Šķiet, ka visaktīvāk valdības darbā pašlaik rosās sociāldemokrāti.
Šķiet, ka visaktīvāk valdības darbā pašlaik rosās sociāldemokrāti. Ar pārliecinošu neatlaidību tiek pieprasītas ministru vietas, demonstrēta vēlme pārdalīt varu Rīgas Domē un visbeidzot savu spēku apvienošana zem viena karoga (LSDA sastāv no divām partijām – LSDP un LSDSP –, kuru līderi J.Ādamsons un J.Bojārs vēlas abas partijas apvienot). Kādēļ tad tā? Vai tad pašreizējais politiskais veidojums LSDA izskatā nedarbojas pietiekami efektīvi? Laikam jau nē, jo nesenajā pagātnē redzam, ka nereti viena apvienības biedra izteikumi nesaskan ar pārējo viedokli un otrādi. Pirmais šāds pārpratums notika uzreiz pēc vēlēšanām, kad E.Baldzēns, LSDA frakcijas vadītājs, paziņoja par «sociķu» atbalstu valdībai bez nekādām prasībām, kas turpmākajās dienās tika traktēts kā kļūdains paziņojums no abu iepriekšminēto sociāldemokrātu līderu puses. Uzreiz tika pieprasīti ministru portfeļi proporcionāli iegūto mandātu skaitam Saeimā. Interesanti, ka «sociķi» pretēji priekšvēlēšanu kampaņas izteikumiem un lozungiem tagad bija gatavi sadarboties gan ar zaglīgajiem «LC» (taču šo un ne citu politiķu valdīšanas laikā notika banku krīze), gan ar nesimpātiskajiem «TB»/LNNK, kas bezkaunīgi paziņoja par LSDA atstāšanu ārpus valdības tikko jaušamajām aprisēm. Atbildot uz jautājumiem par idejisko nostādņu atšķirību, šo partiju starpā sociāldemokrāti veikli atrada pretargumentus un atbildēja, ka ar «LC» esot iespējams sastrādāties, jo esot ļoti daudz paralēlu viedokļu gan politiskajos, gan ekonomiskajos un juridiskajos jautājumos. Savukārt Tautas partija esot daudz radikālāka labēji orientēta partija nekā «TB»/LNNK, tāpēc esot jāizvēlas mazākais ļaunums šādas valdības koalīcijas izskatā – LSDA, «LC», «TB»/LNNK un JP. Jāatzīst arī, ka neizprotama ir LSDA mīlestība pret tēvzemiešiem, jo, ja jau pēdējie vēl nesen atteicās sadarboties ar sociāldemokrātiem atšķirīgo politisko interešu dēļ, tad kāpēc tādu pašu nepatiku neizjūt J.Bojāra un J.Ādamsona vadītie spēki? Tāpat aizdomīga šķiet milzīgā kāre iekļūt valdībā, neprasot līdzvērtīgu iekļaušanos valdības koalīcijā.
Saeima pašlaik atgādina milzīgu tirgus laukumu, kurā katrs cenšas pēc iespējas izdevīgāk sevi pārdot, protams, atgādinot, ka viss notiek stabilitātes un valsts interešu labā. Kaut vai tas pats paziņojums par sociāldemokrātu atteikšanos balsot par ikvienu ministru no citas politiskās nometnes, kamēr nebūšot skaidrs viņu stāvoklis vadībā, tas ir, par zemkopības ministru netiks iecelts P.Salkazanovs, ir spilgts piemērs tirgošanās politikai, kas pašlaik tik ļoti pārņēmusi politiķu prātus.
Šādā situācijā rodas jautājums, kā vispār kaut kas tāds var notikt mūsu Saeimā un kas ir pamatā šiem politiskajiem «satricinājumiem»? Jāsaka uzreiz, ka tai politiskajai mutācijai, kāda pašlaik ir Latvijā, tā ir normāla parādība. Situācijā, kad ir izveidota mazākumvaldība un kad tās mākslīgajai uzturēšanai tiek ziedotas gan idejiskās pamatnostādnes, gan vēlētāju uzticība, tam ir loģisks rezultāts. Redzot vājās koalīcijas pretošanās spējas, LSDA to izmanto un gūst arvien lielākus panākumus. Atliek tikai minēt, kad lūzīs jau tā trauslais koalīcijas zars, kuru stutē bailes no Šķēles iespējamās diktatūras.
Šķiet, ja tiks pārvarēti «TB»/LNNK aizspriedumi pret sociāldemokrātiem, tad maisam gals būs vaļā, un arī citi vakantie ministru krēsli tiks pakļauti «sociķu» uzbrukumiem. Tāpat LSDA radušos situāciju izmanto «lietu bīdīšanai» Rīgas Domē, jo mēģina tajā pārdalīt varu, izmantojot savu pieaugošo ietekmi valdībā.
Interesanti, cik tālu ies koalīcijas biedri, ļaujot vaļu sociāldemokrātiem. Vai neatcels nāvessodu, jo valsts tam vēl neesot gatava (garnadži tiks sodīti notikuma vietā kā jau tas nodemonstrēts pirm pāris gadiem)? Vai arī atteiksies no Valsts prezidenta pakalpojumiem, jo, kā izteicās J.Bojārs, Latvija gluži labi varētu iztikt arī bez tā? Tas kļūs zināms tuvākajā nākotnē, slēdzot Krištopana iecerēto līgumu, kas varēja būt glābšanas riņķis budžeta pie-ņemšanai.
