Vienmēr esmu apbrīnojis mākslinieka Valda Buša spītīgo neatlaidību, viņa kūsājošo enerģiju un konsekvento neatkarību. Tagad viņa jubilejas izstādi varam apskatīt arī Jelgavas muzejā (25. jūlijā viņam paliks 80 gadu).
Vienmēr esmu apbrīnojis mākslinieka Valda Buša spītīgo neatlaidību, viņa kūsājošo enerģiju un konsekvento neatkarību. Tagad viņa jubilejas izstādi varam apskatīt arī Jelgavas muzejā (25. jūlijā viņam paliks 80 gadu).
Gleznotāja ceļš uz mākslu nav bijis rozēm klāts, tajā ik pa brīdim bijuši nepārvarami šķēršļi, kas citu būtu novirzījuši no tā, bet, kā liekas, jubilārā iededzinājuši jo spītīgāku apņemšanās liesmu. Jaunībā viņa nodomus kavēja karš, karošana abās frontes pusēs. Pēc kara viņš nevarēja beigt mācības Mākslas akadēmijā. Valdis Bušs ir viens no tiem retajiem vīriešiem, kas mīlestības dēļ ir spējīgs uz visu. Viņa meiteni Annu aizsūtīja uz Sibīriju, un jaunietis, nerēķinādamies ar sekām, pats devās turp. Viņš strādāja par vienkāršu zīmēšanas skolotāju. Kad beidzot viņa sieva drīkstēja atgriezties Latvijā, Valdis Bušs sāka cīņu par savu vietu tālaika visai norobežotajā mākslas dzīvē dzimtenē, kur iekļūt bijušajam leģionāram un nemierniekam bija īpaši grūti. Pirmo reizi gleznotājs izstādē piedalījās tikai 1971. gadā, kad jau bija 43 gadus vecs, ar stabiliem uzskatiem par mākslu, savu rokrakstu un noteiktu interešu loku. No tā laika viņš ir maz mainījies, palikdams uzticīgs saviem ideāliem.
Mākslinieku ne ar vienu nesajauksi. Vispirms viņš ir izteikts ainavists, lai gan, kā varam pārliecināties, Valdis Bušs glezno arīdzan ziedus un pat figurālas kompozīcijas (gribas izcelt satīriska skatījuma piesātināto 1996. gadā tapušo “Partiju”). Bez tam gleznotājs strādā ar piesātinātām, dekoratīvi spilgtām krāsām. Tās viņš klāj uz audekla ar paletes nazi, enerģiskiem rokas vēzieniem, nerūpēdamies par smalkām tonālām niansēm, kas raksturīgs mūsu glezniecībai, par zīmējuma precizitāti, par konkrēto vietu individuālajām īpatnībām. Gleznu nosaukumos mēs atradīsim zināmus vietvārdus – “Engure”, ” Pie Rāznas”, ” Piņķu baznīca”, taču māksliniekam dabā skatītā ainava ir tikai iegansts, radošs impulss kārtējam darbam. Viņam ir būtiski gleznā parādīt savas emocijas, un tās viņam līdzinās spēcīgam mutuļojoši verdošam enerģijas virmojumam. Krāsas laistās, mirdz un zaigo košā virpulī, kas aizrauj līdzi arīdzan skatītāju un iedveš gandrīz vai nepārvaramu dzīvesprieku. Valda Buša gleznas liek līksmot par katru ieraudzīto Latvijas stūrīti, par katru nodzīvoto stundu. Tās ir dzīvi mīloša, vitāla, garīgi uzlādēta mākslinieka aicinājums apjēgt neatkārtojamo burvību. Arī šajā ziņā jubilāru var apbrīnot. Savā mūžā piedzīvojis visu – noliegumu, nicinājumu, nodevības –, viņš jau ir spēku norietā, taču joprojām nesūkstās par savu likteni, nevaid un nekunkst. Valdis Bušs prot izbaudīt dzīves neatkārtojamību un liek to apzināties arī mums, skatītājiem. Par viņa spītību, par viņa iekšējo lepnumu un patstāvību gleznotājam paldies.
