Kāpēc? Sīks, bet uzbāzīgs, šis jautājums gluži kā ods mēdz dīkt ausīs gan maziem, gan lieliem.
Kāpēc? Sīks, bet uzbāzīgs, šis jautājums gluži kā ods mēdz dīkt ausīs gan maziem, gan lieliem. Kad kārtējais dīcējs ir klāt, mazais, daudz nedomādams, dodas pie mammas vai papa un ātri vien tiek skaidrībā. Ar lielajiem ir sarežģītāk – to apliecinās daudzie psihologi, psihoterapeiti un psihoanalītiķi. Dažam labam tikai pēc mēnešiem un pat gadiem ilgām pārrunām izdodas ieskaidrot, ka uz šo «kāpēc?» patiesībā nav atbildes. Tas vienkārši tā ir, un tev ar to jāsadzīvo, citiem vārdiem, – tāpēc, ka «kāpēc» sākas ar «k».
Daži gan apgalvo, ka odi viņiem nu absolūti nepievērš uzmanību. Vārdu sakot, laimīgi izņēmumi. Diemžēl mani kāds dīcējs spēj atrast pat īsajā ceļā no darba uz mājām.
Eju gar Raiņa parka malu, paveru acis uz otru ielas pusi, bet tur – tikpat steidzīgs vīrietis, pietiekami solīds, lai tiktu dēvēts par kungu, pēkšņi nospļaujas uz ielas. Tā pavisam vienkārši un ikdienišķi. Nemaz nelūkodamies pa labi un kreisi, vai tikai kāds šo viņa atbrīvošanos no iekšējās sekrēcijas produktiem nebūs pamanījis, viņš turpina ceļu. Bet es saspringstu jau pazīstamā dīcēja gaidās, un, protams, viņš ir atkal klāt. Kāā-pēēē-cccc? Kāā-pēēē-cccc Latvijā ir piespļaudītas ielas, vilcienu pakāpieni un pat dzīvojamo namu kāpnes?
Sveicināti! Ar to tad arī varu sākt darba dienu cerībā, ka, «galveno jautājumu» pārmākts, šis niecīgais atkāpsies pats no sevis. Viens no jaunākajiem kolēģiem ir iejūtīgs un ar savu versiju mēģina procesu paātrināt. Viņš, lūk, lasījis Mario Vargasa Ljosas romānā, ka Peru indiāņi sarunās nozīmīgos un absolūti patiesos apgalvojumus esot apstiprinājuši ar spļāvieniem uz zemes.
Ņemot vērā, ka arheologi atrod arvien jaunus cilšu migrācijas, radniecības un ieražu kopības pierādījumus, tas varētu būt senču aicinājums, kas cilvēkam, arī vienatnē prātojot svarīgas lietas un pieņemot lēmumus, liek tos apstiprināt ar šādu savdabīgu «aktu». Nu jā, Eiropā tā nedara, bet tur jau arī bluķi nevelk apkārt Bundestāgam.
Gluži kā nojauzdama manu problēmu, ar vēl vienu, pat ticamāku, versiju ienāk kāda avīzītes pircēja.
– Ak, kungs, «Lattelekomā» bija tāda rinda! Nospļāvos par desmit santīmiem un aizgāju rēķinu samaksāt uz pastu.
Patiesi! Man taču arī telefonrēķins somā. Kāpēc gan nevarētu? Domāts – darīts. Vispirms pie redakcijas durvīm nospļaujos par darba laiku, pēc tam pie kases lodziņa – par pārmaksātajiem desmit santīmiem, un – tavu brīnumu – arī uzmācīgais dīcējs ir atkāpies. Uzdrīkstēšanās pret sūro dzīvi – varbūt tā saukt šo spļāvienu, kas vienai daļai ir «teorētisks», bet citai – jau gluži praktisks?
