Sapņi, ko redzam, atverot grāmatu lappuses, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā mūs priecēs, sākot ar šo pēcpusdienu, kad pulksten 16 tiks atklāta ievērojamās bērnu grāmatu ilustratores Anitas Paegles, kā mākslas zinātnieki (vispirms jau īpaši uzcītīgā A.Paegles daiļrades pētniece Austra Avotiņa) saskaitījuši, sešpadsmitā personālizstāde.
– Vai «Vasaras sapņiem», ko līdz 6. septembrim būs iespēja skatīt mūsu muzejā, ir kāda saistība ar «Brīnumaino pasaku dārzu», ko pirms pusotra mēneša varēja redzēt Latvijas Mākslas akadēmijā?
Ir darbi, kas pārceļojuši no minētās izstādes, ir arī pilnīgi jauni darbi. Interesanti, ka liela nozīme ir telpai, kur notiek izstāde, un tās iekārtojumam. Brīžiem vairs pati ar grūtībām atpazīstu kādu darbu, kas taču ir tas pats, tikko no Rīgas izstādes atceļojušais. Šeit veidojas pilnīgi citas kompozīcijas.
– Grāmatu ilustratora darbs ir specifisks, nav kā vairumam citu mākslinieku, kas ir divvientulībā ar to, ko rada. Starp jums un jūsu radīto vienmēr būs grāmatas autors. Vai tas neierobežo? Kaut kas līdzīgs komponista un dzejnieka attiecībām.
Var jau būt, ka reizēm ierobežo gan, bet, ja man nepatiktu ilustrēt grāmatas, es nekad ar to nenodarbotos. Sižets vai grāmatas tēma manu kā mākslinieces rīcības brīvību ierobežo, ieliek noteiktos, šoreiz grāmatas, «rāmjos». Dažreiz iedomājos, kā būtu, ja es pati izdomātu arī tekstu, tomēr tad nonāku pie secinājuma, ka labāk ir tā, kā ir. Manī droši vien ir pārāk daudz fantāzijas, un es kā sāktu iet kādā virzienā, tā aizietu sazin kur.
Grāmatas autoram ir sižets un tēli, un es vispirms izvēlos kaut ko tādu, kas man ļoti patīk un aizrauj, jo ne jau vienmēr ir laiks izjust katru notikumu un to apspēlēt ilustrācijā. Man ir laimējies, ka katrā grāmatā, ko esmu ilustrējusi (un tādu ir 32 – red.), kaut kas ļoti patīk, un tad jau ir viegli. Shēmu varētu aprakstīt šādi – vispirms sajūti, tad ieraugi, un tad jau var sākt zīmēt.
– Parasti jūs sameklē grāmatas autors?
Visbiežāk tā notiek, bet gadās, ka abi kopā strādājam pie kādas idejas. Diemžēl ir nācies daudziem atsacīt, jo es jūtu, ko spēju, ko vairs ne. Vidējais temps – tā ir viena grāmata gadā.
– Arī tādēļ, lai nezaudētu kvalitāti.
Tā kā tas nav tikai mans nopelns, varu arī palielīties – konkursā «Zelta ābele 2014» par labākajām skatāmgrāmatām bērniem atzina Jura Zvirgzdiņa un manu «Miega pasaku» un «Ziemas pasaku». Vēl pirms gada Jāņa Baltvilka daiļrades cienītāji augstu novērtēja rakstnieka 70 gadu jubilejai veltīto «Kaķuzirņi un kurmjukārkli».
Vēl tikai jāpiebilst, ka līdzās ilustrācijām izstādē varēs redzēt pastmarkas, kartītes, kā arī dažas Latvijas Bankas īpašās monētas. ◆
