Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas vakar rīkotā sanāksme, kur piedalījās arī daudzi pašvaldību politiķi, bija veltīta valsts politikai veselības aprūpes organizēšanā un finansēšanā.
Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas vakar rīkotā sanāksme, kur piedalījās arī daudzi pašvaldību politiķi, bija veltīta valsts politikai veselības aprūpes organizēšanā un finansēšanā. Sanāksmē piedalījās, par ministrijas plāniem informēja veselības ministre Ingrīda Circene, pašvaldību pārstāvji savukārt pauda savu viedokli.
Par reformas mērķi kā iedzīvotājiem, tā pašvaldībai un valstij nav domstarpību – nodrošināt pēc iespējas kvalitatīvākus, lētākus un viegli pieejamus medicīnas pakalpojumus. Taču pašvaldībai nav pieņemamas metodes šā mērķa realizācijā.
Reformai jau izlietots ap 12 miljonu latu, bet līdz šim nav pat skaidrības par to, kāda būs veselības sistēma nākotnē. Ministrijas ierēdņi daudz tiekas ar sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un apspriež interesējošos jautājumus, tomēr nav vērojama mērķtiecīga darbība sistēmas uzlabošanā.
Kā secināms no vakardienas sanāksmē teiktā, ministrija faktiski ir izstrādājusi pašvaldību slimokasu pašlikvidēšanas plānu, jo no nākamā gada par divām trešdaļām samazināsies naudas apjoms, kas caur reģionālo slimokasi tiek novirzīts slimnīcām. Tas liecina par finanšu resursu centralizāciju, kas nākotnē radīs arī pakalpojumu centralizāciju. Valsts cenšas samazināt medicīnas pakalpojumu sniegšanas vietu skaitu, motivējot ar to, ka tas palīdzēs uzlabot pakalpojumu kvalitāti, koncentrējot finanses. Protams, var piekrist, ka ar lielākiem līdzekļiem ir iespējams iegādāties dārgas, modernas tehnoloģijas, lielāks cilvēku apgrozījums lielajās slimnīcās ļaus iekārtas ātrāk atpelnīt. Tomēr vienlaikus šie pasākumi attālinās pakalpojumu no iedzīvotājiem – būs garāks ceļš, lielāki izdevumi, un šo pakalpojumu neizmantos trūcīgie iedzīvotāji.
Reģionālās slimnīcas, pastāvot šādam attīstības modelim, nevar gaidīt progresu attīstībā. Tieši otrādi, jo pašlaik slimnīcu izdevumi netiek segti ar atbilstošām pakalpojuma cenām un šo sistēmu, lai slimnīcas varētu kvalitatīvi darboties, sabalansē pašvaldību budžeti. Bet pašvaldībai ir jādomā arī, kā palīdzēt tiem cilvēkiem, kas zemo ienākumu dēļ nevar segt mediķu pakalpojumus, uz ko ministre atbild, ka šie ir sociālās aprūpes, ne veselības jautājumi. Mans uzskats – šī problēma ir jārisina kompleksi, un droši vien bija racionālāk, ka abas ministrijas atradās zem viena – Labklājības ministrijas – jumta.
Ja realizējas šāda politika, pašvaldībām jālemj par slimokasu likvidāciju, tas ir, reģionālajās slimokasēs jāatbrīvo ap 20 cilvēku no darba. Bet kas būs reģionā atbildīgs par veselības aprūpes politiku, – nav skaidrs. Šis ir jautājums, ar ko vajadzētu nodarboties Veselības ministrijai.
