Ik pa brīdim Latvijā uzplaiksnī kāds skandāls saistībā ar antisemītismu. Līdzīgi noticis arī ar Normunda Lisovska publikāciju žurnāla «Kapitāls» augusta numurā.
Ik pa brīdim Latvijā uzplaiksnī kāds skandāls saistībā ar antisemītismu. Līdzīgi noticis arī ar Normunda Lisovska publikāciju žurnāla «Kapitāls» augusta numurā. Šis raksts gan vairāk atgādina pasūtījuma provokāciju, nevis patiesu antisemītisma sludināšanu, jo, piemēram, nomainot vāka zīmējumu, vārdu «žīds» aizvietojot ar vārdu «ebrejs» un vēl rediģējot dažus teikumus, mēs iegūtu itin labu informatīvo materiālu par ebreju tautas vēsturi un talantīgumu uzņēmējdarbībā. Bet tieši šādu provokāciju iespaidā rodas nepareizi priekšstati par latviešiem un Latviju kā starptautu naida kurinātāju. Interesanti, cik tad lieli vai varbūt nelieli antisemīti mēs esam bijuši un esam.
Svarīgākais ir tieši vēsturiskais konteksts, jo no nekā nekas nerodas un nevar rasties. Tāpat ir arī ar antisemītismu.
Vispirms jānoskaidro vairāki jēdzieni.
Antisemītisms – ksenofobijas paveids, kas izpaužas kā naidīga attieksme pret ebrejiem kā īpašu etnoreliģisku kopu. Šis jēdziens (antisemītisms) gan nav gluži precīzs, jo tas neizpaužas kā naids pret visiem semītiem (arī arābi ir semīti). Precīzāk būtu antisemītismu saukt par jūdofobiju.
Mūsu zināšanas par ebreju un latviešu attiecībām līdz 1900. gadam ir visai fragmentāras, bet visai droši var teikt, ka Latvijas sabiedrība nebija antisemītisma piesātināta, jo nav faktu par ebreju grautiņiem vai sinagogu postījumiem. Arī tas, ka šajā periodā lielākā daļa latviešu vēl bija laucinieki, bet ebreji – pilsētnieki, norāda, ka viņu kontakti aprobežojās tikai ar tirgošanos. Ebreji un latvieši šai periodā bija nodalīti pēc sociālajām funkcijām un dzīvesvietas.
No gadsimta sākuma līdz neatkarības iegūšanai 1918. gadā vienīgie avoti par latviešu un ebreju savstarpējām attiecībām ir literatūra un laikmeta liecinieki. Literatūrā, īpaši Jēkaba Janševska darbos, redzam, ka ebreja tēls nav apveltīts ar negatīvisma auru. Drīzāk jau šīs tautības cilvēks tēlots kā morāles mācību skolotājs, neizslēdzot gan dažus komisma elementus, kas vairāk attiecas uz dramaturģiju. Tikai ļoti retos darbos (piemēram, Andrieva Niedras «Kad mēness dilst») ebrejs portretēts kā naidīgi noskaņots. Savukārt laikmeta liecinieki pārsvarā uz viņiem raudzījās ar ziņkārību un apbrīnu, bez naida un bailēm.
Latvijas neatkarības sākumposmā parādījās pirmās ziņas par ekscesiem, kas saistīti ar ebrejiem. Reizēm tos pat mēdz dēvēt par ebreju grautiņiem Latvijā. Proti, ir informācija, ka, atbrīvojot valsti no lieliniekiem, latviešu karavīri piedalījušies ebreju veikalu un dzīvokļu izlaupīšanā Varakļānos, Kārsavā, Daugavpilī un Rēzeknē. A.Ezergailis savā monogrāfiskajā pētījumā «Holokausts vācu okupētajā Latvijā» gan uzsver, ka šie atsevišķie gadījumi, iespējams, ir tikai baumas, jo par to trūkst nopietnas dokumentācijas. Turklāt, ņemot vērā kara apstākļus, iespējams, ka tā bija vienkārši laupīšana bez antisemītisma pieskaņas.
Kopumā Latvijas Republikas likumdošana pret ebrejiem un citām minoritātēm izturējās toleranti. 1922. gada Satversme garantēja etniskās tiesības visām minoritātēm. Starp citu, pēc pasaules kara Latvija bija pirmā Eiropas valsts, kas pieņēma šādu normu. Latvijas parlamentārisma periodā (1918 – 1934) ebreji aktīvi iesaistījās sociālekonomiskajās aktivitātēs. Īpaši darbīgi viņi bija ekonomikā, galvenokārt tirdzniecībā, kur veidoja 48 procentu darbaspēka, un rūpniecībā, kur bija nodarbināti 28 procenti šīs tautības pārstāvju, lai gan viņu skaits nepārsniedza 5 procentus no iedzīvotāju īpatsvara. Tas izskaidrojams ar to, ka ebreji pārsvarā bija pilsētnieki un pretstatā latviešiem ar lauksaimniecību tikpat kā nenodarbojās. Protams, daudz noteica arī šīs tautas mentalitāte, jo jau izsenis ebrejus pazīstam kā tirgotājus un amatniekus.
Jāpiebilst gan, ka visās jomās ebreji, tāpat kā citas minoritātes, rīcības brīvību neieguva. Tā, piemēram, Latvijas civildienestā un militāros amatos viņu tikpat kā nebija. Arī Latvijas Universitātē stingro latviešu valodas pārbaužu dēļ daži ebreju reflektanti netika uzņemti. Tātad gluži brīva no antisemītisma Latvija nebija, bet tas pastāvēja galvenokārt kā pilsētu izglītoto šķiru kustība. Pirmā mūsu valstī reģistrētā organizācija ar antisemītisku noslieci bija 1922. gadā dibinātais Nacionālais klubs, kas divas reizes (1924. un 1927. gadā) ar tiesas spriedumu tika slēgts. Tā idejiskais turpinātājs bija «Ugunskrusts», vēlāk «Pērkoņkrusts», kas dibināts 1930. gadā. Sākumā to vadīja J.Greble, bet kopš 1932. gada – Gustavs Celmiņš, kas 100 vīru organizāciju, pēc paša vārdiem, divu gadu laikā pārvērta par 12 000 līdz 15 000 dalībnieku lielu kustību. Tās lozungs bija šāds: «Latviju latviešiem, latviešiem darbu un maizi.» Savā oficiālajā laikrakstā organizācija pauda atklāti šovinistiskus un antisemītiskus uzskatus, bet nevar apgalvot, ka tie bija vērsti tikai pret ebrejiem – tie attiecās uz visām minoritātēm, izņemot igauņus un lietuviešus. Pēc sociāldemokrāta Bruno Kalniņa ierosinājuma 1934. gada 20. martā organizācija tika slēgta. Nevar apgalvot, ka visi pērkoņkrustieši bija pārliecināti antisemīti, jo daudzi šajā kustībā iesaistījās intereses pēc vai draugu mudināti. Tautā antisemītisma idejas popularitāti neguva.
Jāpiemin gan, ka antisemītiski uzskati Latvijā simpatizēja arī dažiem tautā pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, politiķim un žurnālistam Arvedam Bergam un literātiem Teodoram Zeltiņam, Andrievam Niedram, Viktoram Eglītim un Leonīdam Breikšam. Bet, Kārlim Ulmanim ieviešot autoritāro režīmu, jebkura veida antisemītisms tika aizliegts ar likumu un pērkoņkrustiešus sāka vajāt. Tomēr ebreji nebija īpaši gandarīti par šādu politiku, jo tika slēgti vairāki viņu preses izdevumi un uzsākta valsts kapitālisma politika. Tāpat nebija apmierināti liberāli un kreisi noskaņotie ebreji, jo autoritārā režīma apstākļos lielākā vai mazākā mērā tika realizēts lozungs «Latviju latviešiem!». Tomēr šo politiku nevar saukt par antisemītisku, jo visiem tika saglabātas vienādas pilsoņu tiesības.
Padomju okupāciju ebreji, baidoties no nacisma, kopumā akceptēja, bet proporcionāli deportācijās cieta vēl vairāk nekā latvieši, tāpēc nebūtu korekti viņus vainot sadarbībā ar okupantu varu.
Tomēr vistraģiskāk ir runāt par to, kas nāca pēc Baigā gada, jo holokausts Latvijai uzliek baisu zīmogu. Taču apšaubu viedokli, ka lielākā daļa latviešu, kas piedalījās ebreju masu iznīcināšanas akcijās, būtu bijuši antisemīti. Pārsvarā tie bija bez darba palikuši policisti, aizsargi, karavīri, sportisti un uz piedzīvojumiem kāri korporeļi, kas sākumā varbūt nemaz neapzinājās, kas no viņiem tiek prasīts. Arī alkohola reibumā pastrādātajiem noziegumiem nav un nevar būt attaisnojuma.
Otrajā padomju okupācijas vilnī par antisemītismu netika runāts, jo kaut kā tāda, tieši tāpat kā prostitūcijas, padomju Latvijā nebija un nevarēja būt. Apbrīnojami vienkārši.
Pēc neatkarības atgūšanas atkal aktualizējies jautājums par latviešu antisemītismu. Tas ir pilnīgi absurdi, jo, kā rāda vēsture, Latvijā tas nopietni nekad nav pastāvējis. Turklāt šodien radikāli labēji noskaņotās politiskās grupas vairāk iestājas pret krievvalodīgajiem, pat nepieminot ebreju jautājumu. Būtu vairāk nekā nesaprotami, ja mēs Latvijā nespētu sadzīvot ar nelielo (15 000) ebreju kopienu.
