Politiski represētais Pāvils Neikšāns zina vārdus, kas palīdz izturēt pārbaudījumus.
Baltijas valstu represēto pilsoņu kongress Ogrē 1989. gadā, nacionālās pretestības dalībnieku grupa pie pieminekļa «Māte Latgale» Krāslavas ģimnāzijas 80 gadu jubilejas svinībās 2003. gadā, nacionālo partizānu pasākums Kara muzejā – daudz fotogrāfiju sakrājies jelgavnieka Pāvila Neikšāna albumos. Viņš ir sabiedriski aktīvs cilvēks un, kā pats saka, jūtas jauns un rosīgs arī tagad – savos 85 gados. Sirmgalvis gan piebilst, ka ir pats vecākais no agrākajiem dzimtās Kairīšu sādžas (atrodas Krāslavas novadā, no tās saglabājušās dažas mājas) iedzīvotājiem. Savas izjūtas un domas Pāvils izsaka dzejoļos. Atmodas sākuma gados viņš dzejoļus un rakstus publicēja Jelgavas laikrakstā, 1993. gadā iznāca viņa krājums «Apdegusī dvēsele». Pāvila Neikšāna dzejoļi ir arī beidzamajos gados izdotajos almanahos «Zemgales vācelīte». Bērnība ar lieliem zaudējumiemPirmās bērnības atmiņas Pāvilam saistās ar «trako mērnieku laiku» – Kairīšu dalīšanu viensētās. Viņš atceras, ka vadonis Kārlis Ulmanis, atbraucis uz Dagdu, rosinājis zemniekus būt saimniekiem savā zemē, taču pārmaiņas nav bijušas vieglas. 1940. gadā, slimības nomocīta, Neikšāniem nomira māte, bet 1942. gadā – arī tēvs. 1944. gadā leģionā krita vecākais brālis Jānis. Māte bija gribējusi, lai Pāvils kļūst par baznīckungu, tādēļ pēc Kairīšu pamatskolas beigšanas viņš mācījās Aglonas vīriešu ģimnāzijā. Tomēr garīdznieka dzīve viņu nesaistīja. Kad kara beigās padomju aviācija ģimnāziju sabombardēja, Pāvils turpināja izglītību Krāslavā. Viņš mācījās eksternā, jo Kairīšu zemnieku saimniecībai, kas bija vienīgais ienākumu avots, trūka saimnieka. «Tā parasti slavētā bezrūpju saulainā bērnība manās atmiņās palikusi pelēcīga un asaraina. Tuvo cilvēku zaudējums, politisko pārvērtību mudžeklis, nabadzības slogs un izglītības kāre – viss caurausts rūpju un pārdzīvojumu pavedieniem,» sava dzejoļu krājuma priekšvārdā rakstīja Pāvils Neikšāns. Gaidīja angļus un amerikāņusNo kara laika Pāvils atceras kāvus – ugunsgrēku liesmu atblāzmu, kas austrumu pusē esot cēlusies no nodedzinātajām krievu sādžām. Vācieši baidījušies no partizāniem, tādēļ piefrontes joslu «tīrījuši», atstājuši bez iedzīvotājiem. Viņš atceras 1944. gada 18. jūliju, kad Latvijas teritorijā ienāca latviešu padomju divīzijas. Lielākā daļa Kairīšu iedzīvotāju, frontei tuvojoties, slēpušies bunkuros un mežā, taču pusaudži uzkāpuši sādžas augstākajā pakalnā un no tālienes dzirdējuši, ka, dziedot «Es karā aiziedams…», skanējušas varbūt tūkstoš latviešu padomju divīzijas vīru balsis. Kara beigās starp Krāslavas ģimnāzistiem izplatījusies ziņa, ka gaidāma militāra sadursme starp ASV un PSRS. Tāpēc vajagot organizēties, lai grautu padomju iekārtu no iekšpuses un vajadzīgajā brīdī varētu pārņemt varu. «1945. gada 18. novembrī slepeni sapulcējāmies kādā dzīvoklī un nodibinājām organizāciju «Daugavas sargs». Mana ģimene no krieviem nebija cietusi, taču Latvijas laikā ieaudzinātais patriotisms lika nesamierināties ar okupāciju. Līdzīgas pretošanās grupas bija daudzās citās ģimnāzijās, tostarp arī Jelgavā,» stāsta Pāvils Neikšāns. «Daugavas sargs» veidoja sabiedriski politisku žurnālu, kas iznāca gan tikai vienā eksemplārā, taču atainoja tā laika jauniešu uzskatus pret Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā, pret svešu dziesmu dziedāšanu, pret gaidāmo dzīšanu kolhozos, par ticības brīvību un citām aktualitātēm. Par rakstiem ģimnāzijas žurnālā – nāves sods 1948. gadā, kad sākās «Daugavas sargu» aresti, Pāvils, pabeidzis Daugavpils Skolotāju institūtu, tikko bija sācis strādāt par skolas direktoru dzimtajos Kairīšos. Pēc pieciem cietumā pavadītajiem mēnešiem notika tiesa. Pāvilam Neikšānam, tāpat kā lielākajai daļai no 27 apcietinātajiem, piesprieda nāves sodu, kas tika aizvietots ar apcietinājumu uz 25 gadiem. «Daugavas sargus» izsūtīja pa Krievijas soda nometnēm līdz pat Tālajiem Austrumiem, Magadanai. «Man laimējās nokļūt salīdzinoši labākā vietā – Komi Autonomajā Republikā, Intā, tomēr ne aiz polārā loka,» teic sirmgalvis. Etapos un pārsūtīšanas punktos, sākumā arī soda nometnē politieslodzītie bijuši kopā ar kriminālistiem, kas visādi centās uzspiest savu varu. Izmantojot Aglonas un Krāslavas ģimnāzijā gūto prasmi boksā, Pāvels ar vienu sitienu nogāzis apsargu, kas pret viņu bija palaidis rokas. Pēc šā gadījuma puisis dabūjis piecas diennaktis pavadīt karcerī, taču kriminālisti viņu likuši mierā. «Metiet cepures gaisā!»1953. gada martā, kad nomira Staļins, ieslodzītie priecājās. «Tolaik Latvijā daudzi esot raudājuši, bet pie mums teica: «Metiet cepures gaisā! Staļins nosprādzis!» Pāvils Neikšāns atceras brīvības garu, kas valdījis aiz dzeloņdrāšu žoga. Līdz ar tirāna nāvi režīms kļuva liberālāks. Sākās politieslodzīto lietu pārskatīšana. Pāvilam Neikšānam sodu samazināja līdz desmit gadiem. Pirmo no lēģera Vorkutā atbrīvoja Pāvila brāli Voldemāru, kurš 1949. gadā bija apsūdzēts mežabrāļu atbalstīšanā. Voldemārs, atgriezies Latvijā, sāka dzīvot Jelgavā. 1957. gadā no lēģera atbrīvoja arī Pāvilu. Taču viņš palika Intā un aizgāja strādāt par ogļraci, lai kaut ko nopelnītu. 1958. gadā atvaļinājumā atbrauca uz Latviju. Kairīšos neviens vairs negaidīja, pat mājas bija nojauktas. Latvijā darbu dabūt bija grūti, vēl sarežģītāk pierakstīties, ja pasē ir zīmogs, ka esi bijis apcietināts. Sirsnīgi izciemojies pie māsas Konstances, kas bija ieprecējusies Šķaunes pusē, un pie brāļa Voldemāra Jelgavā, Pāvils atgriezās Intā. Tur no 1961. līdz 1975. gadam nostrādāja tautas teātrī par scenogrāfu, šo mākslu viņš, trīs gadus neklātienē studējot, pilnveidoja kultūras institūtā tagadējā Sanktpēterburgā. 1962. gadā Pāvils apprecēja Ludmilu, ar ko bija iepazinies, ciemojoties atvaļinājumos Jelgavā. «Ja man jautātu, kad es biju vislabāk pārticis, tad atbildētu – tie bija padomju laiki. Strādājot ziemeļos, pietika naudas restorāniem, atvaļinājumos braucām gan uz Latviju, gan arī Melno jūru. Taču dvēselē vienmēr kremta, kāpēc man jāatdod spēki svešai malai!» saka Pāvils Neikšāns.Latvijā ģimene atgriezās 1980. gadā. Piecdesmit trīs gadu vecumā Pāvils Neikšāns bija nopelnījis ogļrača pensiju. Par iekrāto naudu ģimene Meiju ceļā Jelgavā nopirka dzīvokli un dārzu, kas atrodas dažu minūšu gājienā no mājām. Ādolfa Alunāna teātrim otrs scenogrāfs nebija vajadzīgs. Taču, kad astoņdesmito gadu otrajā pusē sāka manīt atmodas vējus, Pāvils Neikšāns atrada savu darbalauku Latvijas Tautas frontē un politiski represēto kustībā. Viņš vēl aizvien ir Latvijas Politiski represēto apvienības valdē un Jelgavas apvienības «Staburadze» vadībā. Vēstules sīkiem burtiņiemMirdza Ikauniece-Borisova, politiski represētā Pāvilu jeb Pauli, kā mēs viņu parasti saucām, pazīstu no Krāslavas ģimnāzijas. Viņš bija aktīvs, brīžiem impulsīvs, labi zīmēja, darbojās literārajā pulciņā. Pēc vecāku zaudējuma Pauļa dzīve bija ļoti grūta, citreiz pat nebija ko ēst. Vidusskolu beidzot, biju vēl nepilngadīga, tādēļ mani «Daugavas sargos» neņēma. Taču es iesaistījos citā grupā. Mani apcietināja 1949. gadā septiņpadsmit gadu vecumā. 1950. gada aprīlī nokļuvu Intā. Kad konvojs mūs veda gar vienu no vīriešu lēģeriem, pēkšņi ieraudzīju Pauli, kurš pie vārtiem stiprināja 1. maija strādnieku svētku plakātu. «Tu arī te!» Paulis, pamanījis mani, iesaucās. Tā mēs piecarpus gadu, kamēr atrados lēģerī, sarakstījāmies un tādējādi viens otru stiprinājām. Mūsu vēstules bija sīkiem burtiņiem, uz dažāda iesaiņojuma papīra gabaliem. Tās slepeni tika iesūtītas vīriešu zonā. Tolaik ieslodzītajiem bija atļauts nosūtīt tikai divas vēstules gadā.
