Rakstos var atrast ziņas par vismaz septiņdesmit vēsturē pazīstamām personām, kas ir apbedītas Baložu kapos.
Vairākos avotos minēts, ka Baložu kapi, kas aizņem desmit hektāru pilsētas nomalē pie Liepājas dzelzceļa līnijas, izveidojušies 19. gadsimta sākumā. Taču, kā atzīst kapu pārzine Baiba Sloceniece, vecākie marmora krusti tur atrodami no 18. gadsimta. Savulaik sēru ceremoniju vadītājs jelgavnieks Egons Leopolds (1924 – 2004) izpētījis, ka sākumā šie kapi saukti par Annas draudzes Svētes lauku kapiem. Baložu vārdu kapsēta ieguva vēlāk no tuvējām Baložu mājām, kas būvētas 19. gadsimta gadsimta vidū. Ilgu laiku kapsēta piederējusi Jelgavas Sv.Annas baznīcas draudzei, mūsdienās to apsaimnieko pašvaldība. Lielāki kļuvuši citiKaut arī kapos apbedīti vismaz pārdesmit literātu, par kapsētu var atrast maz publikāciju. Vēsturnieks Sigurds Rusmanis, kurš bagātīgi apkopojis datus arī par Latvijas kapsētām, atzīst, ka viņam zināma vienīgi trimdas rakstnieces Benitas Veisbergas 1985. gadā izdotā grāmata «Brīnumaini», kurā aprakstīti Jelgavas Baložu kapi. B.Veisbergas darbs ieguva Pasaules Brīvo latviešu apvienības balvu un 1992. gadā publicēts arī Latvijā – žurnālā «Karogs». Vēl dažas publikācijas par šo kapsētu ir periodikā. Nav izdevies atrast ziņas par to, cik Baložu kapos varētu būt apbedījumu. To skaits, iespējams, mērāms vairākos tūkstošos. S.Rusmanis min, ka agrāk Baložu kapi skaitījušies lielākie Zemgalē. Taču nu jau vairāk nekā desmit gadu jaunu apbedījumu vietas tur netiek ierādītas. Pēc Jelgavas pašvaldības aģentūras «Pilsētsaimniecība» ziņām, Bērzu un Zanderu kapi ir kļuvuši lielāki. Kapliča mainīja bērinieku ceļuVecos Baložu kapu vārtus pirms apmēram simts gadiem mūrējis būvnieks Jānis Grands. Vecie jelgavnieki atceras, ka agrāk vārtus rotājis kāds garīga satura uzraksts, kas nodrupis un padomju laikā nav atjaunots. Mūsdienās, kad kapliča atrodas citviet, vecos kapsētas vārtus sēru ceremonijās neizmanto un laika zobs tos arvien manāmāk saēd. Baložu kapu kapliča, kurā tagad notiek sēru ceremonijas, celta 1966. gadā. Populārākie – Bumbiere un Mumiņš«Nepaiet diena, kad man kāds nepajautātu, kur ir Noras Bumbieres vai Mumiņa kaps,» stāsta Ē.Beraģis. Populārās grupas «Prāta vētra» basģitārista Gundara Mauševica (1974 – 2004) jeb Mumiņa kaps ir viens no pēdējiem jaunajiem apbedījumiem. Mūziķis mira autoavārijā mājupceļā no Rīgas uz Jelgavu. Viņa kapa pieminekli veidojis pazīstamais tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Kapam apkārt ir liels akmens rāmis, uz kura ir izkalts «Prāta vētras» dziesmas teksts. G.Mauševica ģimene iegādājusies zemi turpat blakus ārpus šā rāmja (tur pirms mēneša apbedīts mūziķa tēvs). Kā stāsta Ē.Beraģis, veidojot sava drauga kapu, «Prāta vētras» pārējie mūziķi vēlējušies blakus viņam atstāt vietu sev. Šogad tuvinieki atjaunojuši arī Noras Bumbieres (1947 – 1994) atdusas vietu. Ē.Beraģis stāsta, ka reiz saticis kapu apmeklētājus, kas atbraukuši no Amerikas. Viņi meklējuši Jāņa Zemgala (1800 – 1875) pieminekli, par kuru sen neviens nebija interesējies. No apmeklētāju teiktā Ē.Beraģis sapratis, ka J.Zemgals ir agrākā Latvijas prezidenta Gustava Zemgala rads. Jūt simtlatnieku darba jēguDiezgan bēdīgā stāvoklī ir 1964. gadā noslepkavotā toreizējā Jelgavas galvenā arhitekta Ādolfa Krūmiņa savulaik izcili veidotā atdusas vieta. Kapu pārzine B.Sloceniece stāsta, ka pieminekļa pamatni izrakņājušas lapsas. Tuvinieku arhitektam nav, un sabiedriskā kārtā tā kopšana kļūst arvien problemātiskāka. Pārzine atzīst, ka, pateicoties tā saukto simtlatnieku darbam, kopējā aina Baložu kapos kļuvusi labāka. Arvien kārtībā Annas draudze uztur savu mācītāju Vilhelma Kristiāna Pantēnija (1806 – 1849) un ar jokiem slavenā Morica Vilhelma Konrādija (1821 – 1904) atdusas vietas. Vēl aizvien Dzelzceļnieku biedrības aktīvisti priekšzīmīgi apkopj lokomotīves mašīnista palīga Kristapa Vikmaņa kapu. Viņš gāja bojā 31 gada vecumā vilciena katastrofā Rīgā pie Čiekurkalna 1938. gadā. Personas, kas apbedītas Baložu kapos (no Sigurda Rusmaņa saraksta)Ēriks Prokopovičs (1932 – 2003), no 1977. Līdz 1990. gadam strādāja par Valdemārpils izpildkomitejas priekšsēdētāju, agrākajā šaursliežu dzelzceļa stacijā izveidoja unikālu vēstures materiālu kolekcijuJānis Ulmanis (1884 – 1905), Vilces pagasta zemnieks, 1905. gada revolucionārs, viņa bēres izvērtās par demonstrāciju, kurā piedalījušies 15 tūkstoši cilvēku Jānis Mazvērsītis (1866 – 1943), agronoms, pedagogs, Jelgavas Lauksaimniecības skolas dibinātājs, vairāklauku sistēmas veicinātājs Latvijas lauksaimniecībāArtūrs Grīnblats (1902 – 1965), valodnieks, angļu valodas speciālistsJānis Lucāns (1905 – 1963), agronoms, lucernas pētnieksLigija Cjukša (1919 – 1998), habilitētā zinātņu doktore, aitkopības speciālisteEdvīns Bērziņš (1934 – 2004), Latvijas Lauksaimniecības universitātes prorektors, pētījis graudu kaltes Jānis Bleidelis (1926 – 1990), fizikālķīmiķis, strādāja Organiskās sintēzes institūtāPēteris Lauberts (1875 – 1934), grāmatas par Palestīnu «Zeme, kur piens un medus tek» autorsKinooperators Bruno Kozlovskis (1937 – 1991)Leons Lūriņš (1928 – 1993), dzejnieks, humorists, grāmatas «Āķīgs jautājums» autors, strādāja par tulku Jelgavas laikrakstā «Darba Uzvara»Guntis Krūmiņš (1929 – 2004), žurnālists, režisors un viņa dēls kultūras darbinieks Raitis Krūmiņš (1962 – 2005)Arnis Lapsiņš (1937 – 1995), kokgriezējs Dāvids Šveņķis (1869 – 1898), dramaturgsLāčplēša Kara ordeņa kavalieri Teodors Kalniņš, Pēteris Stankēvičs, Gustavs Šulcs Mācītāji Alfrēds Gross (1905 – 1983), kalpojis gan Sv.Annas, gan Vienības draudzē, pēc Otrā pasaules kara, komunistiskā terora apstākļos pirmais Jelgavā atsācis vadīt dievkalpojumus Jānis Billerts (1899 – 1972), kalpojis Salgales draudzē, pazīstams kā ebreju glābējs Otrā pasaules kara laikā Ādolfs Krūmiņš (1929 – 1964), Jelgavas galvenais arhitekts, pēc kura projekta būvēts Jelgavas kultūras nams Elza Krūmiņa (1928 – 2002), trenere, smaiļošanas un kanoe airēšanas sporta bāzes izveidotāja Jelgavā
