pirmo vietu. Pēc izrādes Smiļģis mani iesauca savā kabinetā un prasīja, vai es mīlot šo mākslu. Atbildēju, ka man ļoti patīk. Viņš mūsu režisoram un arī man teica, ka man esot talants. Iedeva savu vizītkarti, lai es nekavējoties atbraucot pie viņa uz Rīgu. Diemžēl tas palika tikai sapnis, jo turpmākie notikumi apgrieza dzīvi otrādi. Apcietināja visus bijušos Latvijas laika vadītājus. Bez nekādiem pierādījumiem apsūdzēja un izveda vairākus tūkstošus cilvēku. Nešķiroja ne sievietes, ne bērnus, ne arī vecus cilvēkus. Es nevarēju saprast, kā mīļais Dieviņš atļauj šiem nezvēriem tā rīkoties. Mātes brālis, kas bija iestājies aizsargos, laimīgā kārtā dabūja zināt, ka arī viņš ir izvedamo sarakstā, un aizbēga mežā. Arī par mūsu ģimeni bija nolaidies aizdomu smagums. Mūs izglāba tas, ka Baigais gads tomēr bija par īsu, lai iznīcinātu visu tautu. Nevaru tomēr aizmirst, ka mūsu vidū bija daudz nodevēju. Sāpīgi, ka Vilis Lācis izrādījās lielākais latviešu nodevējs. Kā rakstnieku es viņu cienīju.
Turpinājums sekos
